ction>1. NODAĻA. OSKARS UN MATVEJS
Aiz manis aizveras kapsētas vārti. Uz mirkli noķeru ierēdņa līdzjūtīgu skatienu, bet viņš steigšus novērš acis. Viņš nav pieradis pie citu cilvēku bēdām, bet man šī diena paliks kā asiņojoša stigma.
Šodien viņš tika apglabāts, bet vēl vakar viņš bija dzīvesprieka un enerģijas pilns. Bet viņš ir aizgājis, un to nav iespējams labot. Viņš ir aizgājis, atstājot plaisu manā dvēselē, lai gan viņš tikai nesen ienāca manā dzīvē. Eju pa slapju zemi, neredzot ceļu, nesot sirdī savu mīļāko tēlu.
KĀDS LAIKS PĒC
Es dziļi nopūšos, skatoties uz savu atspulgu vannas istabas spogulī. Mana seja izskatījās bāla un bāla, ar ēnām zem acīm. Pagāja gandrīz seši mēneši, kopš mans līgavainis mani nodeva. Šķiet, nekad nevaru aizmirst dienu, kad viņš atgriezās no komandējuma un no viņa žaketes kabatas izkrita viņa mīļākās biksītes.
"Cik reizes man tas jāatceras?" – Ar neapmierinātību domāju, rūpīgi mazgājot rokas ar ziepēm. "Sūdi gadās… Un lielākoties ar labiem cilvēkiem. Tikai žēl, ka es izšķiedu gandrīz četrus gadus šim sūdam… Un es gribēju saistīt savu dzīvi ar viņu."
Noslaucījusi rokas ar salveti, es izgāju no vannasistabas un iegāju veterinārās klīnikas pacientu pilnajā uzgaidāmajā telpā. Prakse par frizieri man sagādā daudz vairāk prieka un gandarījuma nekā darbs veterinārārsta amatā. Pirms pāris gadiem man nācās mainīt savu profilu pēc vēl viena traģiska pacienta – aitu suņa Taisona – nāves. Viņa vārds un viņa skumju pilnas brūnās acis manā atmiņā atstāja neizdzēšamu nospiedumu.
Brīdī, kad, neraugoties uz visām manām pūlēm, dzīvība pameta lielo ievainotā dzīvnieka ķermeni, es stingri nolēmu pamest šo profesiju uz visiem laikiem. Par laimi, man pat nebija jāmaina darba vieta, klīnikas vadītājs, uzzinājis par manu lēmumu, piedāvāja izīrēt telpas, kas bija tukšas. Un tagad man šeit ir savs mazs kopšanas salons.
Manu uzmanību uzreiz piesaistīja liels labradora retrīvers ar gudru seju, kurš paklausīgi sēdēja pie sava saimnieka kājām.
– Sveiks, mazais puisītis. Tu droši vien esi Oskars. Suns paskatījās uz svešinieku un, izdzirdot viņas vārdu, neuzkrītoši paraustīja asti, bet nekustējās.
– Kāds paklausīgs zēns…
– Tas ir viņa pienākums – būt paklausīgam," sacīja patīkams vīrišķīgs baritons.
Acīmredzot tas bija suņa saimnieks. Izskatījās, ka vīrietim ap trīsdesmit, mati bija gari un spīdīgi, krītoši pāri platiem pleciem, uz acīm bija tumšas aviatora brilles.
"Dīvains tips, iekštelpās un ar brillēm… Grūta nakts?"
– Un ar ko jūsu draugs nodarbojas?– pajautāju, nespēdams noslēpt smaidu.
– Viņš ir mans gids.
"Viņš ir akls!"
Es strauji ievilku elpu un iekšēji sakustējos, it kā būtu saņēmis sitienu pa vēderu. Tikai tagad es pamanīju īpašās pavadas, ko valkā šīs profesijas suņi. Taču, cenšoties saglabāt nepiespiestu izturēšanos, es turpināju iepazīt savu jauno klientu.
– Ak, es redzu. Kā es varu jūs uzrunāt vārdā? Tikai suns ir reģistrēts.
– Mani sauc Matvejs," vīrietis iepazīstināja ar sevi un nedaudz pasmaidīja, un viņa vaigi kļuva bedraini. Viņš izstiepa man roku, it kā viņa aklums netraucētu viņam orientēties telpā.
– Un es esmu Alina, man ir prieks.
Es paraustīju lielu siltu plaukstu un ar nožēlu konstatēju, ka mana paša plauksta ir auksta un slapja.
"Tik daudz par pirmo iespaidu uz klientu… Tagad es būšu – "tā ar sviedrainām rokām", – ar aizkaitinājumu nodomāju es.
– Patīkami iepazīties arī ar jums. Atvainojos, ka apgrūtināju jūs ar savu rokasspiedienu," viņš kautrīgi pasmaidīja.– Neredzīgi cilvēki vienmēr ņirgājas apkārt. Bet neuztraucieties, es nepieskaršos jūsu sejai. Ja vien tu mani nelūgsi," viņa atklātais smaids lika man pasmaidīt.
Es mazliet atslābināju, pateicoties viņa pašironijai un jokam.
– Ja kas, es tev ziņošu," es jokodams atbildēju.– Vai tu gaidīsi šeit Oskaru?
– Diemžēl tas nav iespējams. Viņš nepametīs mani. Šis nelietis ir kopā ar mani pat manas dzīves intīmākajos brīžos," es biju pārsteigts par to, cik vienkārši šis cilvēks stāstīja par savu situāciju.
Taču pēdējā frāze lika man vērīgāk paraudzīties uz savu sarunu biedru.
"Jūs sakāt, intīmi brīži…" – Es nodomāju, aplūkojot vīrieša atlētisko figūru, kas bija pārāk stalta, lai būtu akls cilvēks.
– Vai tu skaties uz mani?– Šī frāze mani pieķēra ar sarkanām rokām.
"Ak, mans Dievs! Vai viņš ir akls?" – Es ar šausmām pie sevis nodomāju, apsārtusi līdz pat matu saknēm. Mēģinot atgūt runas spējas, es centos izdomāt asprātīgas atbildes, taču, pauzi paildzinot, es to tikai pasliktināju.
– Lūdzu, neliedziet sev to. Es tikai gribētu zināt, vai tas ir iemesls, kāpēc jūs klusējat?– Matvejs pacēla ironisku uzacu.
– Varbūt tikai nedaudz, – es atbildēju klusi, gandrīz čukstus, jūtot, kā man svīst plaukstas.
– Un kā jums patīk tas, ko redzat?– vīrietis turpināja bezrūpīgi.
– Erm… Diezgan pieklājīgi.....
– Vērtēsim precīzi, vai ne, skalā no viena līdz desmit?
– Es neredzu jūsu seju. Astoņi, es domāju," es jutu, kā mana sirds pukst un paduses kļūst mitras no uztraukuma.
– Velns, es atvainojos! Es aizvien aizmirstu tos novilkt telpās!– Vīrietis manāmi apmulsis noņēma brilles un iebāza tās krūšu kabatā.– Šķiet, es izskatos pēc ballīšu puiša, – vīrieša satriecošās brūnās acis raudzījās uz mani vai drīzāk caur mani.
– Vai tas ir labāk? Cik daudz jūs man dosiet tagad?
– Noteikti desmit!– tas viss bija neticami smieklīgi un smieklīgi tajā pašā laikā. Līdz šim es nevarēju atcerēties, kā izklausījās mani pašu smiekli. Bet šim puisim pirmo reizi sešu mēnešu laikā izdevās likt man smieties.
– Kurš ir tavs mīļākais aktieris?
– Jason Momoa, kāpēc?
– Man nav ne jausmas, kas viņš ir, bet cik daudz viņš varētu saņemt?
– Ne vairāk kā astoņus!– Man jau sāk šķist, ka šis puisis man patīk.
– Piesūcies, Momoa, lai kas tu būtu!– viņš izdara uzvaras žestu.
Dzirdēdams savu saimnieku smejoties, Oskars piecēlās un nedaudz ielavījās, vicinot asti un skatoties viņam sejā.
– Atvainojies, Osi, es biju novērsis uzmanību no tās runātīgās meitenes. Viņai nav laika darbam, viņa ir pilna ar seksīgiem puišiem. Bet ir pienācis laiks tev kļūt par suņu plejboju.
Puisis pieceļas, un es sašūpojos, ieraugot viņa figūru. Viņa iespaidīgais
