pietiekami daudz materiālu, lai ar kaut ko tādu apgādātu visus karavīrus.
Tas bija kā klikšķis galvā. Es apsēdos uz vienas kājas un ar brīvo roku uzsūcu nedaudz netīrumu. Līdz šim nebiju uz to skatījies, bet tagad sapratu, ka tie ir pelni. Visur bija jūtama degšanas smaka, daudzviet postenī dega. Tāpēc mēs neko nejutām.
Man galvā it kā pūta vējš. Es sāku berzēt pelnus starp pirkstiem. Apziņa, ka no karavīriem vairs nav palicis ne miņas, bija nomācoša. Cik daudz vīru tur bija? Spriežot pēc pelnu daudzuma, vismaz piecdesmit. Acīmredzot viņi bija ceļā uz savām pozīcijām, kad cisterna izlauzās cauri betona grīdai un vienā sekundē viņus visus sadedzināja. Aiz muguras dzirdēju, kā viens no kaujiniekiem vemj. Šķita, ka es nebiju vienīgais, kurš saprata, kas šeit bija noticis. Manu melanholiju pārtrauca Prohorovs.
– Mēs nevaram vienkārši paiet garām. Ja viņš ir dzīvs, mums jāmēģina nogalināt šo radījumu.
Es gribēju viņu aizsūtīt prom. Mums bija tikai kājnieku ieroči un pāris granātas katram. Nekas tāds, ko parasti neizmantotu, lai nogalinātu šādu briesmoni. Mēs esam tikai četri, tieši no treniņnometnes. Bet loģika man teica, ka viņam bija taisnība. Mēs nevaram pat apsvērt iespēju atstāt to šeit dzīvu. Šāds kukainis varētu viegli pārlauzt nometnes sienas, sagraujot pulka aizsardzību. Tagad viņš praktiski atradās zemē, un bija iespēja uzlēkt uz viņu no augšas vai izkļūt no tranšejām un mest granātu tieši viņam uz galvas. Galvenais ir uzreiz mainīt sprādziena taimeri. Vismaz ir plāns
– Labi, tu ar mani?
– Protams, Toms! Jūs, puiši, piesedziet mūs. Es ņemšu virsū, bet tu mēģini piekļūt viņam tuvāk.
Es piekrītoši pakratīju galvu un atkal ieskatījos aiz stūra. Cisterna gulēja nekustīgi. Nolaižot "moritu" līdz krūšu līmenim, es sāku uzmanīgi virzīties uz priekšu. Nolaižoties padziļinājumā, es nostājos tuvu tankkuģim. Šeit bija ļoti maz vietas. Milzīgā vabole ar savu ķermeni aizpildīja visu telpu. Man nācās paņemt savu šauteni aiz piedurknes un staigāt sāņus. Es jutu, kā man pa seju līst sviedri. Man strauji niezēja mugura. Mani nervi bija izstiepti līdz galam.....
– Atpūties, Toms, viņš ir miris.
– Velnišķīga elle, mana sirds gandrīz apstājās!
Es pacēlu acis un ieraudzīju Sergeja seju. Viņš ar puslīdz neprātīgu smaidu raudzījās uz bedri virs manis.
– Kāds viņam bija norāvis galvu, izskatījās, ka tas bija raķete. Bet galvenais, ka viņš aizsedza paša izrakto bedri. Tāpēc kukaiņi šeit nebūs."
– Labi. Es dodos atpakaļ.
– Es to sapratu.
Tas bija kā svars, kas nokrita no maniem pleciem. Man bija kaujas noskaņojums, bet apziņa, ka man nebūs jācīnās ar bruņotu liesmu metēju mājas lielumā, mani nomierināja.
Sapulcinājis mūsu nelielo grupu, Sergejs mūs veda tālāk gar tranšejām. Pēc dažām minūtēm mēs nonācām pie pirmās aizsardzības līnijas. Dažas pistoles vēl joprojām šaudīja vientuļus lādiņus. Izskatījās, ka galvenais radījumu vilnis bija atvairīts, un tagad apkārt klīda atpalikušie.
Mēs iekārtojāmies tranšejās. Apkārt bija tikai daži cilvēku līķi, bet skats uz nocietinājumiem bija patiesi biedējošs. Viss lauks bija izkaisīts ar arahnidu ķermeņiem. Visdažādāko izmēru un krāsu. Tālumā varēja redzēt milzīgus vairāku tankkuģu līķus. Visticamāk, artilērija bija darījusi, ko varēja. Lieli, dīvainas formas kukaiņi dūmoja zili. Un uz kalna simts metru attālumā no frontes līnijas gulēja liela skorpiona līķis. Mazo kareivju vaboļu skaits bija neaprēķināms. Tie gulēja vairākos slāņos, tupēdami zemē. Lai to visu notīrītu, būtu nepieciešama vairāk nekā diena. No vietējās ainavas apskates mūs iztraucēja vaļējo durvju čīkstēšana, kas atskanēja atvērtajās pīlāra kastes durvīs.
– Kāpēc jūs tur stāvat, jūs, jaunpienācēji, ejiet šurp!
Liels kājnieks ar kaprāļa dienesta pakāpi uztaisīja draudīgu seju un sāka vicināt rokas. Mēs bijām noskrējuši dažus metrus, kad no beigto vaboļu lauka puses atskanēja kliedziens.
– Pasteidzieties, viņi tuvojas.
Es uzmetu šauteni uz pleca un sprintu skrēju pretī rēgainajam kaprālim. Pārlēkdams pēsēju un vaboļu līķus, es pirmais ieskrēju iekšā. Tur sēdēja četri karavīri, kas lādēja magazīnus un tīrīja ieročus. Caur nelielu horizontālu spraugu es ieraudzīju kaprāļa dusmu iemeslu. No tranšejas mēs to nebūtu redzējuši, bet no ložmetēju pozīcijas mums bija skats uz visu ieleju. Pāri laukam cauri līķiem plūda īsts dzīvs vilnis.
5. nodaļa
– Gatavojieties! Ietaupiet munīciju, netērējiet to. Tiklīdz kukaiņi pietuvojas, visi dodieties prom no lūkas! Vai tas ir skaidrs?
– Jā, kungs!
Mana balss, tāpat kā visiem jauniesaucamajiem, ir kļuvusi gail-da-da-da-da. Apmācībās mums stāstīja, ka kukaiņu ir daudz, ka viņi vienmēr ir skaitliski pārāki par mums. Bet deviņi pret dažiem simtiem, tas ir neprāts. Šķita, ka visi manas vienības biedri jūtas līdzīgi. Viņu sejās, droši vien tāpat kā man, bija redzams pilnīgs šausmu pārdzīvojums. Kamēr mēs mēģinājām pārvarēt savas bailes, nezināmā kaprāļa vīri cītīgi ieņēma pozīcijas. Viens no viņiem nostājās aiz MK1 ložmetēja un atklāja uguni. Lielais, divstobra ierocis apslāpēja blēžu pīkstienus un deva viņiem pārliecību.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
