skaita, bet ideālā gadījumā viss bija sadalīts jau iepriekš. Neliels rīcības šablons, kas būtu īstenojams, ja gūtu bojā visu četes komandējošo personālu. Ne visi no mūsu jaunajiem komandieriem iepriekš bija bijuši savos amatos. Bapoto bija karojis tikai mēnesi, bet salīdzinājumā ar mums viņš jau bija veterāns.
– Visi rokās, es slēdzu rampu.
Pa vikinga skaļruni atskanēja pilota balss. Es vēroju, kā nelielā gaismas josla kļūst arvien mazāka un mazāka, atdalot mūs no lielāka un aizsargātāka kuģa. Es sāku trīcēt. Nav vairs nekādu izredžu atgriezties atpakaļ. Nav pat iespējas aizbēgt vai viltot slimību. No planētas dzīvs var izkļūt tikai uzvaras gadījumā vai pēc tam, kad iznīcināti deviņdesmit procenti vienības. Kratot galvu, es centos domāt par labām lietām. Par jaunu dzīvi lielā un gaišā mājā. Kur es varētu ēst īstu pārtiku. Varbūt mans sapnis nav visglobālākais un pareizākais, bet tas ir mans! Domas par gaišo un, cerams, drīzumā gaidāmo nākotni palīdzēja man uzmundrināties. Man ir mērķis, man ir sapnis, un pats galvenais – man ir vēsa galva. Seržants Pračeks vienmēr ir teicis, ka, kamēr kontrolē savas emocijas, tu dzīvosi ilgāk. No domām mani izrāva jauns notikums. Gaisma nodalījumā apsīka un no baltas pārvērtās spilgti sarkanā krāsā. Karavīru sejas ieguva baisu izteiksmi. Bija tā, it kā viss būtu asinīs applūdis.
"Vikings" sāka palēnināties tikai virspusē. Tas bija neticami, es pat nezinu, kā tas bija. Mēs vairākas reizes esam trenējušies kaujas nosēšanos, bet katru reizi pieredze ir neaizmirstama.
Visā MDC iekšienē atskanēja kliedzieni un lūgšanas. Daudzi bļāvās uz savām bruņām. Tā nav pirmā reize, kad es to redzu. Vienmēr kādam sabojājas vēders. Es pats vairākas reizes sabojāju savu ekipējumu mācību nometnes laikā.
No zem manām kājām atskanēja "Vikinga" šasijas trieciena troksnis pret skrejceļu. Pirmais no savas sēdvietas izlēca leitnants Hils, viņam sekoja seržants Braums un pārējie veterāni. Savukārt mēs ar pūlēm pacēlām margas un izvilkām ieročus no stiprinājuma pie labās kājas.
– Nāc, Toms, nepalēnini tempu.
Kad es sāku krist uz sāniem, ierindnieks Prohorovs paņēma mani zem rokas. Man bija laiks tikai paklanīties viņam paldies, jo mēs visi steidzāmies uz izeju.
Svaigs auksts gaiss trāpīja man sejā. Vietējā saule sāka lēnām kāpt debesīs, izgaismojot mūsu posteni "12". Es satriecos. Labi, ka seržants Braums mums visiem bija izsniedzis ziemas apģērbu. Naktī uz Baalu bija vēss, apmēram pieci vai seši grādi pēc Celsija, bet dienā temperatūra sasniedza trīsdesmit.
Svaigo vēju nomainīja pretīga smaka. Asins, mēslu un dūmu smaka. Man uzreiz ausīs atskanēja necilvēcīgs kukaiņu kliedziens. Šķita, ka pretīgais čīkstēšana ir burtiski visur. Nepārtraukta artilērijas lādiņu apšaude un dungošana. Kliedzošie pavēli un šausminošie nāves agonijas kliedzieni, ko bija sasnieguši arahnidi.
Izskrienot uz trapa, es ieraudzīju augstu debesīs lidojošus zilus klucīšus. Neticams skats. Milzīgas plazmas lodes griezās cauri telpai, cenšoties panākt kuģi, kas mūs bija atvedis uz Baalu. Nedaudz pagriežot galvu, es ieraudzīju melnu dūmu līniju, kas stiepās taisni pret zemi un beidzās kaut kur tālu aiz mūsu bāzes. Acīmredzot tas bija viens no vikingiem, kas mūs šeit bija atvedis. Uz pacelšanās laukuma atradās tikai divi desanta kuģi. Lūk, pirmie upuri. Gandrīz 50 cilvēku sadega plazmas sprādzienā. Nepietiek pat, lai apglabātu.
Tajā laikā leitnants ar kādu sazinājās pa radio: ar piecpadsmit kilogramu smagu banduru, ko nesa ierindnieks Domingess. Caur šāvienu kanonādi es neko nevarēju saprast no Hilla runas. Izskatījās, ka pulks bija nolēmis izmest visus savā rīcībā esošos šāviņus. Vēlētos saprast, kas tur augšā notiek. Bet viss, ko mēs varējām redzēt, bija pamazām gaišākas debesis. Izsēdināšanas laukumi atradās zemes ieplakā. Ideālā gadījumā augšdaļa būtu jānosedz ar bruņu plāksnēm, lai transportkuģi neiznīcinātu nejauši nomesta plazmas lode, bet tagad vikingi tiktu sūtīti atpakaļ orbītā. Viņi ir piešķirti šim kuģim. Viņiem šeit nav nekāda darīšana.
– Klausieties manā pavēlē! Bapoto uz ziemeļiem kopā ar mani, mēs dodamies uz tranšejām, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tranšejās var atrasties kukaiņi, tāpēc turiet acis vaļā. Braum! Tu ņem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otrā pulkveža atliekas, kas aizsargā sienu, vai tas, kas no tās palicis. Nodrošini savu pozīciju un turies no malas. Izpildīt!
No visām pusēm atskanēja vienādas pavēles. Viņi izkārtoja mūs kolonnās un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kādā brīdī koridors strauji pagriezās uz augšu, un mēs atradāmies virspusē. Visur bija redzami "zirnekļu" un karavīru līķi. Asins straumes stiepās gar zemi nelielas ēkas, acīmredzot lazaretes, virzienā.
Mūsu priekšā bija četrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinājums. Apkārt nelielās nometnes perimetram stāvēja vairāki torņi, uz kuriem bija uzstādīti MK1 ložmetēji, kas šāva ārpus tās. Uz sienas bija tikai pieci karavīri, kas arī šāva. Sienas priekšā bija vēl viens nolaišanās tehniskais tunelis, kas savienojās ar tranšeju sistēmu ārpus iecirkņa. Apkārt gulēja karavīri, no dažiem bija palikuši tikai ķermeņu gabali. Tikai daži no viņiem bija dzīvi, un viņi mums nepievērsa nekādu uzmanību. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja viņš nebūtu kustējies, es būtu domājis, ka viņš ir miris, tik tukšas bija viņa acis. Paraustījis plecus, es koncentrējos uz savu uzdevumu. Mēs bijām noskrējuši tikai pārdesmit metrus, kad pazemes gaiteņu krustpunktā mūs sagaidīja virsnieks ar majora dienesta pakāpi.
– Hils, prieks beidzot tevi redzēt.
– Majors Havoks, kungs! Trešais vienība ir ieradusies.
– Atpūties. Pietiek, Ādams, ne tagad. Nosūtiet vienu brigādi pa kreisi, un mēs ar tevi – uz centru. Šķiet, ka labajā pusē mums klājas diezgan labi.
– Viņi ir jauniesauktie, sir, varbūt mums vajadzētu…
– Man nav laika viņus pieskatīt, dari to.
– Jā, kungs! Vai jūs dzirdējāt šo pavēli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriskē.
– Saprotu, kungs. Vienība, izkustēties!
4. nodaļa
Dodoties cauri tehniskajiem gaiteņiem, mēs sākām redzēt arvien vairāk ievainotu karavīru. Daži no viņiem sēdēja uz grīdas, rokas uz ceļiem. Viņi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, murminādami. Mēs skrējām ātrā tempā, un es nespēju saprast šo nabaga cilvēku runu. Gar koridoru, līdzās mums, atradās medicīniskās vienības karavīri un atbalsta rotas karavīri. Pēdējie vāca no mirušajiem un ievainotajiem visu, ko vēl varēja izmantot. Rezerves munīcijas krājumi, granātas, ieroči. Viens no viņiem uz pleca nesa apmēram duci Morita automātu.
Koridors cilpu šķērsoja un sadalījās, bet ierindnieks Bapoto pārliecinoši veda mūs uz galamērķi. Mēs vieni šeit būtu pazuduši. Visi šie tehniskie tuneļi bija vienādi. Mirgojošās gaismas vēl vairāk sarežģīja orientēšanos. Es mēģināju izlasīt uz stūriem izvietotās norādes, taču daudzas no tām bija rakstītas ar roku, tāpēc atteicos no šī veltīgā mēģinājuma un centos koncentrēties uz skriešanu.
– Vienība, stāvēt! Ieroči gatavi.
Bapoto
