Bijušo kapu vietu klāja pilsētas iedzīvotāja dāvināts akmens. Trīs kapu racēji, kas ekshumēja Po mirstīgās atliekas, vispirms izraka jauno karavīru. Zem tā viņi atrada Po zārku. Dažus gadus vēlāk viņa sievas Virdžīnijas mirstīgās atliekas tika pārvietotas uz Po jauno kapu, jo kapsēta, kurā viņa tika apglabāta, tika iznīcināta un viņai nebija pēcnācēju, kas varētu pieprasīt viņas mirstīgās atliekas. Viens no Po agrīnajiem biogrāfiem paņēma viņas mirstīgās atliekas un glabāja tās kastē zem savas gultas, līdz tās beidzot tika pārapbedītas kopā ar viņas vīra mirstīgajām atliekām. Tas notika Edgara Alana Po dzimšanas 76. gadadienā. Edgara Alana Po bibliogrāfijā ir divi stāsti, divi dzejoļi, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoļi un 10 esejas. Rakstnieka dzīves laikā tika izdoti 7 viņa darbu krājumi: 4 poētiski un 3 prozas. Po literārā karjera sākās 1827. gadā, izdodot dzejas krājumu «Tamerlane un citi dzejoļi», kas izdots ar pseidonīmu «Bostonietis». Kritika nepievērsa uzmanību nezināmajam autoram. Viņa nākamā kolekcija arī palika nepamanīta. Visveiksmīgākais darbs rakstnieka dzīves laikā bija «Zelta blaktis», kas uzvarēja stāstu konkursā. Par to Po saņēma savas karjeras lielāko vienreizējo honorāru – 100 dolārus. Grāmatā The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinātniskās fantastikas žanra pamatus. Tam sekoja stāsts par Artura Gordona Pima piedzīvojumiem un nepabeigtā Jūliusa Rodmena dienasgrāmata. 1841. gadā publicētais stāsts «Slepkavība Morga ielā» atnesa viņam pasaules slavu kā detektīvžanra pamatlicējam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Jaunā pieminekļa projekta autors bija arhitekts Džordžs Frederiks, un būvniecību veica pulkvedis Sisons. Kopējās pieminekļa izmaksas bija nedaudz vairāk par 1500 USD. Mirušo mirstīgo atlieku pārapbedīšana notika 1875. gada 1. oktobrī jaunā vietā, blakus baznīcas fasādei. Bijušo kapu vietu klāja pilsētas iedzīvotāja dāvināts akmens. Trīs kapu racēji, kas ekshumēja Po mirstīgās atliekas, vispirms izraka jauno karavīru. Zem tā viņi atrada Po zārku. Dažus gadus vēlāk viņa sievas Virdžīnijas mirstīgās atliekas tika pārvietotas uz Po jauno kapu, jo kapsēta, kurā viņa tika apglabāta, tika iznīcināta un viņai nebija pēcnācēju, kas varētu pieprasīt viņas mirstīgās atliekas. Viens no Po agrīnajiem biogrāfiem paņēma viņas mirstīgās atliekas un glabāja tās kastē zem savas gultas, līdz tās beidzot tika pārapbedītas kopā ar viņas vīra mirstīgajām atliekām. Tas notika Edgara Alana Po dzimšanas 76. gadadienā. Edgara Alana Po bibliogrāfijā ir divi stāsti, divi dzejoļi, viena luga, aptuveni 70 noveles, 50 dzejoļi un 10 esejas. Rakstnieka dzīves laikā tika izdoti 7 viņa darbu krājumi: 4 poētiski un 3 prozas. Po literārā karjera sākās 1827. gadā, izdodot dzejas krājumu «Tamerlane un citi dzejoļi», kas izdots ar pseidonīmu «Bostonietis». Kritika nepievērsa uzmanību nezināmajam autoram. Viņa nākamā kolekcija arī palika nepamanīta. Visveiksmīgākais darbs rakstnieka dzīves laikā bija «Zelta blaktis», kas uzvarēja stāstu konkursā. Par to Po saņēma savas karjeras lielāko vienreizējo honorāru – 100 dolārus. Grāmatā The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinātniskās fantastikas žanra pamatus. Tam sekoja stāsts par Artura Gordona Pima piedzīvojumiem un nepabeigtā Jūliusa Rodmena dienasgrāmata. 1841. gadā publicētais stāsts «Slepkavība Morga ielā» atnesa viņam pasaules slavu kā detektīvžanra pamatlicējam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literārā karjera sākās 1827. gadā, izdodot dzejas krājumu «Tamerlane un citi dzejoļi», kas izdots ar pseidonīmu «Bostonietis». Kritika nepievērsa uzmanību nezināmajam autoram. Viņa nākamā kolekcija arī palika nepamanīta. Visveiksmīgākais darbs rakstnieka dzīves laikā bija «Zelta blaktis», kas uzvarēja stāstu konkursā. Par to Po saņēma savas karjeras lielāko vienreizējo honorāru – 100 dolārus. Grāmatā The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinātniskās fantastikas žanra pamatus. Tam sekoja stāsts par Artura Gordona Pima piedzīvojumiem un nepabeigtā Jūliusa Rodmena dienasgrāmata. 1841. gadā publicētais stāsts «Slepkavība Morga ielā» atnesa viņam pasaules slavu kā detektīvžanra pamatlicējam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis». Po literārā karjera sākās 1827. gadā, izdodot dzejas krājumu «Tamerlane un citi dzejoļi», kas izdots ar pseidonīmu «Bostonietis». Kritika nepievērsa uzmanību nezināmajam autoram. Viņa nākamā kolekcija arī palika nepamanīta. Visveiksmīgākais darbs rakstnieka dzīves laikā bija «Zelta blaktis», kas uzvarēja stāstu konkursā. Par to Po saņēma savas karjeras lielāko vienreizējo honorāru – 100 dolārus. Grāmatā The Extraordinary Adventures of One Hans Pfaal Po lika zinātniskās fantastikas žanra pamatus. Tam sekoja stāsts par Artura Gordona Pima piedzīvojumiem un nepabeigtā Jūliusa Rodmena dienasgrāmata. 1841. gadā publicētais stāsts «Slepkavība Morga ielā» atnesa viņam pasaules slavu kā detektīvžanra pamatlicējam. Rakstnieka jaunrades virsotne bija «Krauklis».
«Tas ir pārsteidzoši, cik daudz informācijas jūs glabājat savā galvā,» sacīja apdullināta Sāra.
«Bet es pat neesmu teicis pusi no tā, ko zinu par Po,» atbildēja glaimotais Belcebuls.
5. Viņi spēlēja dambreti un Belcebuls, protams, stundas laikā izrādījās uzvarētājs daudz biežāk nekā Sāra. Tas nav pārsteidzoši, jo viņš bija plašs un dziļi domājošs radījums. Viņš varēja veikt vairākus sarežģītus uzdevumus vienlaikus, kamēr Sāra domāja šaurās naturālisma robežās, kas raksturīgs visiem tiem, kuri, kā saka, klīst tumsā. Kamēr Belcebula skatiens bija vērsts uz šaha galdiņu, Sāra nenovērsa skatienu uz viņu, viņa izstiepa kāju zem galda un pieskārās viņa kājai. Neskatoties viņa juta, ka viņš nedaudz saspringst, bet to neizrādīja. Viņš neatkāpās no iemīlētās sievietes. Viņa atturība vairoja viņas cerību. Viņas cerība bija uzbrukums viņa stoicismam. Viņu lēnums tika skaidrots ar to, ka visi bija diezgan uzmanīgi savās darbībās. Viņa nesteidzās doties uzbrukumā, lai gan viņa mira no vēlmes cieši pieķerties viņam. Viņš nebija atrauts no spēles, jo saprata, ka mazākais uzmundrinājums no viņa puses radīs Sāras jūtām vētrainu kāpumu. Tagad viņa rīkojas nedroši, baidoties pamodināt pret sevi Belcebulu, un viņš saprot, ka tiek austs mīlas tīkls.
Sāra pamanīja, ka viņš bieži skatās pulkstenī. Bija jau vēls vakars, kad viņa jautāja:
– Tu atkal kaut kur dosies?
– Jā. Jūs zināt, cik daudz steidzamu lietu man ir.
– Kā es varu tos zināt, šīs tavas lietas!
– Nu un ko tad? – Belcebuls jautāja, pamanījis aizkaitinājumu tonī.
– Es visus vakarus pavadu viena.
– Tev ir viss, ko vēlies; māja, nauda, skaistas lietas. Ko vēl vajag?
– Man no kaut kā ir bail.
– Kāpēc šīs bailes? – Belcebuls bija pārsteigts. «Es apsolīju jums savu aizsardzību.»
– Kas ar mani notiks?
– Nekas. Tavs liktenis nav atkarīgs no manis.
– Tas tiešām ir jaunums! Vai tas mani padara mierīgāku? Nezinu. Klausies manī. Mājai vajadzīga saimniece, kura uzņemtos visas rūpes. Vai jums nav ilgas pēc ģimenes dzīves?
– Ne ar tevi! Beidzot saproti, ka esmu lemts klīst mūžīgi. Precēties?! Labāk ir doties baseinā! Es nevaru būt mīlestības objekts. Vienkārši zini to. Un tad mīlēt sievieti nozīmē atdot sevi viņai. Un tā ir ne tikai pastāvīga tirānija, bet arī anarhija!
– Vai tu esi kādreiz iemīlējusies?
Viņa uzdeva viņam šo jautājumu iemesla dēļ. Lai gan viņš bija velns, viņš kļuva viņai dārgs un līdzīgs vīrietim. Turklāt Sāra bija pārliecināta,
