sieru? – vecītis prasa.
– Nē, neesmu ēdis! – puisis saka.
Kad nē, nē. Vecītis arī vairs nekā neprasa, bet palīdz puisim tikt otrā krastā.
Nu nonāk abi pilī un izārstē ķēniņdēlu.
Ķēniņš dod zeltu, cik var panest. Bet vecītis neņem.
– Dod man lāpstu un lampas degli, mums cita nevajaga.
Ķēniņš nobrīnās, bet iedod arī.
Bet puisis vēl piktāks:
– Kālab tu zeltu neņēmi? Kur mēs nabagi iesim, ko iesāksim?
Vecītis nesaka nekā. Paņem lāpstu un degli un iet projām.
Pa ceļu ejot, puisis sāk prātot:
– Ko man līdz ar tādu vecīti kopā staigāt, kas naudu neņem. Tagad jau es pats protu slimos ārstēt. Staigāšu viens pats un sapelnīšu daudz zelta.
Labi. Domāts, darīts – puisis atstāj vecīti un iet viens pats slimos ārstēt.
Aiziet pie viena ķēniņa, kam slims dēls, un solās izārstēt.
– Labi, – ķēniņš saka, – ja dēls paliks vesels, tu dabūsi daudz zelta.
Puisis ieiet pie slimā ķēniņdēla un sāk ārstēt.
Bet, tavu nelaimi, paiet viena diena, paiet otra diena, bet veselības kā nav, tā nav – dēls vēl slimāks.
– Labi nebūs, – puisis domā. – Būs jābēg prom.
Viņam vēl prātojot, ienāk pats ķēniņš.
Ierauga, ka dēls vēl slimāks, paliek nikns un liek puisi pakārt. Puisis dreb kā apšu lapa, bet nekas nelīdz. Ķēniņš sasauc ļaudis un liek taisīt kārtavas. Viltus ārstu jau ved uz kārtavām, te kur gadījies, kur ne, vecītis klāt:
– Vai tu apēdi sieru?
– Nē, neesmu ēdis! – puisis pārbijies kliedz.
Kad ne, nē. Vecītis nekā vairāk neprasa.
Vecītis iet pie ķēniņa un lūdz, lai apžēlo puisi. Par to viņš dēlu izārstēšot.
Labi. Vecītis izārstē ķēniņdēlu, un puisis kļūst brīvs.
Nu iet abi divi atkal kopā.
Iet, iet, līdz nonāk mazā klajumiņā. Vecītis dod puisim lāpstu un saka:
– Še roc, tur kaut kas ir.
Puisis arī ķeras klāt un drīz atrok lielu naudas podu.
Nu puisis stīvējas vai traks, bet nevar podu no zemes laukā dabūt.
Vecītis pieliek savu roku, un pods it viegli izceļas.
Vecītis sadala naudu trijās kaudzītēs un saka:
– Te nu mums būs katram viena kaudzīte zelta naudas!
– Bet kam tā trešā kaudzīte? – puisis iesaucas.
– Tā būs tam, kas sieru apēdis, – vecītis mierīgi atbild.
– Es jau pats to sieru apēdu! – puisis sauc.
Tai pašā mirklī pods ar zelta gabaliem atkrīt zemē, un vecais vīriņš pazūd.
Puisis rokas vien noplāta.
Viņš paskatās atpakaļ, vai vecais vīriņš vēl nav tuvumā, bet ierauga savu mantu paunu.
Nu puisis pazīst, ka tā ir tā pati vieta, kur pirmoreiz veco vīriņu satika un savu paunu atstāja.
Viņš paņem savu paunu un aiziet bēdīgs, galvu nokāris.
VEPRIS UN VIŅA KALPI
Citureiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu saimnieku un aizgāja projām lielā biezā mežā. Še viņš būvēja sev māju un palika pats par saimnieku. Kādu dienu satiek viņš mežā lielu bulli un prasīja:
– Kur tu tāds ķēms iesi?
– Meklēju sev saimnieku, – teica bullis.
– Nu tad labi, līgsti pie manis par kalpu.
Bullis salīga, un nu gāja abi divi tālāk, kamēr satika tekuli, zosu tēviņu un gaili. Visi šie salīga pie vepra par kalpiem un palīdzēja tam taisīt mājas. Bija jau stipra ziema, kalpi strādāja laukā, bet vepris, kā jau saimnieks, kurināja krāsni un mīcīja maizi priekš cepšanas.
Te ienāca lapsa un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, bet pieteica, ka lai nekā neaiztiekot, citādi saukšot tūliņ vīrus. Lapsa, gaili redzēdama, laizījās vien, bet nedrīkstēja viena nekā iesākt. Labi sasilusi, tā gāja projām un ceļā satika vilku. Šis bija it kā nosalis un prasīja kūmiņam, kur viņš gan dabūjis tik labi sasildīties. Lapsa stāstīja, ka pie vepra ļoti silta istaba, bet lai tik neaiztiekot kalpus, tad klāšoties slikti.
Vilks nu iegāja pie vepra un lūdza, lai ļaujot pasildīties. Vepris atvēlēja, pieteikdams, lai nekā neaiztiekot. Vilks sasila it ātri, un nu tam sāka jau siekalas tecēt, uz vepri skatoties. Tas nespēja noturēties un uz reizi bija veprim pie rīkles. Vepris nabadziņš kliedza, ko spēja:
– Kur vīri! Kur vīri!
To izdzirda vepra kalpi. Pirmais ieskrēja bullis un piespieda vilku ragiem pie sienmaļa; ieskrēja tekulis un deva vilkam pa muguru, ka paukšķēja vien; ieskrēja zosu tēviņš un nošķērēja vilkam ausis, un gailis, istabas augšā stāvēdams, saukšus sauca:
– Dod šurp to rakari! Dod šurp to rakari – velnam saspārdīt!
Vilks izspruka vaļā tikai lielām mokām un, lapsu saticis, stāstīja, cik viņam slikti gājis. Šis gribējis tikai drusciņ ar saimnieku pajokoties, te vīri tūliņ klāt: viens piespiedis viņu dzelzs dakšām pie sienmaļa, otrs sadauzījis ar āmuru muguru zilu melnu, trešais lielām šķērēm ausis nogriezis un ceturtais vēl saucis, lai tik padodot šim – velnam saspārdīt.
Vilks un lapsa nu nogāja pie meža tēva – brieža – un apsūdzēja tam bezkaunīgo saimnieku. Briedis atnāca un saviem lieliem, stipriem ragiem apgāza vepra mājas. Te nu saimniekam ar visiem saviem kalpiem bija jāmūk atpakaļ pie cilvēkiem. Bet vepris līdz šo baltu dienu nevar vēl aizmirst savas saimnieka dienas, jo tikko tam ķeras klāt, viņš tūliņ saukšus sauc: “Kur vīri! Kur vīri!”
VILKS
Vilks vecos laikos gājis ganos. Reizi tam iegribējies ēst. Viņš gājis pie saimnieces lūgties, lai dod paēst. Bet saimniece bija skopa un nikna sieva; tā paņēmusi maizes
