atvainojos!– Viņa kautrīgi sacīja.
Rita nobijās un sakustējās. Vai Dimitrijs viņu bija tik ļoti nobiedējis? Man vajadzēja viņu aizvest uz māju. Tagad man vajadzēja mazināt situāciju un nomierināt viņu, un tajā pašā laikā nomierināt sevi, pirms viņa pamanīja, ka man stāv. Es dziļi ievilku elpu un atkāpjos no viņas. Viņa stāv uz viena un joprojām skatās lejup. Es apsēžos uz galda malas. Meitene skatās uz mani ar savām zilajām acīm kā nomedīts dzīvnieks. Es tikko spēju sevi savaldīt, lai uzreiz viņai neuzbruktu.
– Atvainojiet mani....– atkārtojas atkal un atkal.
– Par ko jūs atvainojaties?
Vai viņa domā, ka es viņu sitīšu? Vai viņa tik ļoti baidās no manis?
Velns, man ar viņu būs jāstrādā dažas dienas, lai viņa pierastu pie apkārtējās vides un pārstātu baidīties no visa. Mums vajag viņu glābt, kamēr vēl ir iespēja.
– Es esmu tik neveikls.... Piedodiet man!
– Tu patiešām esi mazliet neveikls. Bet jums nav no kā baidīties! Es neesmu tavs tēvs! Manā mājā neviens tevi nevar ievainot!
– Es… es… es… es… es… es… es… es ne… ....– teica, nepabeidzot.– Vai tu mani atlaidīsi?
Viņa gribēja kaut ko teikt, bet pēkšņi mainīja tēmu. Acīmredzot viņa nezina, kas ar viņu notiks, ja viņa pametīs manu māju. Man viņai tas būs jāizskaidro.
– Nomierinieties! Vispirms mums ir jārunā. Sēdi!
– Runāt? Par ko runāt?– viņa man saka.
Es redzu, kā viņa saspringst. Domāju, ka viņa neko nezina. Viņi viņai neko neteica, tāpēc viņa netraucēja daudz....
– Rita, tev tagad jāatceras viena lieta, kas tev ir ļoti svarīga! Tava dzīve pieder man!– Es runāju pilnīgi nopietni, kā es to domāju.
– Ko? Es biju pārsteigts.– Es esmu dzīvs cilvēks! Kāpēc jūs visi pieņemat lēmumus manā vietā? Es neesmu jūsu īpašums!
– Lūk, kur tu kļūdies! Tu esi mans īpašums, Rita!" es viņai teicu.
Šobrīd viņa neko nevar izlemt. Tas ir vienīgais veids, kā glābt viņas nevainīgo dzīvību, ar kuru tirgojas viņas tēvs.
– Ko tu ar mani izdarīsi?
– Tas būs atkarīgs no tevis!– Es viņai atbildu.– Tu droši vien jau esi dzirdējis no tiem nolaupītājiem, ka tevi pārdeva tavs tēvs..... Jums noteikti ir šaubas, tas nav pārsteidzoši. Jums ne viss tika pateikts! Jūs pārdeva nevis laulībām, bet gan intīmu pakalpojumu sniegšanai Iljasa, kurš bija paredzēts par jūsu kungu, bordelim. Par naudu tava ģimene pameta tevi par labu Ilyas perversajām idejām…
Es izliku visas kārtis uz galda, lai viņa sāktu saprast situāciju. Es pat izņēmu pierādījumu mapi un uzmetu viņai priekšā, lai viņa redzētu, ka tas, ko es saku, ir taisnība. Man vajag, lai viņa man uzticētos.
– Kāpēc tu man to saki?
Domāju, ka viņa ir ieinteresēta. Tas ir labs sākums. Turpināsim iesākto. Šobrīd galvenais mērķis ir saglabāt viņas mieru.
– Es neredzu jēgu slēpt no jums patiesību. Citiem vārdiem sakot, es nevēlos, lai starp mums rastos pārpratumi.
– Pat ja tā notiktu, kāpēc man šķiet, ka tu man ne visu esi pateicis?
Viņa nav tik stulba, kā šķiet. Tas ir interesanti. Mani neinteresē muļķīgas meitenes, un man arī ir apnicis tās mainīt. Es gribēju atrast kādu pastāvīgu, un bingo! Es viņu atradu, bet visam ir savas nianses.
– Jūs uzdodat daudz jautājumu! Tavs ķermenis un tu pieder man un tikai man. Es neko nevaru darīt.
Es eju pie Ritas un lēnām pārlaižu roku viņai pāri sejai. Šis tīrais un nevainīgais skatiens, šis trauslais ķermenis, ko līdz šim nav skāris neviens vīrietis, mani uzbudina. Es patiešām ceru, ka neviens viņai nav pieskāries. Domājot par to, man paaugstinās spiediens biksēs. Es nespēju sevi savaldīt.
– Būtu žēl, ja šī jaukā un nevainīgā seja ciestu! Viss, kas tev jādara, ir bez ierunām jāpakļaujas manām prasībām!
– Kas notiks, ja es atteikšos?– viņš jautā, nenovirzīdams no manis acis.
– Tas ir ļoti vienkārši! Man tevi nāksies aizsūtīt pie cilvēka, kuram tevi pārdeva! Tu taču negribi, lai visi tevi drāž, vai ne? Vai ne? Turklāt jums nav izvēles un nav, kur iet! Būtu labāk, ja tu pierastu pie visa tā un sāktu paklausīt. Rīt tevi pieņems ārsts, man jāpārliecinās, ka tu esi vesels! Jo es skatos uz tevi, un sārtums no tavas sejas nepazūd......
Es atbildu pavisam nopietni, lai tu vairs neuzdotu muļķīgus jautājumus. Patiesībā es negrasos nodot viņu Iljasa rokās. Šobrīd viņa ir tikai jānostiprina un jāapskata ārstam. Meitene ir tieva, un tas ir manāms, un kaut kas ar to ir jādara, kamēr nav par vēlu......
Man patīk sārtums uz viņas gaišās ādas. Rita izskatās sirsnīga un atšķirīga no daudziem cilvēkiem, un tas mani interesē.
– Marats, nāc pie manis!– Es teicu, zvanot uz viņa numuru.
Viņš ienāca tikai pēc dažām minūtēm. Es devu viņam norādījumus par Ritu. Viņam tikai jāpanāk, lai tas izskatās dabiski.
– Sergej, tu zvanīji?– jautāja Marats.
– Aizvediet mūsu viesi uz viņas istabu. Pavēlē viņu pabarot. Sakārto viņu un pasaki Janai, ka viņai būs darbs.
– Sapratu! Viss būs izdarīts!– sacīja Marats, skatoties uz Ritu.– Seko man!
– Kāpēc? Kāpēc tas ir jādara man?– viņa kliedza, neapvaldīta saviļņojuma.– Tu labāk mani nogalini!
– Tik spītīgs un runīgs! Es tevi nenogalināšu…" Es aukstasinīgi atbildēju uz viņas jautājumu.– Marats aizved viņu prom! Jūs zināt nākamos soļus. Pasakiet viņai, lai ierodas pie manis.
Marats ir aizvedis Ritu prom, un man vajag mazināt spiedienu. Labi, ka nebiju aizsūtījusi Kristīnu, viņa būtu noderējusi.
3. nodaļa
Rita
Atveru acis un redzu kāda garus pirkstus, kas mirgo to priekšā. Es paskatījos uz tiem un centos neizdarīt nekādas liekas kustības. Visvairāk no visa es nevēlos, lai Sergejs šobrīd būtu šeit. Viņš man ir kaut ko paspīdējis......
– Cik daudz pirkstu jūs redzat?– teica balss, kuru es neatpazinu.
– Ar mani viss ir kārtībā, – es teicu, ik pa brīdim aizverot acis.– Atstāj mani mierā.
– Atbildi, kad tev jautā!
Nopietnā balss liek man pilnībā atmosties. Man galvā izskan daudz
