pasaules nozīmes notikuma norisē, varu kaut ko kaitēt, iejaukties, virzīt, ietekmēt, noteikt, pabeigt.
– Viena lieta, kas jūs raksturo kā romantiķi, iespējams, vairāk nekā jebkas cits, ir jūsu savrupība. Šajās dienās jūs jūtaties neērti, vai ne?
– Jā. Man šķiet, ka mūsdienu pasaule ir vulgāra, strauja, ir daudz mākslīgu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazītu laiks, tā es saucu politiķus. Tāpēc es tik bieži uzskrienu pagātnē.
– Kā?
– Caur mūziku. Man ir kaste Metropolitēna operā. Biju uz visām pirmizrādēm, arī uz visu laiku izcilāko koncertu, kas notika 1983. gadā par godu pirmā teātra pasaulē simtgadei.
– Ko tu vakar spēlēji?
– Lista sonāte h minorā.
– Paldies, ka dalījāties ar mani ne tikai savās zināšanās, bet arī garīgajā bagātībā. Pastāsti man, vai pagātne ir tavs mīļākais laiks?
– Viens pats. Tā kā man patīk mūzika, un muzikālākais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literatūras pilns laiks, man nav jādomā, kurā laikā vēlos atgriezties. Es atgriežos Parīzē ar satraukumu un nepacietību. Laiks no 1830. līdz 1840. gadam. Iedomājieties, cik daudz lielisku cilvēku dzīvoja vienlaikus un satikās šajā skaistajā pilsētā: Paganīni, Fr. Šopēns, F. Lists, G. Berliozs, R. Vāgners, Mendelsons, Šūmans, Jūdžins Delakruā, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dimā, G. Heine, Vēbers, Šatobrians, A. de Musē, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedātāja, viņai bija milzīga diapazona balss, kas izceļas ar skaistu tembru un kristāldzidrumu. Johanness Brāmss, Antons Rubinšteins, izcilais tenors Rubini, Žozefīne Fodore un daudzi citi. Parīze tolaik bija Eiropas garīgās dzīves centrs.
– Vai esat bijis Mulenrūžā?
– Protams. Turklāt zelta laikā, kad tur spīdēja La Goulue, ārkārtēja dejotāja, viņai bija savs, raksturīgs šarms. Nu, un, protams, Lautrec. Viņš ieradās divas vai trīs reizes nedēļā. Es domāju, ka viņš dzīvoja mājā Pigalle ielā. Vēl tagad atceros, lielajā zālē dārd orķestris, deg visas lampas, lielākā daļa klātesošo ir ārzemnieki, viņi ir pilnībā nodoti muzikālā virpuļa burvībai, La Goulue ir kā viesulis, kas griežas trakulīgā ritmā., tad lēcienā uzmet kāju un čīkstot apsēžas uz spraugām. Kādi vārdi var raksturot viņas stilu? Un vai viņai bija stils? Daudz svarīgāka ir cita lieta: viņa prata radīt pareizo noskaņu. Šī strīdīgā, augstprātīgā un amorālā uzvedība viņai atnesa lielus panākumus ar rupjajām dvēselēm, kas piepildīja šādu māju zāles. Viņiem patika viņas nekaunīgās un smieklīgās pretenzijas uz ekskluzivitāti. Personīgi es redzēju viņas mēģinājumus iemiesot nepieklājību kā sava veida māksliniecisku apsēstību. Kas attiecas uz Lautreku, viņš bija nesabiedrisks, vienmēr sēdēja viens, daudz dzēra, bet redzēja, saprata, juta visu, kas notiek apkārt. Tad viņš bija maz pazīstams un pievērsa uzmanību tikai tiem, kas dzirdēja par viņa neglītumu. Par godu amerikāņiem bija tas, ka viņi pirmie novērtēja Lautreka ģēniju un sāka pirkt viņa darbus. Vēlāk notika viņa gleznu izstāde, un viens vērīgs Volstrītas finansists teica: «Man šķiet, ka viņa gleznas manās mājās nav īpaši noderīgas, Fanija. Viņa sieviešu grimasēs ir sāpes, un paši darbi dveš cildenas skumjas. «Bet mākslinieks ir rupjš, viņš glezno izšķīdušas sievietes,» viņam iebilda jauns kompanjons salmu cepurē. «Cik ilgi jūs esat kļuvis vienaldzīgs pret ciešanas dvēseli, kuru liktenis ir atņēmis? Jā, maniere ir nepieklājīga, bet tās pamatojums slēpjas mākslinieka ģenialitātē. Citi mākslinieki redz savu mērķi pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas būs redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadzīga slava, viņš nedomā par nemirstību, nejūt bailes no Dieva diženuma, viņš godīgi glezno to, ko viņš jūtas. Viņa sirds, simts bultu caururbta, asiņo. Neaizmirstiet, ka radošums ir vienīgais mierinājums lieliskiem cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz vientulību. Tur ir viņu laime. Varbūt vēlāk jūs viņu iemīlēsit, bet ne tāpēc, ka viņš ir aristokrāts, jūs vienkārši atklāsiet, ka Lautreka dabiskais cēlums piešķir katrai viņa gleznu detaļai šarmu. Šis skaidrojums nemaz neatturēja Faniju, un viņa, paužot naivu ticību mākslinieka ģēnijam, ar entuziasmu sacīja: «Tagad es viņu saprotu!» Es biju tur tajā vakarā, kad pie galda sēdēja Velsas princis, topošais karalis Edvards VII. Tā bija smieklīga aina – La Goulue, kā parasti, spilgti izdomāta, izcili vulgāra, ģērbusies bez gaumes, nemainīgi saplēstās zeķēs griežas dejā, ne vienmēr iekrīt ritmā, viņa bieži uzņemas brīvības, bet viss tiek piedots. viņai viņa ir Mulenrūžas zvaigzne, tāpēc viņa zina, ka zālē ir augstdzimis princis, un it kā neviļus dejas laikā pārceļas uz viņa galdu, un, kad viņa ir tuvu, viņa uzmet palaidnību. dedzinošs skatiens uz viņu, kas ar gaismu varētu izgaismot tumšāko pagrabu, un kliedz: «Hei, gēli, šampanietis tev!» Ņemot vērā, ka vārdi ir adresēti angļu princim, tas ir diezgan izaicinošs žests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidīga un var atļauties uzdrīkstēties ar visu savas pieķeršanās krāšņumu. Viņa bieži nokļuva skandalozās ziņās. Es redzēju, ka princis bija patīkami atbruņots no viņas neķītrības. Nākamajā dienā vakariņās viņš ļoti eleganti teica vienam baronam: «Gribētu vēlreiz redzēt La Gūliju, un tur jau mani aicina dīvainā Mulenrūža. Šī sieviete ir neķītra, vairāk nekā ir pieņemami. Bet tieši tas ir tā šarms. ” Kādu dienu kāds žurnālists, kura viduvējs prāts viņu uzskatīja par pārāk izšķīdušu, sašutināja La Gūliju ar savu pārmetumu. Viņa ātri atrada izcilus vārdus, lai atbildētu: «Kāds jautājums?!» Sasodīti visi šie avīžnieki! Es varu izdarīt visu. Es esmu kurls saprāta balsij, es to saņēmu no savas mātes. Par savu tēvu es nezinu, ko teikt. Viņš bija čūsku burvējs. Un vispār es esmu brīnišķīgs nakts zieds – bet lai nu kā! «Es esmu brīnišķīgs Dieva Kunga radījums.»
Belcebuls apklusa, noskumis. Pēc minūtes viņš paskatījās uz Sāru, pamāja ar galvu un teica:
– Laiks, laiks!.. Visas labās lietas ir pagātnē.
«Es nespēju noticēt, ka jūs redzējāt pašu Tulūzu Lotreku!»
«Es viņu ne tikai redzēju, bet arī dzēru kopā ar viņu.» Es nopirku Valentīno zīmējumu no Lautrec, tas tika darīts uz sanguine salvetes.
– Vai esat redzējuši Hjūstonas spožo filmu «Mulenrūža?»
– Joprojām būtu! Tas ir manā šedevru kolekcijā. Man ir vislielākais prieks skatīties šo filmu un ieelpot Parīzes gaisu šajos gados. Holivuda ir radījusi daudzus šedevrus, bet maģija atrodama tikai atsevišķās filmās.
– Kasablankā ir maģija! Un Maltas piekūnā.
– Arī «Īrnieks» r. Džons Brāms. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privātā dzīve b. M. Kērtiss, Džona Hjūstona «Asfalta džungļi», «Septiņu frontonu nams» b. Džo Mai un citi.
– Atcerēsimies «Gaslight», arī maģisku filmu. Tāda pilnīga iegrimšana Viktorijas laikos. Kas, jūsuprāt, ir maģiska dzeja?
– No dzejniekiem es E. Po vērtēju augstāk par visiem citiem. Viņa «krauklis» mani ne tikai apbūra, bet arī šokēja. Pat ja šajā dzejolī nav idejas, tas ir absolūti izcili un līdz šim neviens nav pierādījis pretējo. Dzejai ir dažādas formas; sentimentāls, garlaicīgs, skumjš, pretenciozs, patriotisks, pompozs, rūpīgi noslīpēts un bezjēdzīgs. Zīmīgi, ka ne vienam vien dzejnieka sarakstītajam dzejolim piemīt tautasdziesmai raksturīgais dabiskums un sirsnība.
