– Kellija pieprasa. Taču es esmu tikko atcerējusies par Kanāla ielas “McDonald’s”.
– Ne tagad, Kellij.
– Tūlīt! – viņa uzstāj.
– Nē!
– Jā!
Es paceļu telefonu pie sejas, lai nokliegtos Nē! cik vien skaļi spēju, kad vai nu paslīdu uz aizsalušas peļķes, vai manas kājas vairs neiztur – nebiju tik daudz skrējusi kopš vidusskolas sporta ieskaites – jo nākamajā mirklī esmu zaudējusi pamatu zem kājām.
Sekundes simtdaļu mans ķermenis atrodas gaisā. Nodomāju: es krītu, palīgā, es krītu, kurš mani noķers?
Tūdaļ saņemu atbildi no aizsalušas peļķes. Noķēru, mazā.
Tieši notekā. Es guļu uz muguras aukstā, daļēji aizsalušā notekā. Katra kāja uz savu pusi – viena pavērsta pret Viljamsburgas tiltu, otra – pret Elles ķēķi. Šķiet, it kā kakls būtu saspiests ar riekstu standziņām. Telefons piezemējas man blakus, un man nevajag uz to paskatīties, lai zinātu, ka ekrāns ir sašķīdis. Kā mana dzīve.
Man tuvojas kāds augstpapēžu zābakos. Lai palīdzētu man piecelties, es nospriežu. Taču zābaku īpašniece, vēl viena divmetrīga modele ādas jakā ar augsti sasukātiem matiem vienkārši paiet man garām. Pēdējais, ko dzirdu, pirms ļauju vaļu skaļām raudām, ir Kellijas saucieni telefona skaļrunī. – Keja! Tu mani dzirdi? Atbildi! Tu esi dzīva?
Telefons joprojām darbojas. Ne gluži manu lūgšanu piepildījums, taču vismaz kaut kas.
“McDonald’s” ir kļuvis par grēkāzi. Dabiska uztura piekritēji to ienīst. Dzīvnieku aizstāvji tāpat. Viņiem pievienojas norūpējušies vecāki, kas negrib, lai viņu bērni pārvēršas par mazām tauku lodītēm.
Bet es šobrīd mīlu “McDonald’s” tik ļoti, ka varētu no laimes raudāt. Un tā noteikti arī darītu, ja varētu izspiest kaut vēl vienu asaru.
Kasiere nepievērsa uzmanību ne manām dubļainajām drēbēm, ne piesārtušajai sejai, un nesūtīja mani prom, sakot, ka šajā burgeru ēstuvē man nav vietas.
Nāciet, nāciet visi. Tam vajadzētu būt viņu sauklim. Vai arī: Lai viņi ēd kūkas, mēs piedāvājam mierinājumu.
Vai reklāmas saukļu sacerēšana nervu sabrukuma laikā ir zīme, ka pārāk daudz strādāju? Vai pārvēršos par to puisi, kurš savas laulību ceremonijas vidū pārbauda ziņojumus “BlackBerry” viedtālrunī?
Lai gan man nav tiesību kritizēt kādu par viedtālruņa pārbaudīšanu laulību ceremonijas vidū – viņu vismaz kāds gribēja precēt. Tiek nosaukts mans numuriņš, un es eju pakaļ savam hamburgeram. Tas sastāv tikai no burgera kotletes un kečupa, bez sīpoliem – tieši tā, kā mēdzu pasūtīt jau kopš brīža, kad biju pietiekami veca, lai sekotu brāļiem “PlayPlace” rotaļu laukumā. Vai pilsētas bērni vispār zina, ka pārējiem “McDonald’s” restorāniem ir tikai šūpoles un slidkalniņš? Domājot par bērnību piepilsētā, mani pārņem siltas jūtas. Man pietrūkst tās drošības ilūzijas.
Eju prom no letes iepriekš noskatītā galdiņa virzienā, taču to jau aizņēmis kāds bezpajumtnieks, kam priekšā nolikta maza “McDonald’s” glāzīte, kas, pēc izskata spriežot, saglabājusies no deviņdesmitajiem. Acīmredzot, lai varētu palikt restorānā, vajadzīga vismaz glāzīte.
Tā nu es apsēžos tuvākajā brīvajā vietā, iespiesta starp diviem galdiņiem, pie kuriem sēdošie arī ietur maltīti vienatnē. Izvairoties no acu kontakta, es izsaiņoju savu hamburgeru, un tas izskatās lieliski. Ak, Keja, ak, tu beidzot kaut ko izdarīji pareizi. Sagrābju to ar abām rokām un paceļu pie sejas.
Tu esi Peitone, un burgers ir Bens.
Tu saplosīsi šo burgeru gabalos.
Tavam sauklim vajadzētu būt: “Šodien burgeri, rīt jau tavs draugs.”
Apžēliņ, esmu pārstrādājusies.
Es jau grasos nokost kumosu, kad blakus izdzirdu kādu balsi.
– Dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?
Šī balss nerunā ar mani. Es pavisam noteikti nepazīstu nevienu cilvēku šeit. Taču, turpinot košļāt savu maizi un liellopu gaļu, dzirdu to pašu balsi vēlreiz, tikai skaļāk. – Es teicu, dārgumiņ, vai tu nemaz nepasmaidīsi un nesasveicināsies?
Sastingstu. Dziļi sirdī es zinu, ka balss runā ar mani. Pagriežu galvu pa kreisi – kāds aziātu izcelsmes puisis lasa avīzi, kamēr viņa roka ir nozudusi dziļi frī kartupeļu paciņā. Palūkojos pa labi, un ieraugu runātāju. Viņa gaidpilni veras manī, it kā cerot uz atbildi.
Pārcilāju savu atmiņu. Mani vecvecāki ir miruši (lai viņiem vieglas smiltis), tādēļ vienīgie vecie cilvēki, ko pazīstu, ir mani vecāki. Bet viņi nav tik veci kā šī kundze.
– Es atvainojos? – saku.
– Ak, jaunatne, – viņa iekladzinās. – Pārvērš apgalvojumus jautājumos. “Es atvainojos” nav jautājums. “Es atvainojos” ir apgalvojums. “Atvainojiet, es nedzirdēju, ko Jūs teicāt” ir daudz piemērotāks apgalvojums. Un, ja jau uzstājat, ka teikuma beigās jābūt jautājošai intonācijai, var teikt arī: “Vai Jūs runājat ar mani?”
– Es Jūs pazīstu? – jautāju.
– Tā jau ir labāk. – Sieviete paceļ roku un noglauda cieši ieveidotās sirmās sprogas uz galvas. Es nolieku savu burgeru un nopētu sievieti, cerībā saprast, kas viņa ir.
Tad es saprotu. Eliots, tas mērglis, filmē mani ar slēpto kameru.
Pa pusei pieceļos kājās savā vietā, mēģinot saskatīt noslēpto videokameru.
– Vai dodaties prom? – Sieviete ar izbrīnu manī skatās.
– Nē, tikai meklēju kādu, ē, kaut ko.
No kameras nav ne miņas. Arī no tā pāraugušā Ēzeļa “Gucci” uzvalkā ne. Laikam jau būšu kļūdījusies par Eliotu.
– Es negribēju iztraucēt Jūsu maltīti, mani tikai nomāc, ka cilvēki vairs nesmaida un nesveicinās kā agrāk.
Apstājos kā iemieta. Tas ir kaut kas, ko es mēdzu teikt. Patiesībā es Benam vairākkārt esmu teikusi tieši to pašu gandrīz vārds vārdā. Mani kaitina, ka cilvēki nesveicinās pat tad, ja divatā atrodas norobežotā laukumā. Piemēram, liftā. Vai uz ietves, gaidot taksometru. It īpaši Ņujorkā – šķiet, ka cilvēki apzināti cenšas būt nejauki. Bet tā taču nav cilvēku patiesā daba, vai ne?
Vai es tā izturējos pret šo sievieti?
– Piedodiet, man ir smaga diena. – Izmoku smaidu. – Kā klājas Jums? – es piebilstu sveiciena vietā. Māte manī ir iedzinusi kautrību piecdesmit dažādās nokrāsās, taču viņa man arī ir iemācījusi cienīt
