gluži domīgs:
– Labi nebūs, ja līdz Jurģiem netikšu no viņa vaļā. Viņš mani miltos samals.
Kungs staigā un domā, kā tikt no Stiprā vaļā. Domā, domā, kamēr arī izdomā.
Viņš pasauc puisi un saka:
– Paņem trīs mucas un aizved pie mucinieka, lai sastīpo. Viņš dzīvo tai lielajā mežā aiz ezera, – bet pats domā: lai ved vien, gan jau lielais lācis viņu pieveiks, un tā es tikšu no viņa vaļā.
Stiprais neko, kad jāved, jāved. Vai viņš zina, kas mežā par briesmīgu zvēru.
Viņš mudīgi sajūdz zirgu, iekrauj mucas, paņem lielo spriguli par pātagu un laiž uz mežu.
Pusceļā, kas gadījies, kas nē, zirgs iet gausi vien, gausi vien, vezums gandrīz vai uz vietas.
“Būs drusku jāpaskubina,” Stiprais domā un tā lēnītēm uzsit ar spriguli zirgam pa muguru. Bet zirgs no tā sitiena – kur bijis, kur palicis – slapjums vien tai vietā gadījies.
Neko darīt – Stiprais stājas ilksīs un velk pats.
Bet tiklīdz mežs klāt, izlec briesmīgs lācis. Rēkdams un ķepas sizdams, metas dēlam virsū.
Stiprais neko, lēniem soļiem iet lācim pretim:
– Labdien, labdien, mucinieka kungs, ne tik dusmīgi!
Bet mucinieks nemaz labdienas nepazīst, metas dēlam virsū un sāk purināt.
– Nu, kad tu tā gribi, tad lai iet ar! – Stiprais iesaucas un sagrābj lāci tā, ka šis ne naga nevar pakustināt.
– Vai tā stīpā mucas? Tūliņ ilksīs!
Un, līdz lācis ilksīs, dēls uzsēžas uz mucām, uzšauj lācim ar spriguli pa kažoku un laiž uz kunga muižu.
Viens divi pie kunga durvīm klāt. Dēls mudīgi pie kunga:
– Kur to mucinieku lai lieku? Stīpāt nevīžo, kauties vien grib.
– Vai traks! – kungs pārbijies kliedz. – Liec, kur gribi!
Labi. Stiprais piesien mucinieku zirgu stallī un iet kungam prasīt citu darbu. Kungs kādu brīdi padomā un tad saka:
– Klētī piebērti maisi ar labību, aizved tos dzirnavās samalt.
Viens divi maisi ratos, mucinieks ilksīs un dzirnavās klāt.
Pats dzirnavnieks iznāk pretim:
– Kas nu par vajadzību?
Tā un tā.
– Kungs liek teikt, lai šos maisus labi ātri samaļot, – Stiprais atbild.
Bet dzirnavnieks nav nekāds godīgais tēva dēls, bet pats velns. Viņš paskatās uz Stipro un saka:
– Maisus vis nemalšu, bet tevi pašu, – un ķer jau Stipro cieti.
– Lēnām, lēnām, meldera kungs, – puisis saka un domā, ka tas tikai joks.
Bet velns sasperas un stiepj jau šo uz dzirnavām.
Stiprais redz, labi nebūs. Velns nemaz nedomā jokot.
– Nu labi, ka tā, tad tā! – Stiprais iesaucas. Un ar vienu rāvienu velnam no nagiem laukā. Sagrābj velnu pie pakauša un saka:
– Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi drusku pabraukties.
Velns vēl spārdās, vēl stīvējas, bet nelīdz nekas. Stiprais šo tur kā spīlēs. Gribot negribot jāiet ilksīs.
Viens divi pie kunga mājas klāt. Stiprais mudīgi pie kunga:
– Kur lai melderi lieku? Viņš nevīžo graudus malt. Pārvedu viņu tev.
Kungs ne pa jokam sabīstas, ka Stiprais pašu velnu pārstiepis.
– Liec, kur gribi, liec, kur gribi! – kungs izbijies kliedz.
Labi. Stiprais ieved velnu zirgu stallī. Pēc tam iet kungam prasīt citu darbu.
Tā Stiprais raujas ar kunga darbiem, līdz – klaukt! – Jurģi klāt.
Nu dēls iet pēc algas, kā jau norunāts.
– Šodien Jurģi, mums jāspēkojas. Visus tavus darbus esmu veicis. Un noruna paliek noruna, – dēls neatlaižas.
Kungam tādas bailes, tādas bailes. Kā lai ar tādu spēkojas, kas pašu velnu pievarējis?
Kungs sola gan šo, gan to, bet dēls tik paliek pie sava:
– Noruna paliek noruna.
Beidzot kungs sola dēlam tik daudz zelta, cik viņš var panest.
– Labi, – dēls saka, – lai iet! Man nav nekāda prieka ar tādu bailīgu vīru spēkoties.
Nu Stiprais savāc visu kunga zeltu, saber maisā un nes uz mājām.
Mājās tēvs acis vien iepleš:
– Vai traks! Kur tu tik daudz zelta ņēmi?
– Nopelnīju! – dēls lepni atbild.
Nu dzīvo tēvs ar dēlu labas dienas. Zelta vai cik!
ŽAGATAS OLIŅA
Vecos laikos kāds zēns ganīja mežmalā lopus. Pa mežu staigādams, viņš atrada žagatas ligzdu ar četriem bērniem. Nedarbis zēns izņēma žagatēnus no ligzdas un jau taisījās tos pabārt ganības malā pie sklandām (sētas kārtīm). Te tam piepēži palika žēl mazo nevainīgo putniņu; viņš tos aiznesa atpakaļ ligzdā. Ligzdā putniņus liekot, viens no tiem it kā par pateicību izmeta iz knābja zēnam rokā pelēku oliņu. Ar oliņu visādi rotādamies, zēns to arī reizām iebāza mutē. Bet tikko oliņa viņam bija mutē, nomanīja, kā lopiem un cilvēkiem kļuva neredzams. Kādu dienu gadījās gar to pašu mežmalu garām braukt kādam kungam. Kungs redz, ka gana zēns, oliņu mutē ņemdams, paliek neredzams, paņēma brīnišķīgo zēnu līdz ar visu viņa oliņu. Kungs paturēja zēnu pie sevis par sulaini, kamēr tas izauga liels vīrs.
Kungam bij viena vienīga ļoti skaista meita. Šī aplam iemīlēja sulaini, bet tēvs to bij apsolījis kādam bagātam, bet nelabam kungam un neklausījās nebūt uz meitas lūgšanām. Visi jau sataisījās uz kāzām pie brūtes tēva. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kamēr izgudroja stiķi, kā izglābt savu mīļāko no bagātnieka nagiem. Viņš pagādāja sev mazu vālīti, ieņēma oliņu mutē un nostājās bajāram blakus. Kad nu mācītājs, spēcīgu laulības runu turēdams, paceltu pirkstu brūtgānam pretī kratīja, spēra neredzamais sulainis šim ar vālīti pa degunu. Pēc pirmā vilciena bajārs gan vēl nekustēja, lai arī deguns metās jau zils. Bet, kad dabūja vēl pāris reizas pa degunu, tad zils melns metās uz pašu mācītāju, kā tas drīkstot
