viņu pamanīja un piesteidzās atslēgt durvis. – Veikals ir slēgts.
– Pamanīju. Atnācu, lai ienestu uzadītās cepurītes, – Libija paskaidroja. – Tad nu ienākšu rīt.
– Nāciet iekšā, – Lidija aicināja, pievienojusies meitai. – Es tikai kārtoju papīrus, bet Keisija un Ava gatavojās doties uz slimnīcu, lai aiznestu cepurītes.
– Ja gribat, varu iet jums līdzi, – Libija sacīja. Viņa īsti nezināja, kāpēc pieteikusies, bet pēc Lidijas reakcijas secināja, ka viņa priecājas, jo meitenēm turp nevajadzēs iet vienām pašām bez pieaugušā pavadības.
– Tas būtu lieliski.
– Man pašai tas patiktu. – Laika viņai bija diezgan, kāpēc gan neaiziet?
Ava izvairījās skatīties uz viņu, bet, beidzot pacēlusi acis, apveltīja Libiju ar kautrīgu smaidu.
– Mums ir vairāk nekā divsimt cepurīšu, – Keisija lepni paziņoja. – Slimnīca tās ļoti ātri izlieto.
– Manuprāt, viņi dalās cepurītēs ar vairākām citām apkārtnes iestādēm Pjudžitsaunda rajonā, – Lidija paskaidroja. Keisija un Ava sadalīja divos plastmasas maisos salikto nesamo savā starpā.
– Nododiet cepurītes tieši Šeronai Dženingsai trešajā stāvā, – Lidija piekodināja. – Palūdziet, lai administratore paziņo Šeronai, un viņa parūpēsies par caurlaidēm. – Lidija pavadīja viņas līdz durvīm un atvadījās.
Visas trīs devās augšup pa ielu garām ziedu veikalam. Pieaugusi Libija nekad nebija daudz laika pavadījusi kopā ar bērniem, un viņa nezināja, kā uzsākt sarunu. Bet viņai nevajadzēja uztraukties – Keisijai patika pļāpāt.
– Vai zinājāt, ka esmu adoptēta?
– Nezināju, – Libija atbildēja.
– Man bija divpadsmit gadu, kad viņi mani pieņēma. Lidija un Breds gribēja mazu bērniņu, bet tika pie manis. Man ir jaunāks brālītis; viņš nav adoptēts – viņš ir no Breda pirmās laulības. Man ir arī īsts brālis. Šobrīd viņš ir cietumā. Es viņam rakstu, un viņš priecājas, ka man tagad ir ģimene.
– Ai. Vai viņam nav vajadzīgs jurists? – jautāja Libija, un tas tikai daļēji bija domāts kā joks.
Keisija iesmējās, acīmredzot piedāvājums viņai šķita jocīgs. – Tam jau par vēlu. Lī drīzumā atbrīvos, un viņš domā iestāties armijā, ja viņu pieņems. Breds man teica, ka mūsdienās armijā ir augsti standarti un viņi var brāli noraidīt.
– Tev, Ava, arī ir brālis, vai ne? – Libija vaicāja, vēlēdamās sarunā iesaistīt arī otru meiteni.
Ava pamāja.
– Viņš ir divus gadus vecāks un var būt ļoti kaitinošs, – Keisija iestarpināja. – Ava dzīvo pie vecmāmiņas, un vecmāmiņa strādā.
– Tad jau tu lielāko daļu dienas esi viena pati? – Libija pārvērta secinājumu par jautājumu, nolūkodamās uz meiteni. Ava pamāja. – Viņa nāk mājās vēlu vakarā, tāpēc es gatavoju pusdienas.
– Varu derēt, viņa to novērtē. – Pēc mātes nāves Libija bija pārņēmusi pienākumu gatavot maltītes tēvam un sev. Viņas recepšu krājums bija ierobežots, bet tēvs reti kaut ko teica vai iedrošināja. Varbūt tāpēc Libijai nekad nebija paticis darboties virtuvē. Nebija arī vajadzīgs, ņemot vērā, cik lielisks pavārs bija Džo. Ēdienu pārsvarā gatavoja viņš. Pēc šķiršanās viņai pietrūka vīra mājās gatavoto maltīšu gandrīz tikpat ļoti kā paša Džo.
– Vecmamma neko daudz neēd, – Ava piebilda. – Pēc darba viņa iet uz krodziņu izvēdināt galvu kopā ar draugiem.
– Ā. – Libijai nebija ko teikt. Šī skopā informācija tomēr bija daiļrunīga, un viņai radās klusas aizdomas, ka Avas dzīve mājās nebūt nebija lieliska. – Kur ir tavs tēvs?
Ava paraustīja plecus. – Nezinu. Neesmu redzējusi viņu, kopš biju pavisam maza. – Bet viņa arī tagad vēl bija maza.
Slimnīca atradās paugura virsotnē rajonā, kuru dēvēja par Tablešu kalnu, mazliet uz ziemeļiem no Sietlas centra. Pēdējie pāris kvartāli bija stāvs kāpiens kalnā. Vai nu Libija bija labākā formā, nekā pašai šķita, vai cepurītes – smagākas nekā izskatījās, jo šķita, ka Avai ir grūti tikt līdzi viņām ar Keisiju.
Skatienam atklājās Sietlas Sabiedriskās slimnīcas galvenā ieeja. – Vai tu pazīsti Šeronu Dženingsu? – Libija jautāja.
Keisija pamāja. – Es vienreiz biju līdzi mammai, kad viņa nesa cepurītes. Es nerunāju ar Šeronu, bet zinu, kā viņa izskatās.
– Mēs viņu atradīsim, – Libija pārliecināti noteica.
Viņām tuvojoties, slimnīcas stikla durvis automātiski atvērās. Informācijas centrs atradās turpat pie ieejas. Libija gāja pirmā un pagaidīja, līdz sieviete aiz letes beidz runāt pa tālruni.
– Kā varu jums palīdzēt?
– Esam atnākušas, lai nodotu Šeronai Dženingsai jaundzimušo cepurītes, – Libija paskaidroja.
Administratore pierakstīja viņu vārdus un sazinājās ar Šeronu.
– Trešais stāvs, – viņa sacīja, pasniedzot apmeklētāju piespraudes. – Brauciet ar liftu, kas atrodas pa labi.
– Paldies. – Libija aizveda meitenes līdz liftam, nospieda pogu un gaidīja.
Lifts piebrauca, un viņas iekāpa. Tieši pirms durvju aizvēršanās iekāpa kāds ārsts. Viņš palūkojās uz podziņām, bet nevienu nenospieda – acīmredzot viņam bija vajadzīgs tas pats stāvs. Viņš pavērās uz Libiju un tad uz meitenēm, pēc tam atkal uz Libiju. Vīrieša acis nedaudz samiedzās, pirms viņš novērsa skatienu.
Libija ārstu uzreiz pazina. Viņa to bija redzējusi jau agrāk, bet nespēja atcerēties, kur. Varbūt arī vīrieša skatiens bija liecinājis par atpazīšanu, un viņš centās atminēties, kur abi tikušies.
– Es jūs zinu, – viņš sacīja. – Es arī jūs esmu saticis.
Viņš atkal saviebās, izskatīdamies nedaudz nosodošs.
Kāds nedraudzīgs cilvēks, Libija prātoja. Bet, nu, cilvēki jau ir dažādi. Tad viņa atcerējās, kur pēdējo reizi viņu redzējusi. Viņš bija tas acu mielošanas objekts, kuru viņa bija pētījusi vēl tikai šorīt. – Jūs ejat uz sporta zāli Frankie and Johnny’s, – viņa ieteicās. Tiklīdz tas bija pateikts, Libija vēlējās, kaut nebūtu atvērusi muti.
Skaidri varēja redzēt, ka tagad viņš Libiju atcerējās, bet acīmredzot viņa vīrieti bija kaut kā aizkaitinājusi. Viņš nesmaidīja un neko neteica.
– Kas par lietu, vai es aizņēmu jūsu mīļāko trenažieri? – viņa
