tetovējums un uz sejas rēta. Viņš skatās uz mani un smaida, liekot man uzelpot zosādām pa visu ķermeni.
Kas viņš ir?
– Izeja ir šurp!
Dzirdu Marata balsi, kas nepārprotami uzrunāja šo vīrieti. Viņa balsī ir kaut kas tik neapmierināts.... Bet viņš ir saprotams. Es baidos no šāda tipa pats......
– Es zinu izeju!– vīrietis negribīgi sacīja un aizgāja prom.
Jana pienāca pie manis un lika man nākt lejā. Pēc tam, kad paskatījos uz šo vīrieti, man nemaz negribas doties lejup.... Bet es eju lejā kopā ar Janu. Viņa mani mierina, ka viss ir kārtībā. Bet es esmu pārliecināta, ka cilvēks, kurš tagad aizgāja, nav labs cilvēks. Jana ar Maratu atkāpās malā, lai par kaut ko aprunātos.... Bet es nevaru atpūsties, kamēr neuzzinu, kas bija tas vīrietis....
– Kas bija šis vīrietis?
– Jums vajadzētu aizmirst par viņu!– aukstasinīgi sacīja Marats.– Ja tu zini pārāk daudz, tu te ilgi nepaliksi!
Marata atbilde atbalsojās manā galvā. Es nezinu, par ko viņš runā..... Kā tas viss ir saistīts?
Es brīnos un pagriežos tikai tad, kad sadzirdēju pazīstamu balsi.
– Vai vakariņas ir gatavas?– Sergejs aukstasinīgi pajautāja.
– Jana, ej un noskaidro!– Marats teica.
Sergejs un Marats atkāpās malā. Es stāvu atstatu no viņiem un skatos uz Sergeju.... Viņš saspiež rokas plaukstās un kaut ko saka paaugstinātā tonī. Vai tas ir par mani? Šis vīrietis ieradās šeit pēc iemesla......
Es skatos uz Sergeju. Viņš turpina kaut ko teikt, līdz mājā ienāk tumšmataina meitene gaišā kleitā, pēc izskata līdzīga modelei, un pakļaujas Sergejam ap kaklu.
– Medus! Kas tevi tik ilgi gaidīja?– viņa jautāja.
– Kādēļ, pie velna, tu šeit ieradies?
– Man tevis pietrūka.... Ir pagājušas vairāk nekā 24 stundas....Es gribu vēl.... Es nevaru sagaidīt, kad tu ienāksi…" viņa teica, flirtējot ar viņu.
Kad viņa pamanīja mani aiz Sergeja muguras, viņas seja krasi mainījās. Viņas sejā parādījās neapmierinātība. Man nav, ko viņai teikt.... Es vispār nezinu, kas notiek..... Vai tā ir viņa draudzene?
– Kas tā ir? Jaunā kalpone?– viņa jautāja neapmierināti.– Kāpēc viņa nestrādā? Ātri sakopiet šo vietu, uz ko jūs skatāties!
– Noklusē un seko man!– Sergejs sadusmojās un sagrāba viņai roku.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu.
– Nāc, tā būs labāk.– sacīja Marats, velkot mani aiz rokas.
Sergejs pazuda gaitenī, un es nolaidu skatienu un nezinu, ko domāt.... Man tas ir grūti. Bet Marats tagad ir daudz pieklājīgāks nekā pirms dažām minūtēm. Viņš uzliek man rokas uz pleciem un aizved mani prom.
– Ignorējiet to un neļaujiet tam iet uz savu galvu....– viņa runā tā, it kā būtu noraizējusies par mani.
Tikai man nav par ko uztraukties.... Es sekoju Maratam un nokļūstu plašā ēdamistabā. Man pavisam nepierasta atmosfēra..... Šeit viss ir gaišās krāsās.... Viss ir izgatavots ar gaumi un izskatās vienkārši neticami.... Es jūtos kā muzejā....
– Sēdi!– Marats teica.
Es apsēžos pie galda, bet man vispār negribas ēst. Es neesmu pieradusi ēst, kamēr visi nav sapulcējušies. Un šeit ir tik daudz ēdiena, ka varētu pabarot visus Sergeja sargu......
Sergejs atgriezās pēc pusstundas, it kā nekas nebūtu noticis. Viņam šobrīd diez vai rūpēja ēdiens. Es nezinu, ko es gaidu.... Sergejs ir vecāks par mani. Cik es esmu stulba.... Es domāju, ka ir muļķīgi cerēt, ka es viņam varētu mazliet patikt.....
– Kāpēc tu neēd?
– Vēl ne visi ir pie galda…" es viņam atbildēju.
– Jūs varat sākt, kamēr vēl nav atdzisis! Jums nevajadzētu ilgāk gaidīt, ja jūs apsēžaties, sāciet ēst....
Pēc vakariņām es kopā ar Janu devos uz kāpnēm. Mani kaut kas grauž iekšā. Un tā nav laba sajūta..... Nē, tās nav bailes. Bet blakus viņam sirds man krūtīs sāk pukstēt straujāk....
– Kas notiek?– Jana jautāja.
– Šī meitene, Kristīna, kas viņa ir?
– Kristīna ir eskorts, kas ir atvesta šeit, lai apmierinātu Sergeja Viktoroviča vajadzības.– teica Jana.
– "Saprotu," es teicu, samazinot balsi.
Ja nebūtu Sergeja, droši vien tāds pats liktenis būtu sagaidījis arī mani. Varbūt man tomēr vajadzētu viņam uzticēties.....
– Iesim.– teica Jana.
Es aizgāju uz augšu un no lejas dzirdēju dīvainu skaņu. Es nevarēju saprast, vai tas bija kliedziens vai pīkstiens.... Apstājusies pie margām, es pagriezos. Viņš, šķiet, ir ap..... Tur lejā?
– Vai jūs to dzirdat? Kāds kliedz.
– Nav neviena, uz ko kliegt, droši vien tie ir suņi, kas iedzen kaķi stūrī, neskatoties uz to!– Jana teica.
Es palieku istabā viena ar savām domām, mēģinot saprast, kāpēc viņš man palīdzētu. Pat ja pieņemt, ka viņš kādreiz vēlēsies mani redzēt tādu kā šīs meitenes, es nepiekrītu.... Nekādā gadījumā....... Un tam nav nekādas jēgas...... Bet tikai doma, ka viņš bija blakus šai Kristīnei, liek man sāpēt krūtīs....... Vai es esmu greizsirdīga? Tas nevar būt....
6. nodaļa
Sergejs
Visā ceļa garumā Rita turas pie manis, ne mirkli nelaižot vaļā. Es saprotu, ko viņa jūt.... Bailes no tā, ka tava dzīve izgaismosies acu priekšā, nepazūd. Es noskaidrošu, kas to izdarīja, es nogalināšu viņu ar savām rokām.......
Mēs ieejam savrupmājā. Rita joprojām sēž, baidās kaut ko pateikt. Es saprotu, ka mūsu pirmā tikšanās aizgāja mazliet greizi.... Bet ir pienācis laiks viņai saprast, ka šeit viņa ir pilnīgi drošībā.... Neviens viņai nepieskarsies un nekaitēs. Viņa tiks aprūpēta....
– Braucam! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.
– Es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?– viņa saka, skatoties man acīs.
– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet dažas dienas tev būs jāatturas no došanās ārā......
Es dodos prom no Ritas. Dodot viņai iespēju paskatīties apkārt, lai viņa saprastu, ka ir droša..... Ļaujiet viņai paskatīties apkārt.....
– Bogdans,
