noskaņojumā. No sliekšņa viņš pārsteigti paskatījās uz Sāru un tad ar tādu pašu sajūtu turpināja skatīties uz viņu. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka Sāra varētu pārvērsties par elegantu un seksīgu cilvēku. Viņam tas šķita fantastiski un… neapdomīgs. Novērtēdams fizisko skaistumu, viņš nekad to neredzēja novājējušā ķermenī. Bet kāpēc gan neļaut Sārai kļūt skaistai, ja viņa to vēlas? Sāra bija glaimota par viņa apjukumu, viņa izlikās, ka viņai nerūp ne viņas izskats, ne Belcebula izbrīns, taču viņa pie sevis nodomāja: «Pagaidi, es jūs tik ļoti nepārsteigšu.» Jāpiebilst, ka viņas priekā, ieraugot Belcebulu, bija kaut kas erotisks. Viņš pārģērbās mājas drēbēs, nomazgājās ar rožūdeni un jautri apsēdās pie galda, turpinot brīnīties par visu, ko redzēja. Viņa priekšā bija Cēzara salāti, steiki ar brūkleņu mērci, augļi, apelsīnu sula un Bruklinas siera kūka. Vai viņš varēja domāt, ka sievieti pamudināja nodoms pamatīgi iedzīvoties mājā? Par godu šim notikumam galdā bija Dominus Napa Valley Meritage vīns. Belcebuls piepildīja glāzes, paņēma savu un, to pacēlis, ieelpoja aromātu.
«Šis vīns ir karaļu cienīgs,» viņš atzīmēja.
Tad viņš pievērsa skatienu Sārai un sacīja:
– Tev, Sāra. Esmu patīkami pārsteigts par visiem, īpaši par tevi!
– Es gribu tevi redzēt laimīgu. Kas ir tur! Esmu gatavs darīt visu, kas ir atkarīgs no manis. Jūs zināt, cik daudz es varu darīt!
«Ak, man tas tiešām nevajadzētu zināt,» viņš mierīgi sacīja.
Viņi dzēra un nolika glāzes sev priekšā.
– Sāksim ar salātiem. Cēzars ir lielisks ēdiens. Pagatavoju pēc klasiskās receptes, bet nedaudz savā veidā, pievienojot nedaudz vairāk parmezāna, nekā paredzēts.
«Šī garša ir dāvana epikūrismam.» Jūs neteicāt, ka varat gatavot.
«Es neesmu daudz teicis par sevi, dārgais.» Tev mani jāiepazīst tuvāk.
Sāra pirmo reizi lietoja vārdu «dārgais» saistībā ar Belcebulu, un viņš nevarēja to ignorēt. Viņa labā griba atrisināja visas situācijas grūtības: pazuda ierobežotības sajūta: kā jau visām sievietēm, Sārai bija tieksme ļauties pirmajam iespaidam, viņa joprojām bija bailīga viņa priekšā, nedaudz apmaldījusies, viņa nozīmīguma valdzinājums, bet tagad viņa ir kļuvusi tik drosmīga, ka pilnībā aizmirsa pieticības sāpes un atkarību no viņa.
«Es nevaru pierast pie tevis šādi.»
– Vai ir kļuvis labāk vai sliktāk? Jautāju tev, vai grims man nemaz neder?
«Un es jums saku, ka jūs vienkārši kļuvāt savādāks.» Tas ir viss. Kāpēc tev vajadzēja nokrāsot seju?
– Ja nesaproti, kāpēc skaidrot.
To pateikusi, Sāra pēkšņi kļuva nopietna, aizsedza seju ar roku, kādu minūti sēdēja klusēdama, tad nolika salveti uz galda, piecēlās un devās uz virtuvi. Belcebulu pārņēma sava veida nejutīgums. Varēju teikt, ka viņš bija iegrimis domās. Bet viņam nebija nekādu domu galvā. Viņš vienkārši pārstāja saprast, kas notiek. Un ko tur saprast? Sievietēm ir daudz stulbu dīvainību – neskaitot to, ka katra mīl savā nevaldāmā manierē. Tas tiesa! Beidzot viņš pagriezās vietā, uzlika elkoni uz krēsla augšdaļas un sāka skatīties uz virtuvi. Sāra neatgriezās. «Ko viņa tur dara? – viņš nodomāja un sekoja viņai uz virtuvi. Sāra sēdēja asarās un nolieca galvu rokā. Viņš apsēdās viņai blakus, nemaz nezinādams, kā viņu mierināt.
«Kas par lietu,» viņš jautā.
Sāra, galvu nepaceļot, sacīja:
– Lūk, lieta. Es esmu muļķis, es gribēju būt skaista tev.
– Atvainojiet. Man nav ne jausmas, kas notiek.
– Tev ar to nav nekāda sakara.
– Bet kā tas var būt?
– Es saņemu sodu par savu augstprātību.
«Sāra, es vēlos, lai tu būtu man skaista.»
– Tiešām, vai tu to vēlies?
«Jā,» atbildēja Belcebuls. Lai gan patiesībā viņš jutās spiests dot viņai atzinību par viņas pūlēm.
«Ak,» Sāra teica, noslaucot asaru un dziļi ieelpojot. «Es neesmu ļoti pievilcīgs un noteikti ne tik jauns kā jūs.»
– Sāra, es esmu vecāka par Ēģiptes piramīdām.
«Ļoti smieklīgi,» viņa pasmaidīja caur asarām. – Es to visu laiku aizmirstu.
– Jā, es arī esmu. Es nesaprotu savu vecumu.
– Tev ir laipna sirds. Jūs esat izsmalcināts, gudrs. Tu esi perfekts. Cilvēks un velnišķais tevī papildina viens otru.
To pateikusi, Sāra apklusa. Viņa joprojām bija skumja un satraukta.
– Zini, dažreiz man pašam pret sevi riebjas. Kā tagad.
To sakot, Belcebuls pavilka viņu aiz rokas un nesa sev līdzi. Kad viņi iegāja viesistabā, kuras krēslā mirgoja sveču gaismas, no kaut kurienes nāca mūzika. Belcebuls paņēma Sāru rokās un skanot maigai, dvēselisku pieskaņu pilnajai dziesmai For the good times Perija Komo izpildījumā, viņi sāka spēlēt valsi. Sāra bija tik satraukta, ka pilnībā zaudēja galvu un sāka raudāt bez iemesla; vismaz jēgpilnu un nopietnu.
Patiesībā, kas gan viņu varētu apbēdināt vairāk kā sevis žēlošana. Viņa piespiedās tuvāk Belcebulam, nejūtot, ka viņš ir garīgi un fiziski izsmelts.
Asaras. Sievietes. Visas viņu ainas sākas un beidzas ar šiem slapjiem trikiem. Viņi vēl toreiz dzīvoja harmonijā, un šāda aina nevarēja kaitēt ne viņai, ne viņam. Sāra nopūtās uz Belcebula krūtīm, nedomājot, ka asaras viņu padarīs traku. Jo labāk. Šajā aizraujošajā brīdī viņa visvairāk vēlējās, lai Belcebuls būtu pārņemts ar domu, ka viņa ir visbrīnišķīgākā sieviete, ko viņš jebkad ir saticis. Tikmēr šajās asarās nebija nekā īpaši aizkustinoša, un Belcebuls tikai nodrebēja no kaut kādas neskaidras sajūtas. Viņš nevarēja nejust savas pozīcijas ievainojamību. Var šķist, ka Belcebuls izvairās no sievietēm, un gadījumos, kad tas nav iespējams, viņš viņu priekšā spēlēja stoiku. Spriediet viņu, kā vēlaties, tikai neaizmirstiet, ka viņš ir velns. Patiesības labad jāsaka, ka viņa tieksme pret sievietēm bija apšaubāma un apbrīna pret viņām mērena, kas acīmredzot izslēdz daudzsievību.
Pēc dejas, kuras dēļ Sāra bija nožēlojama no pārliekas laimes, viņa ar juteklīgu skatienu iedūrās Belcebulā un izņēma no kamīna dzegas kastīti, kas bija iesaiņota zelta reljefā papīrā.
– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgā.
Belcebuls paklausīgi pieņēma skūpstu uz vaiga. Dāvana, ko viņš saņēma, bija Marc Jacobs smaržas.
«Jūsu dāvana ir guļamistabā,» viņš teica.
– Kas tur ir?
– Nāc
