Viņa īpašums. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Viņa īpašums - Jolanta Auziņa страница 5

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Viņa īpašums - Jolanta Auziņa

Скачать книгу

Mācās? Vai nepietiek ar to, ka viņš ir vainīgs, ka es tagad esmu šeit? Ko viņš grib? Es domāju par to, bet atgriežos realitātē, kad izdzirdu viņa uzdoto jautājumu.....

      – Kā ir ar viņas analīžu un izmeklējumu rezultātiem?

      Viņš skatās uz mani. Vai viņš par kaut ko šaubās? Par kādām analīzēm mēs runājam un par kādām pārbaudēm? Es skatos uz viņu ar nesaprotamu skatienu, un atbildē viņa aukstais skatiens metas atpakaļ uz mani.

      – Meitene ir pilnīgi vesela! Bet tas nav tas, kas jūs interesē… – teica ārsts.

      – Nevilciniet mani!

      – Ginekologs veica pārbaudi, viņa ir jaunava!– teica ārsts.

      – Atstājiet mūs mierā!

      Ārsts izgāja no istabas, atstājot mani ar viņu vienu. Man gribējās kliegt, lai ārsts neaiziet. Es nezinu, kas vēl ir viņa galvā. Un jebkurā gadījumā, kā viņš uzdrīkstējās mani pārbaudīt bez manas piekrišanas. Kas viņš ir? Viņš izskatās izskatīgs, bet viņš ir tirāns? Viņš stāv man tieši pretī un raugās uz mani ar aukstu skatienu. Es jūtu, kā man pa ķermeni pārņem drebuļi. Bet, spriežot pēc viņa smaida, viņš ir apmierināts ar rezultātu.

      – Jūs patiešām esat nevainīgs!– Viņš paskatījās man acīs.

      – Kāpēc tu man to nepaprasīji?– aizdomājos, novēršot skatienu.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man tas jāsaka? Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu mani izglābi no tiem nolaupītājiem.....

      – Teiksim, es esmu vienīgā, kas negrib tevi sāpināt.... Bet tev būs jādara viss, ko es teiktu.... Vai tu mani saproti?

      Es skatos viņa dusmu aptumšotās acīs un baidos kaut ko pateikt. Jebkurš nepareizs vārds var padarīt viņu vēl dusmīgāku. Tas sāk biedēt.

      – Es nedzirdēju atbildi!

      – Es saprotu, – es teicu nedaudz trīcošā balsī.– Un mans tēvs? Kas ar viņu?

      – Viņš tev vairs nekad nepietuvosies! Es jums to garantēju!

      Es nevēlos, lai Sergejs uz mani skatītos. Tas ir, it kā viņš skatītos manā dvēselē.... Tikai skatoties uz viņu šādā veidā, man kļūst neērti. Es nespēju viņam pretoties. Bet lieta ir tāda, ka es negribu viņam pretoties. Es labāk gribētu palikt ar viņu, nevis doties mājās. Un, ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, viņš neatdos mani tam vīrietim. Ilyas, es domāju, ka tas bija vārds, ko viņš teica.

      Es pieceļos no gultas un eju pie loga, apejot Sergeju. Ārā ir diezgan liela apsardze. Man nevajadzēja gaidīt neko citu. Sergejs ir cilvēks, kuru es nepazīstu, un viņš noteikti ir spēcīgs, lai šeit būtu tik daudz cilvēku. Es neesmu pārliecināts, ka varu izbēgt. Ja es to izdarītu, viņi mani droši vien atrastu, pirms es paspētu kaut ko izdarīt. Doma par to lika manam ķermenim saspringt no bailēm. Es pat nepamanīju, ka viņš stāv man blakus. Bet tagad es pirmo reizi jūtos droši....

      – Tavs ķermenis ir mans.....– Sergejs teica man uz auss, liekot man sakustēties.

      Viņa elpa uz manas ādas saviļņo.... Viņš pabrauc ar roku gar manu kaklu un atslēgas kauliem. Mana elpa aiztur elpu, ķermenis saspringst....

      Es noliecu galvu uz sāniem un jūtu, kā patīkama drebuļa sajūta izskrien cauri visam ķermenim un apstājas vēdera apakšdaļā. Viņa rokas ir tik siltas.... Es negribu, lai viņš apstājas. Bet tam nav jānotiek šeit, vēl jo mazāk šādā veidā.....

      – Kas tas ir? Vai tas jūs uzbudina?

      Es paskatos uz savu atspulgu glāzē un ieraugu viņa smaidu. Šobrīd es neko nevaru pateikt. Viņa roka apmetas man ap vidukli un pievelk mani pie sevis. Savukārt otra lēnām slīd cauri manam kreklam līdz krūtīm.

      – Nevar man atbildēt....

      Izrunā vēlreiz, ieelpojot man ausī....

      – N… Nē… Tas tā nav… – Es apmulsusi atkāpjos malā.

      – Nemelojiet man!– Sergejs bija sašutis.– Tavs ķermenis man saka pavisam ko citu.

      Viņš ļauj man atkāpties no viņa. Bet viņa acis joprojām ir pievērstas manam ķermenim.

      – Tev jāģērbjas, nevajag provocēt ar savu izskatu!

      Es uz to neatbildēšu.... Jo tā nav! Es paskatos uz somu krēslā un pārvelku skatienu uz viņu. Sergejs ir sakrustojis rokas uz krūtīm un gaida, lai es darītu kaut ko citu.

      – Kas tas ir?– pajautāju, cenšoties turēties no viņa tālāk.

      – Tavas drēbes! Ar šo kreklu tu neiesi ārā!– Sergejs teica.– Varu derēt, ka tev nav apakšveļas.

      Viņa vārdi liek man sarosīties. Man ir neērti. Bet viņam ir taisnība, es neko nēsāju. Sergejs, tik mierīgi saka to man sejā, vai viņam nav pieklājības.....

      – Apģērbieties!

      Viņa vārdi mani pārsteidza. Ko viņš sagaida? Ja viņš domā, ka es viņa priekšā izģērbšos, tas nenotiks.

      – Es nevaru to darīt vīrieša priekšā!

      – Dari, kā es saku!– Sergejs teica.

      – Vai ko? Vai tu mani nogalināsi?– Es nezinu, kāpēc es to teicu, bet mani pārņēma panika. Nebiju par to domājusi, un tagad man no tā būs jāizkļūst. Viņš skatās uz mani, un viņa smaids ir biedējošs. Tagad viņš noteikti mani nogalinās. Sergejs pietuvojās man. Viņa augstprātīgais un majestātiskais skatiens ir tikpat iebiedējošs kā viņa apņēmība.

      – Nemēģini ar mani spēlēt spēles! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim.

      Pārsteigts par Sergeja vārdiem, es nezinu, ko darīt. Sergeja nedrošība ir ne tikai biedējoša, bet arī saspringta.

      – Cik ilgi man jāgaida? Tagad tu bieži izģērbsies manā klātbūtnē!

      Viņš atkal apskāva mani ap vidukli, un manā sejā parādījās sārts apsārtums. Es skatījos viņam taisni acīs, neapzinoties, kas notiek ap mani. Es kā hipnotizēta stāvu viņa priekšā. Es vēlos viņam pieskarties, vēlos viņu noskūpstīt, bet mani atgriež realitātē neliela sāpju sekunde.

      – Ak. Sāp. Sāp.

      Es nolaižu skatienu uz sāniem, lai paskatītos uz savu roku. Sergejs man to neļauj darīt. Viņš pārvelk roku pāri man plecam, atsedzot manu ķermeni līdz saviem kakla kaulam. Viņa raupjās kustības un spēcīgās rokas lakoniski apvieno brutalitāti. Sergejs noliecas pie manām lūpām. Mana sirds sāk drudžaini pukstēt. Man jābūt sarkanai kā vēzim.... Tikai tad, kad durvis atvērās un parādījās Marats, Sergejs atteicās no manis.....

      Dievs, viņš ir mans glābējs.... Ja nebūtu Marata, es nezinu, kas būtu noticis tālāk....

      Sergejs pielaboja manu kreklu un izgāja kopā ar Maratu,

Скачать книгу