Trīs vēja mezgli. Народное творчество

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Trīs vēja mezgli - Народное творчество страница 5

Trīs vēja mezgli - Народное творчество

Скачать книгу

lapsa, medus smaku saodusi, tecēja uz uguni. Netāļu no uguns tā apstājās un teica:

      – Vai Dieviņ, kā kājas salst!

      Lācis vīram mirkšķināja ar acīm, lai lapsu saucot pie uguns.

      Vīrs uz lapsu teica:

      – Nāc sildīties!

      Lapsa, uz lāci rādīdama, atteica:

      – Kas tas?

      Vīrs teica:

      – Pelu maiss. Lapsa atteica:

      – Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu aizvestu uz glāžu šķūni. – Un ieskrēja atpakaļ mežā.

      Pēc kāda brīža tā atkal atskrēja un teica vīram:

      – Ja tas būtu pelu maiss, tad tu viņu uzsietu uz vāģiem.

      Vīrs lāci uzsēja uz vāģiem, ko šis arī ļāvās, uz lapsu tīkodams.

      Lapsa:

      – Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku pieklapētu.

      Vīrs pieklapēja.

      Lapsa:

      – Ja tas būtu pelu maiss, tad tu to drusku stiprāk pieklapētu.

      Vīrs pieklapēja stiprāk. Nu lapsa tam uzsauca:

      – Ja tu gribi savu dzīvību glābt, tad sit to nost!

      Vīrs lāci nosita un, kopā ar lapsu medu izēdis un cāļus un vistu apēdis, brauca uz mājām.

      Mājās tam lielskungs atdeva puspili, un abi dzīvoja bagāti.

      SPĒKA VĪRI

      Vecos laikos kāds tēva dēls bijis tik stiprs, ka nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt.

      Vienu rītu dēls pieceļas, saaun kājas un saka tēvam:

      – Tēt, es iešu pasaulē meklēt sev pretinieku.

      – Ej vien, dēls, – tēvs tikai nosaka.

      Un dēls aiziet pasaulē. Iet vienu dienu, iet otru – nekur tāda atrast.

      Iet vēl trešo dienu, līdz nonāk pie mazas mājiņas.

      Dēls paskatās iekšā un redz, ka veca māmiņa plāceņus siekiem mērī.

      Te māmiņa pamana puisi un prasa:

      – Kur, puisīt, iedams?

      – Eju meklēt sev pretinieku, ar ko spēkoties, – puisis atbild.

      Tas viņam divreiz nav jāsaka, parādās divi māmiņas dēli un sāk spēkoties ar tēva dēlu.

      Tēva dēls gan noķer abus brāļus, iebāž vienu vienā bikšu kabatā, otru otrā.

      Atgriezies mājā, tēva dēls stāsta brīnīdamies:

      – Vai akls! Esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!

      No tā laika stiprais tēva dēls vairs negāja pasaulē spēkoties, jo bija neuzveicams.

      STIPRINIEKS

      Reiz viens tēvs uzaudzina varen stipru dēlu.

      Kad dēlam paliek astoņpadsmit gadu, viņš grib doties pasaulē. Bet tēvs saka:

      – Gribu redzēt, vai esi diezgan stiprs, lai dotos pasaulē.

      Tēvs aizved dēlu lielā mežā un saka:

      – Rādi savu spēku.

      Dēls apņem lielu liepu ap vidu un noliec galotni pie zemes.

      Tēvs tikai papurina galvu:

      – Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.

      Pēc gada dēls atkal neliek tēvam miera, lai laižot pasaulē.

      – Labi, – tēvs saka, – iesim uz mežu, gribu redzēt, cik tu tagad stiprs.

      Aiziet abi uz mežu. Dēls sagrābj lielu resnu bērzu un pārlauž vidū pušu kā skangali.

      Bet tevs tik papurina galvu:

      – Stiprs gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst.

      Neko darīt. Dēlam vēl jāņemas spēkā.

      Pēc gada tēvs ved dēlu atkal uz mežu. Nu dēls apmet mazo pirkstiņu lielam ozolam, izrauj ar visām saknēm un aizsviež kā nieku.

      – Tagad esi diezgan stiprs un vari iet pasaulē, – tēvs nosaka.

      Un stiprais dēls aiziet pasaulē. Iet, iet, kamēr nonāk pie lielas muižas.

      Muižas vārtos satiek pašu kungu.

      – Kur iedams? – kungs vaicā.

      – Gribu muižā par kalpu salīgt, – stiprinieks atbild.

      – Tas labi, – kungs saka, – cik gribi algas?

      – Cik gribu? – Stiprais prāto, – Līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu – negribu nekā; bet, ja veikšu, tad Jurģu dienā gribu ar tevi spēkoties. Tā būs mana alga.

      – Labi, – kungs saka, – nāc muižā un sāc strādāt.

      Otru rītu kungs iedod dēlam vecu ķēvīti, lai saved no ezera laidarā ūdeni.

      Stiprais dēls pielej lielu kublu, bet ķēvīte nekust ne no vietas. Gan dēls mudina, gan uzlaiž ar pātagu, bet kur tad šī tādu kublu pavilks. Pakust, pakust un apstājas.

      Stiprajam jau dusmas sametas. Viņš iegrūž ķēvīti grāvī, liekas pats ilksīs un pārvelk ūdens kublu, ka noput vien.

      – Kur ķēvīti liki? – kungs taujā.

      – Kur tad nu liku? Nevīžoja iet – iespēru grāvī; ej vien – tur jau viņu atradīsi. Bet tagad dod man citu darbu.

      – Rīt tev jāiet rijas kult, – kungs nosaka un iet pēc savas vecās ķēvītes.

      No rīta Stiprais pieceļas un iet spriguli meklēt.

      Viņš nocērt resnu ozolu un pataisa no rezgaļa spriguļa vāli. Pēc tam dabū no kunga veselu vērša ādu. Stiprais sagriež ādu sloksnēs un savij vienā pašā spriguļa auklā.

      Tā, nu sprigulis gatavs!

      Stiprais

Скачать книгу