kādu minūti klusēja. Visbeidzot, viņa ar satraukumu atbildēja:
– Ja vien es zinātu, ko zaudēju?
– Nekas. Darījums ar mani ir vairāk atlīdzība nekā laimes solījums. Neapvērsīsimies.
– LABI. Kādi nosacījumi?
– Patiesībā to nevar saukt par nosacījumu. Darīsim to šādi. Tu dzīvosi manā mājā, līdz es izpildīšu tavu pēdējo vēlēšanos. Pēc tam tu vairs nevarēsi palikt ar mani.
«Bet līgumam ir jābūt divpusējam,» Sāra iebilda.
«Pietiekami godīgi,» piekrita Belcebuls.
– Tātad, es pats tevi pametīšu, kad vien vēlēšos un tikai pēc tam, kad uzzināšu tavu noslēpumu?
– Sāra, es neslēpju sliktās lietas, kas ir manī. Tā ir atšķirība starp vīrieti un mani. Man nav noslēpumu, jūs varat man uzticēties.
«Redzi, katram ir savs noslēpums, un jums arī,» Sāra uzstāja. «Tas, ko es uzzināšu, nebūs līdzīgs nekam citam.»
«Mani moka slikta sajūta,» viltīgi smaidīdams sacīja Belcebuls. Viņš bija nedaudz pārsteigts, ka Sāra nekavējoties un pilnībā pārņēma sarunu. Apbrīnojama lieta!
Un tomēr šie vārdi un tonis, kādā viņš tos izrunāja, viņu iedrošināja. Visvairāk Sāru iepriecināja apziņa, ka Belcebuls ļoti augstu vērtēja savu velnišķo cieņu.
«Es nezinu, kāpēc, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka šis noslēpums jūs satrieks.»
Pusminūti Belcebuls pat apjuka. Viņš neko nevarēja iebilst – paziņojums bija tik izšķirošs.
– Es esmu velns. Mani nevar sagraut. Kopš pasaules radīšanas tas ir bijis tā un tā tas būs.
– Dievs ir ar tevi! No kā? Es jau redzu, kā visi tavi argumenti sabrūk zem pierādījumu spiediena – labākajā gadījumā. Starp jums un mani jūs neesat tas, kurš tiek saukts par pasaules karali.
«Šķiet, ka ir radusies lieta, kas prasa jūsu klātbūtni manā mājā.» Nu, noslēgsim darījumu ar vienkāršu rokasspiedienu.
Un viņi paspieda roku.
Sāra kādu minūti sēdēja klusēdama un skatījās tumsā. Tad viņa nopūtās, pievērsa skatienu Belcebulam un nosvieda to it kā sāņus:
– Dīvaina lieta.
– Kas? – Belcebuls viegli smaidot jautāja.
«Tas ir tā, it kā es tevi pazītu visu mūžu.»
– Lūdzu, nedomā par to. Es vispirms esmu velns un tikai tad cilvēks.
«Pirms es tevi satiku, mana dzīve bija pilnīgi bezcerīga!» Tieši par to es domāju.
– Redzot tevi vienu uz soliņa, sapratu, ka esi nonācis grūtā situācijā…
– Jā, man tajās minūtēs bija rūgtums. Zini, es tev ticu, tāpat kā tie, kas viņam sekoja, ticēja Mozum.
«Vai Mozus, laužot plāksnes, neteica saviem levītiem: «Nāc, nogalini visu šo nelieti!»
– Vai viņš to teica? – Sāra teica, samulsusi par Belcebula joku.
«Trešais un piektais neradīs harmoniju, ja jūs noņemsit oktāvu no perfekta akorda,» viņš teica, smejoties.
– ES nesaprotu.
– Ko tu ar to domā, pretstati reizēm var harmoniski apvienoties. Situācija ir tieši tāda pati ar vīriešiem un sievietēm.
– Nu ko? – Sāra bija pārsteigta.
«Lai notiktu labs bizness, jums nav obligāti nepieciešams pāris.» Tas ir kā tenoru trio operdziedāšanā.
– Tās visas ir mīklas!
– Un eklektika.
– Bet kāds ar to sakars trio un operdziedāšanai?
– Trijotne ir tu, es un velns, un mēs abi mīlam operu.
– Esiet ļoti laipns un sakiet to, ko mēģināt pateikt.
Šeit Belcebula klejojošais skatiens ar patiesu draudzīgumu apmetās uz Sāru.
«Man vienmēr jums kaut kas jāpaskaidro.» Es tikai gribu teikt, ka tu esi sieviete, kas spēj un prot būt laimīga bez vīrieša.
– Ja jūs zinātu, cik reizes es pacēlu balsi pret viņiem! Es tos nevaru ciest! Tu to nesapratīsi, tu arī esi vīrietis. Kopš Klints mani pameta, es vairs neticu, ka vīriešiem ir sirdis.
Belcebuls smējās un sacīja:
– Vispirms es tev uzdāvināšu jaunu kleitu.
– Man tas patīk.
– Bet tu, Sāra, no tā jau esi izaugusi.
Viņu saruna ritēja apmēram šādi jautri un dabiski. Šādā noskaņojumā viņi pameta restorānu un devās pa naksnīgo ielu Belcebula mājas virzienā. Ceļā uz turieni Sāru visvairāk nodarbināja domas, kā rīkoties cienīgi, lai Belcebuls nekādā gadījumā nenojautu, ka viņa labprātīgi pieņem velna mīlestību, jo atrastie argumenti šķita nepietiekami un īpaši nepārliecinoši. Patiešām, doties uz vientuļa svešinieka mājām ir ļoti neapdomīgi. Kas tas ir – izsitumi? Viņa ļoti vēlējās, lai viņam būtu cildens priekšstats par viņu. Ļaujiet viņam redzēt viņā izcilu sievieti, par kuru pat velnam būtu tikai vājš nojausmas. Belcebuls uz viņu atstāja tik labvēlīgu iespaidu, ka viņa intereses iemesls, kas palika neskaidrs, viņu maz uztrauca.
2 daļa
Belcebulam bija bēniņi Atlantijas avēnijā vecā ēkā, trešajā stāvā. Piecas plašas istabas bija iekārtotas ar greznām antīkām mēbelēm. Visskaistākā bija dzīvojamā istaba, kur augstie griesti un lielie logi nodrošināja gaisa un gaismas pārpilnību. Interjerā dominējošie gaišie toņi tika harmoniski apvienoti ar ķieģeļu sienu un koka sijām. Neskatoties uz nolietotajām ozolkoka grīdām un nobružātajiem logu rāmjiem, dzīvoklis pārsteidza ar savu izsmalcinātību un komfortu. Viss viņa mājā liecināja, ka saimniekam ir dziļa skaistuma uztvere. Katra mēbele it kā par to runāja, un visi kopā apliecināja ne tikai spēju izcelt cēlo, bet arī spēju pēc iespējas vairāk atrast pašizpausmes līdzekļus. Kāda garšas bezdibenis! Un tas viss, ļaujiet man atzīmēt, no radības, kuras spēki bija vērsti uz nāvi un iznīcināšanu.
«Pagaidām apskatiet visu šeit, un es pārģērbšos un uzvārīšu tēju.» Man ir zaļais ar jasmīnu no Harney and Sons. Vislabākais. Sarkanais «Golden Monkey» no Tivan un zāle no Debesu Siasons ar mandarīna garozu. Kurš no tiem ir paredzēts jums?
– Ar jasmīnu.
– Laba izvēle.
Atstādams Sāru vienu, Belcebuls
