kad biju tavos gados, tikko sāku karjeru Ņujorkā. Ir tik viegli zaudēt cerību, kad nezini, ko vēlies. Novecojot labākais ir tas, ka beidzot zinu, kas es esmu. Tas rada sirdsmieru.
– Protams, – nosaku. Nezinu, ko citu teikt. Nezinu, vai novecot ir labi vai slikti. Droši varu pateikt tikai to, ka būt 24 gadus vecai ir ļoti mulsinoši un lielā mērā nepatīkami.
– Briesmīgākais, – viņa saka, – ir tas, ka neviens mani vairs nepamana.
Pēkšņi sajūtos drausmīgi. Tieši tā es biju izturējusies pret šo sievieti, pat nepapūlējos paskatīties uz viņu. Tas nebija domāts aizskaroši. Lai gan esmu jauna, arī mani neviens nepamana. Es neņemu to pie sirds.
Vai tomēr?
Sieviete ceļas kājās, lai dotos prom, un es gribu vēl kaut ko teikt.
– Vai varu palīdzēt? – Viņa jau sāniski kāpjas laukā no savas vietas pie galda. Pamanu, ka sieviete nav pasūtījusi ēdienu.
Viņa tikko manāmi pasmaida, mutes kaktiņš tikai nedaudz paceļas zelta auskaru virzienā. – Nē, dārgumiņ, pabeidz savas vakariņas.
Un viņa aiziet, atver durvis uz ārpasauli, kas viņu pat nepamana. Brītiņu vienkārši sēžu, knibinot burgeru. Paskatos, vai aziātu izcelsmes puisis ir pamanījis šo savādo sarunu, taču izskatās, ka viņu nekas nespētu šķirt no savas frī kartupeļu paciņas. Ja nu vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.
Tad atceros, kā nokritu, nākot šurp. Es nedrīkstu pieļaut, ka tas atgadās ar šo veco kundzi. Pieceļos, piespiedusi somiņu augumam, un tāpat sāniski pametu savu sēdvietu, lai ātriem soļiem dotos laukā. Viņa stāv zem zeltainās, izliektās markīzes un vēro, kā apledojusī ietve pārklājas ar biezu sniega kārtu.
– Ietve ir slidena, – es brīdinu. – Tādēļ jau manas drēbes ir izmirkušas.
Saņemu viņas roku, piedāvājot palīdzību bīstamā trotuāra pārvarēšanā. Viņa ir pārāk lepna, lai to pieņemtu, taču es uzstāju. Viņa norāda uz limuzīnu, kas novietots brauktuves malā. Pavadu viņu līdz automašīnai, no kuras izkāpj šoferis, lai atvērtu sievietei durvis. Viņa iekāpj, un, pirms šoferis atkal aizver durvis, sieviete palūkojas manī. – Lai ko arī tu meklētu, šeit tu to neatradīsi. – Viņa pamāj uz Kanāla ielu un rosību mums visapkārt.
– Tev tas jāatrod sevī.
Hm. Nelūgtu padomu jomā šis pārspēj visus rekordus.
Automašīna vairs nav redzama. It kā tā būtu nozudusi uz līdzenas vietas.
Lēnām eju atpakaļ uz “McDonald’s”, taču tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Patiesībā es vairs nejūtu gandrīz neko. Ne dusmas pret Benu. Ne kaunu par incidentu nūdeļu restorānā vai iekrišanu notekā. Manī pat vairs nepietiek emociju, lai iekliegtos, kad ieraugu, ka bezpajumtnieks stāv pie mana galda un ēd manu burgeru. Lai jau viņam tiek šis prieks, tas ir mazākais, ko varu darīt viņa labā šajā pasaulē, kas arī viņu nepamana. Un viņš varēs nomainīt savu veco glāzīti pret svaigāku.
Izskatās, ka šovakar man nav lemts tikt pie vakariņām. Vai jebkā cita, ko vēlos.
Nepilnu sekundi es apsveru domu neiet mājās. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Pirmais: ja nu dzīvoklī būs Bens? Otrais: ja nu viņa tur nebūs?
Taču, kad esmu pavadījusi kādu laiku, šādā aukstumā riņķojot pa Kanāla ielu, saprotu, ka man nav izvēles. Parasti ceļš līdz Vestvilidžai aizņem piecpadsmit minūtes, taču šovakar to mēroju divdesmit piecās. Ja vēlreiz nokritīšu, varu arī vairs nepiecelties.
Man vajag manu pidžamu, gultu un tumšu telpu – tieši tādā secībā. Manā “iPod” atskaņotājā joprojām atrodams dziesmu saraksts no vidusskolas pēdējā gada, pilns ar drūmu un nomācošu emo mūziku. Varbūt noklausīšos to, kad būšu droši un ērti ieritinājusies gultā. Ko teica vecā kundze? Lai ko tu arī meklētu, tev tas jāatrod sevī.
Mērojusi sešus stāvus līdz savam dzīvoklim, es apstājos augšējā kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu. (“Padomājiet, cik naudas ietaupīsiet, nevajadzēs iet uz sporta zāli!” nekustamo īpašumu aģents bija līksmi vīterojis.) Es jau tāpat izskatos pietiekami izmocīta pat, ja nepūlos atgūt elpu. Ja nu Bens tomēr ir mājās, es negribu ienākt pa durvīm sēcot. Pēdējo reizi mēģinu izslieties stalti, atslēdzu dubulto slēdzeni, pagrūžu durvis un atviegloti nopūšos: kā mēdz teikt, gaiss ir tīrs.
Jēziņ, ir tik labi būt mājās.
Vai šo var nosaukt par mājām? Tas vairāk izskatās pēc skapja, kas pildīts ar “IKEA” mēbelēm, toties es beidzot esmu vienatnē un zem jumta. Pavisam negaidīti sāku prātot, kā izskatās māja, kurp devās vecā sieviete no “McDonald’s”… veco ļaužu pansionāts? Nē, viņa šķita pārāk neatkarīga. Varbūt mans minējums par viņas kleitu bija pareizs, un šobrīd viņa bauda džinu ar toniku kādā Augšējās Vestsaidas mājoklī. Tas būtu labākais iespējamais nobeigums šim stāstam.
Dodos taisni uz savu guļamistabu un novelku slapjās, notrieptās drēbes. Veļas grozs kārtējo reizi ir pilns līdz malām. Es gribētu mainīt savus veļas mazgāšanas paradumus, taču nevaru. Es vienmēr atlieku to uz sestdienu, bet beigās pavadu visu dienu strādājot, un netīrā veļa turpina krāties… līdz es beidzot padodos un nododu to ķīmiskajā tīrītavā, samaksājot piecpadsmit dolārus par divu dolāru vērtu ūdens un pulvera daudzumu.
Citi cilvēki nogulda naudu krājkontā. Bet ne es. Es pat nespēju optimāli izmantot savu ieguldījumu “McDonald’s” hamburgerā.
Visu vakaru es domāju – kad tikšu mājās, viss būs labāk. Bet šeit nu es esmu, guļu gultā, tērpusies kokvilnas biksītēs un nepieskaņotā zīda imitācijas krūšturī, un nejūtu neko.
Vai patiesi esmu apmaldījusies kā teica vecā sieviete? Viena lieta no viņas teiktā ir patiesa. Es esmu pilnīgi bezcerīga. Man nav vietas pasaulē, kas pilna ar Peitonēm, Beniem, “Little Kitty”, Eliotiem, Uzvalkiem un tik maziem dzīvokļiem, kuros iespējams sarīkot vakariņas tikai vienam draugam.
Izslēdzu gaismas un ieslēdzu savu “iPod”, bet pat Paramore mūzika nespēj izsaukt manī nekādas emocijas.
Joprojām domāju par veco sievieti.
Uz loga ir maza skramba. Šķiet, ka tā kliedz skaļāk par mūziku manās ausīs. Pieceļos sēdus. Bezjēdzīgi pūlēties aizmigt. Pat tumsā. Man jātiek vaļā no šīm domām, no domām par veco sievieti – viņa ir kā noslēpumaina zīlniece, kas nolasīja manas kārtis, bet nespēj pateikt, kā man rīkoties tālāk.
Tev tas jāatrod sevī.
Laiks kurpju kastei.
Nē, tikai ne kurpju kasti, saka apziņa.
Jā, kurpju kasti, mana intuīcija saka smalkā balstiņā.
Nē, jā, nē, jā.
Ir tik nogurdinoši būt man.
Nolemju iejaukties un pasūtīt visas turpmākās
