redzu, kā vīrietis izvelk mapi un met to uz kafijas galdiņa man priekšā. Šaubas manā galvā laupa spēju domāt taisni. Es nezinu, vai varu viņam tik viegli uzticēties.
Viņš man teica, ka es neesmu pārdota laulībām, bet gan vietējam bordelim. Un tas lika man saspiesties iekšā. Es nedomāju, ka mans tētis to darītu....
Par naudu, tikai par papīra gabaliņu …
Man vienalga, man tagad ir vienalga par jebko. Lai viņi dara, ko vēlas, es nepretojos. Viss, kas man jādara, ir jāpilda noteikti pienākumi. Es to darīšu. Bet, kāda dīvaina sajūta, it kā es būtu iekļuvusi viņa tīklā, no kura nevaru izkļūt. Es nevaru.... Kāpēc viņš uz mani tā skatās… Viņa rokas ir tik maigas.... Man ir bail no viņa… Bet es brīnos, kas notiks, ja es atteikšos.... Atbilde nav ilgi jāgaida:
"Tas ir ļoti vienkārši! Man tevi nāksies sūtīt pie cilvēka, kuram tevi pārdeva!– viņš teica pavisam nopietni.– Tu taču negribi, lai visi pēc kārtas tevi apsauktu, vai ne? Vai ne?"
Viņš klusēja. Man krūtīs pukstēja sirds. Man acīs sāka spiesties asaras. Kāpēc man ir tāda attieksme? Kāpēc mani vēl vairāk apgrūtināt, sakot man, kas ir sārtums uz manas sejas.... Es skatos uz viņu un brīnos. Viņš pamana katru sīkumu manā sejā. Tas tā nevar būt, es patiešām sārtēju. Dievs, kāds idiots. Tas viss ir nepareizi. Kāpēc viņa smaids vilina manu skatienu uz viņu? Kas ar viņu nav kārtībā? Viņš kaut ko teica, un tad kabinetā ienāca kāds vīrietis. Es pamanīju, ka viņi ir nedaudz līdzīgi, bet tā varētu būt tikai mana iztēle. Un kaut kādu iemeslu dēļ šis Marats šķiet diezgan pazīstams. Kaut kur iepriekš esmu viņu redzējis....
Marats izveda mani no kabineta un aizveda uz nomaļu istabu. Man nebija laika apskatīties apkārt un es pat nepamanīju, ka esmu tieši durvju priekšā. Viņš pēkšņi apstājās un atvēra durvis.
– Šovakar tu gulēsi šeit! Tev vajadzētu nomazgāties un nedarīt nekādas muļķības. Sergejs nepiedod kļūdas!– sacīja Marats.– Tu jau esi radījis daudz problēmu. Dari, kā tev saka, un aizmirsti par savu pagātni. Es atnesīšu tev vakariņas.
– Tam vairs nav nozīmes! Man nebija nekā laba....– Es viņam saku.– Paldies, bet es neesmu izsalcis....
Neraugoties uz maniem vārdiem, mans kuņģis mani izrāda ar savu rūkoņu. Tas ir brīnums, ka es joprojām stāvu.
– Te neviens tevi necenšas ievainot!– sacīja Marats.
– Kāpēc man vajadzētu jums visiem ticēt?
– Jums nav citas izvēles. Es nedomāju, ka kāds jebkad agrāk ir mēģinājis tev palīdzēt…" Marats atbildēja un izgāja ārā.
Kad es nomazgājos vannā, sapratu, ka nav glābiņa. Viņi visi ir labi. Man nav, kur iet. Neviens nekad agrāk nav mēģinājis man palīdzēt, visi tikai klusībā skatījās. Man pa seju lēnām tek asaras. Es esmu nožēlojams.....
– Cik ilgi jūs gatavojaties šļakstīties?– jautāja Marats, klauvējot pie durvīm.
Pārņemta panikas, ka viņš varētu šeit ienākt, es ātri noslaucīju asaras, uzvilku halātu un izgāju ārā.
– Es taču teicu, ka neesmu izsalcis!
– Sergejam Viktorovičam ir plāni attiecībā uz tevi, tev vajadzētu iemācīties ievērot viņa noteikumus un prasības. Iespējams, tu neēdīsi visu, bet vismaz kaut kas tev būs jāēd.– Marats teica.
Es paņēmu rokās sviestmaizi un krūzi karstas tējas. Viss bija labi, bet pēc dažām minūtēm man sāka miglot acis. Es satvēru krēsla atzveltni, bet tas man nepalīdzēja. Man trīc kājas, acis kļūst tumšākas......
– Kas ar mani notiek? Man nav…" Es to saku un krītu.
– Labi, tagad dosimies izbraucienā!
2. nodaļa
Sergejs
Es visiem esmu devis rīkojumus. Pa ceļam uz mājām es turu roku uz Ritas pases, viņa mani uztrauc. Kas zina, kur viņa tagad ir? Tā nav pat ne tik daudz trauksme, cik vēlme viņu apsēst. Marats ir izsūtījis savus labākos vīrus viņas meklējumos. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir meitenes drošība.
Es neatbildu uz telefona zvaniem visu dienu. Vienkārši sēžu un gaidu ziņas. Es neko nevaru dabūt savā kaklā. Dimitrija azarts attiecās pat uz viņa meitu. Viņš ne tikai pakļāva viņu riskam..... Viņš viņu pakļāva riskam kā preci. Ir interesanti redzēt, kāda viņa ir..... Tā kā viņš slēpa viņu no manis, viņa varētu būt interesanta persona....... Un Ilyas nelauzīs pakaļu par vienkāršu meiteni.
Tuvojoties 22:00, es piegāju pie loga un vēroju, kā pie mājas vārtiem piebrauc mašīna. Viņi izved meiteni ar aizsietām acīm. Marats viņu apskata un ieved manā kabinetā. Rita ir tik ļoti nobijusies, ka pie katra trokšņa sakustas. Viņa izskatās diezgan tieva.
Dimitrija roku darbs?
Lai gan, padomājot par to, kāda māte viņš bija, varētu rasties šaubas. No atmosfēras, kas valdīja mājā, uzreiz varēja izveidot priekšstatu par to, kā viņš viņu ļaunprātīgi izmantoja. Tagad neviens, izņemot mani, nevar viņai nodarīt pāri, ja viņa nepaklausa......
Es palūdzu viņai noņemt aizsietās acis, bet meitene ir tik nobijusies, ka nespēj pati to noņemt. Es eju pie viņas un redzu virves pēdas uz viņas plaukstām.
Ilyas, tu drāns!
Mezgls bija sapinies viņas zeltainajos matos. Rita neizskatījās pēc izlaidīgas meitenes ar nekaunīgu temperamentu. Citādi jau būtu sācies kliedziens. Viņa ir nobijusies un mierīga. Baidās pateikt nepareizu lietu....
Es atšķetinu mezglu. Saprotu, ka viņa stāv pārāk tuvu. Visa nevainīga un neskarta.... Ja es nebūtu iejaucies, šis nieciņš būtu nonācis pie Ilyas, un viņš to būtu izniekojis.
Satveries, Sergej!
Jau tikai viņas smarža uzkurina manu iztēli. Vēl ir pāragri, bet es jau iztēlojos, kā ielieku to šajā meitenē, un visas manas domas iet pa elli.
Uz grīdas nokrīt aizsietās acis. Viņa pietuvina rokas pie acīm un mēģina tās berzēt. Pārtveru viņas plaukstas ar savām rokām. Viņas āda ir tik maiga.... Ir pienācis laiks pārņemt kontroli pār situāciju. Tagad nav īstais laiks viņai pieskarties.
– Ne trīs, tas ir sliktāk!
Es atlaižu viņas rokas un ļauju viņai paskatīties apkārt. Viņa ir piesardzīga un acīmredzami pārsteigta, ka atrodas manā kabinetā.
– Kur es esmu?" viņa jautā.
Es nesteidzos atbildēt. Ļaujiet viņai kādu laiku par to padomāt. Viņai jāsaprot, ka tagad viņa ir pilnīgā drošībā. Es viņai nekaitēšu
– Kas tu esi?
Viņa sāk uzdot daudz jautājumu. Es saprotu, ka viņa ir satriekta par notikušo, bet tomēr daži jautājumi, tagad jautājumi ir ļoti nepiemēroti.
– Neuzdeva
