klusums ilgi nepalika. Devmonts, mūsu vienības balss, uzdeva jautājumu.
– Sers, ierindnieks Devmonts, sers! Cik slikti tur ir, sers?
– Slikti, Devmonts, slikti. Četrsimt ceturtais mobilais kājnieku pulks, kura dalībnieks jums tagad ir tas gods būt, jau deviņus mēnešus cīnās uz planētas B4-A1-L jeb Baala. Mūsu vienība, kā jūs droši vien zināt, cīnīsies baciļu pilsētās. Turklāt uz planētas ir daudz kalnu grēdu, kurās savus mitekļus labprāt būvē lidojošie arahtas. Arī ar tiem mums būs jācīnās. Pulkā ir četri "tuneļslidotāju" rotas, no kurām tikai viena – mūsu – var cīnīties. Tātad, puiši, tas ir ne tikai slikti, tas ir patiešām sūdīgi. Šovakar guliet, cik vien gribat, rīt no rīta mēs dodamies uz Baalu. Šovakar pulksten astoņos es jūs instruēju. Vai tas ir skaidrs? Atbrīvots!
3. nodaļa
– Pamosties! Kusties, kusties, kusties! Piecas minūtes, lai sakoptos. Tad izkārtojieties rindā pie bruņotavas pēc bruņām un ieročiem. Pasteidzieties, iesācēji.
Kareivis Bapoto, kuru leitnants Hils bija norīkojis mūs pieskatīt, staigāja pa guļamtelpu, rokas salicis pāri krūtīm. Viņš bija vēl veselīgāks par Luisu, un es pats nekad nebiju sūdzējies par savu augumu, taču tagad pret viņu jutos kā bērns. Bapoto bija tērpies kaujas bruņās, ar moritu, kas viņam karājās pār labo plecu. Izskatījās, it kā kaut kas būtu noticis uz Baala. Vakardienas instruktāžā mūsu jaunais četes komandieris teica, ka blepi tur četrsimt ceturtā iecirkņa aizņemtajā postenī pastāvīgā spriedzē, taču plaša mēroga uzbrukumus neveic. Galu galā esot bijuši daudz interesantāki mērķi. Uz planētas bija vairākas pilsētas, kurās bija nostiprinājušies lieli Federācijas spēki, un tieši tās tika pastāvīgi uzbruktas. Bez kolonistu pulka tur atradās arī nezināms stratēģisks objekts. Izskatījās, ka tajā atradās svarīgi zinātnieki vai pat psi vienību mācību centrs, taču mums nebija jāzina, kas tas ir. Es pat nepamanīju, ka man bija laiks nomazgāties, apģērbties un paņemt personīgo ieroci. Pārbaudījis visas siksnas un aizdares, es pagriezos mugurā, lai ierindnieks Prohorovs varētu pārbaudīt, kā viss turas mugurā. Desmit sekundes vēlāk es jau piesitināju Prohorovam pie ķiveres, lai mugursoma pareizi pieguļ. Stāvot rindā kā viens no pirmajiem, es atļāvos nedaudz padomāt.
Kopumā Četrsimt ceturtais, tāpat kā daudzi citi pulki, tika iesēdināts arodbrāļu kontroles zonas aizmugurē, lai novērstu to uzmanību no uzbrukumiem lielākajām pilsētām un nodarbotos ar ligzdu iznīcināšanu. Plāns bija tikai daļēji veiksmīgs. Kaitēkļi novirzīja lielus spēkus un patrulēja apkārt postamentiem, iznīcinot ikvienu, kas uzspraucās aiz sienām. Un, lai gan Baala kampaņas sākumā karaspēku varēja droši transportēt pa debesīm, jau mēnešiem ilgi tas bija iespējams tikai ar iznīcinātāju eskortu. Velnišķīgie gaisa kukaiņi jeb, kā karavīri tos dēvēja, "zirnekļi" notrieca visu, kas lidoja ārpus pretgaisa aizsardzības sistēmas. Virs pulka izkraušanas zona bija skaidra, jo mūsu nākamie biedri uzreiz bija parūpējušies par aizsardzību pret draudiem no debesīm. Būtu nepatīkami mirt MDC nolaišanās laikā, uz zemes es vismaz varu sevi pasargāt.
– Klausieties, vīri. Postenis Nr. 12, kur tagad atrodas Četrsimt ceturtā pulka atliekas, ir masveidā uzbrukts, tāpat kā daudzi citi mūsu nocietinājumi uz planētas. Acīmredzot kukaiņiem apnika paciest mūsu klātbūtni savā aizmugurē, un viņi bija sakrājuši pietiekami daudz spēku, lai uzbruktu visiem posteņiem vienlaicīgi. Mēs kopā ar diviem citiem bataljoniem izkāpjam no kuģa un dodamies uzreiz kaujā. Mūsu transportlīdzeklis tagad ieslēdz papildspiedienu, tāpēc pēc pusstundas mēs jau riņķosim ap planētu. Uzmanīgi klausieties, turiet acis vaļā, nekustieties bez pavēles. Jūs esat tam apmācīti, rīkojieties pareizi, un jūs paliksiet dzīvi.
Pulkvežleitnants Hils pielika labo roku pie deguna.
– Nebīstieties, mēs jums pateiksim, ko darīt. Veiksmi, karavīri. Pa kreisi!
Es turpināju sekot komandām, neklausoties tajās. Rokas cimdā sāka svīst, es jutu, kā paātrinās mana elpošana. Šī ir mūsu pirmā cīņa. Kādreiz biju stingri pārliecināts, ka izdzīvoju tajā, tāpat kā daudzi citi. Galu galā mums ir kosmosa kuģi un automātiskie ieroči, bet kukaiņi cīnās roku rokā… nu, lielākoties. Tagad, pēc visiem seržanta Pračeka stāstiem, pēc sarunas ar desanta komandieri un, pats galvenais, pēc vakardienas sarunas ar izdzīvojušajiem no Trešā četrinieka, es sāku nervozēt. Arahnidi neņem gūstekņus, viņiem nav ne žēlastības, ne līdzjūtības. Viņiem nerūp viņu pašu dzīvība, viņiem nav baiļu. Ideāli karavīri, ar kuriem mums šodien pirmo reizi būs jāsastopas.
Kuģa angārā pretī trim kuģiem stāvēja divas rotas. Mūsu vienība stāvēja blakus tiem. Mūsu priekšā atvērās rampa un, parādot savu vēderu, sastinga "vikings". Man nebija pat laika apskatīties, pirms mūs iedzina kuģa iekšpusē un pavēlēja ieņemt vietas. Es paskatījos uz savu biedru sejām. Daudzi no viņiem trīcēja, daži lūdzās, daži pat gulēja. Vēlētos, lai arī man būtu tādi nervi.
– Tomass, Tomass!
Prohorovs paklauvēja man pa plecu, cenšoties kliegt čukstus, kamēr virsnieki sarunājās, stāvot uz skrejceļa.
– Ak, jā, Sergej, kas notiek?
– Tu izskaties kā sūds, vecais puisis, kāpēc tu arī neizgāzies? Paskaties uz Karimu!
Sergejs norādīja ar pirkstu uz mūsu četes jaunāko. Karīmam bija apritējuši astoņpadsmit, viņš atradās komisariātā, kur bija pavadījis dažas dienas gaidīšanas naktī. Labs puisis, kurš armijā nepieteicās no labas dzīves.
– Atstāj puisi mierā, labāk pašam visu izspļaut, nekā lai blēži izlaiž caur vēderu! Hahaha!
Kareivis Nimics, vēl viena auklīte, tam vismaz vajadzētu uzlabot mūsu izdzīvošanas izredzes. Ja Bapoto bija milzīgs, ar rokām kā maniem augšstilbiem, tad Nimics bija mazs un tievs. Ar baltu matu pušķi un garu āķveidīgu degunu. Kā mums vakar paskaidroja, viņš kāpj vismazākajās zirnekļu nojumēs. Arī vesels ducis kareivju, kas viņam tika nodoti vadībā, bija no mazākajiem cīnītājiem. Izrādījās, ka faetoniem, mazām darba vabolēm, kas izskatās pēc zemes kukaiņiem apmēram desmitgadīga bērna lieluma, patīk rakt nelielas ejas ap ligzdošanas vietu, lai ātri pārvietotos pa to. Turklāt gandrīz visi viņu tuneļi agri vai vēlu noved pie kāpura. Kamēr pārējā čete piesaista uzmanību lielākos tuneļos un zālēs, Nimics ar nelielu kodi uzkāpj tieši viņu mājvietā. Mazie grauzēji nav bīstami, ar viņiem var tikt galā pat ar nazi.
– Klusums! Pēc divām minūtēm gatavi, es pārbaudīšu drošības jostas, ja kāda no tām būs vaļīga, es jūs ielaidīšu alās pirmos.
Seržants Bobs Braums, vēl viens pedagogs. Kupls vīrietis ap trīsdesmit gadiem ar sarkanām ūsām. Viņš vadīja uzbrukumu zirnekļu pilsētām uz galvas. Kopā ar Bapoto viņi bija izraudzījušies divus dučus veselīgāko, tos, kas dosies uz priekšu un pievilks radības pie sevis, kamēr Nimics un viņa jaunie vīri klusi slīdēs uz priekšu un grauzīs ligzdu. Viņi lika mums visiem nomainīt zem stobra esošos granātmetējus pret šautenēm un iedeva katram papildu lukturīti, kas bija piestiprināts pie krūtīm, pretstatā galvenajam uz ķiverēm.
Pēdējās divas vienības pārņēma leitnants Hils un ierindnieks Kaparzo. Leitnanta desmitnieks nodarbojās ar koordināciju. Radio, mīnas, papildu lukturīši un lukturīši, kartes un mediķis bija sapulcināti vienuviet. Uz vietas tika organizēts neliels operatīvais štābs.
