kad viņiem ir bail.
– Saprotu. Atvainojos. Varbūt es esmu.
– Lūdzu, ejiet uz kabinetu, un mēs jums sekosim," viņš palūdz, pirms es paspēju pabeigt.– Oskars, ej pa priekšu.
Es ieeju kabinetā, man seko divi lieli, izskatīgi vīrieši. Mans pirmais impulss ir palīdzēt Matvejam atrast durvis, taču viņa pārliecinātās kustības un saskaņotais darbs ar Oskaru ir iespaidīgs. Puisis bez grūtībām atrod durvis un ar spieķa palīdzību "ieiet kabinetā", "skatoties apkārt".
– Vai jūs apsēdīsieties?– nenoteikti pajautāju.
– Jā, ja vari. Vienkārši pievelciet krēslu un nolieciet to.
Es izpildīju zēna lūgumu. Pēc skaņas Matvejs zina, kurā virzienā ir krēsls, un ātri atrod to ar savu spieķi. Suns ar aizrautību skatās uz savu saimnieku, stāv biroja vidū un šūpojas no ķepas uz ķepu. Šī suņa un cilvēka vienotības aina mani fascinē.
Kamēr es kārtoju suņa matus, mazgāju, žāvēju, ķemmēju, ķemmēju, apgriezu, Matvejs klusu sēž krēslā. Man arvien gribas pārtraukt šo klusumu, bet es nezinu, ko jautāt. Oskars dara visu, ko es lūdzu, un darbs ātri virzās uz finiša taisni.
– Tev vajadzētu atvērt logu," es nopriecājos, izdzirdot viņa balsi.
– Vai tev ir karsti?
– Nē, bet tu esi.
– No kurienes tu to zini?– Esmu dzirdējis, ka cilvēkiem, kas zaudējuši redzi, pastiprinās citas maņas. Es paceļu roku un ar degunu iešņaucu gaisu zem paduses, sajūtot vāju sviedru smaržu.
– Lūdzu, nekautrējieties, es negribēju jūs aizvainot. Es tikai nodomāju, ka tu esi seksīga. Šeit ir dūšīgi, un jūs strādājat ar karstu ūdeni.
Es atvēru logu un sapratu, ka man ļoti pietrūkst svaiga gaisa.
– Drīz līs," zēns pārdomāti teica.
– Vai jūs to noteicāt arī pēc smaržas?
Matvejs aizturēja smieklus un, smaidot, teica:
– Neticiet visiem stereotipiem. Man ir interaktīvā stacija Vasilisa mani brīdināja, ka šopēcpusdien līs. Tāpēc, ja vari, mēģini ātri tikt tam cauri, es negribu samirkt kopā ar šo skaistuli.
– Jā, protams, mēs jau gandrīz pabeidzam, – es garīgi nosodīju sevi par muļķību.
Es uzliku Oskaram pavadu, noliecos pie suņa un maigi noskrāpēju viņu aiz auss, viņš aizvēra acis un pasmaidīja suņa stilā.
– Nāc vēlreiz, skaistais....
– Ak, protams, vari derēt.
– Patiesībā es to saku sunim.....
– Tātad es raidīju viņa vārdā… – Matvejs ironiski pasmaidīja.– Uz tikšanos, Alina.
Es atvadījos samīļota un aizvēru aiz viņiem durvis, atspiedusi muguru pret tām. Es nekad mūžā nebiju izjutusi tik spēcīgas vibrācijas no kāda vīrieša. Pāris reizes dziļi ievilkusi elpu, es steidzos pie loga, lai vēlreiz paskatītos uz Metjū, un, kad pacēlu žalūzijas, sastingstu.
Viņš stāvēja pie ieejas un "skatījās" tieši uz mani.
"Viņš zina, ka es viņu vēroju!"
Vīrietis pasmaidīja it kā par savām domām, uzlika brilles un devās ielas virzienā, sekojot savam sunim.
2. NODAĻA. TIKŠANĀS GAIDĪŠANA
Nākamo mēnesi manas domas arvien atgriezās pie Oskara un viņa saimnieka.
"Tas ir skumji, ka jaunam, pievilcīgam vīrietim ir jābūt atkarīgam no suņa… Bet vēl sliktāk, iespējams, ir būt atkarīgam no cilvēkiem…"
Taču tas nebija vienīgais, kas mani saviļņoja, kaut kas Matvejā mani piesaistīja, ārpus viņa slimības, kaut kāds apslēpts spēks slēpās viņā. Es pārbaudīju viņa datus, bet nevarēju atrast ne uzvārdu, ne tālruņa numuru. Pēc mēneša es biju gandrīz aizmirsis par šo incidentu. Bet kādu dienu, stāvot autobusa pieturā, es pamanīju pazīstamu pāri.
Iespaidīgais Matvejs un piesardzīgais Oskars šķērsoja ceļu un devās autobusa pieturas virzienā, kur es gaidīju savu autobusu. Tiklīdz viņi man pietuvojās, suns sveicienā vicināja asti.
– Un kas tu esi?– Matvejs pasmaidīja. Viņa platos plecus sedza tumšais krekla audums. Krekla piegriezums izcēla vīrišķīgo torsu. Acis, tāpat kā iepriekšējā reizē, bija paslēptas aiz brillēm.
– Sveiki, es esmu Alina.
– Tieši tā, mūsu auklīte, es atcerējos jūsu vārdu. Oskars ir priecīgs, ka jūs esat.
– No kurienes jūs to zināt?
– Viņš vicina asti, es to jūtu.
Es apsēdos, lai viņu paglaudītu, un ar skumjām konstatēju, ka viņam jau nepieciešama aprūpe. Viņa kažociņš bija blāvs un pelēcīgs no putekļiem, un vietās, kur es to varēju sajust, bija izveidojušās kaudzes plankumu.
– Ir pagājis ilgs laiks, kopš tu esi bijis pie manis, – es teicu, baidoties būt uzbāzīga.
– Toreiz mēs grasījāmies to iztīrīt. Viņš jau ir netīrs, es zinu," saimnieks, šķiet, piekrita manam viedoklim.
– Pie manis vai kaut kur citur?– es pieticīgi pajautāju.
– Oskaram tu patīk. Kāpēc mums vajadzētu mainīt kapteiņus?– Pie vārda "kā" vīrietis apstājās, it kā gribētu kaut ko pateikt, bet pārdomāja.
– Es jūs ar Oskaru gaidīšu, – es teicu ļoti divdomīgā tonī, kas suņa saimniekam lika pasmaidīt.
Matvejs pieklājīgi nolieca galvu, apliecinot savu piekrišanu, un tajā brīdī suns deva savu balsi.
– Mans busiņš, – bija acīmredzams, ka Matvejs vēlējās turpināt sarunu, taču viņš steidzās.
– Apbrīnojami! Vai viņš zina skaitļus?
Viņa vīrišķīgo seju izgaismoja maigs smaids ar bedrītēm uz vaigiem.
– Viņš to atpazina pēc smaržas…
Es apmulsusi novērsu acis un priecājos, ka viņš tajā brīdī mani neredz.
– Nekautrējieties, jums nav jāzina viss par suņiem-pavadoņiem. Tas būtu vienkārši jautri, matemātikas suns. Ardievas.
– Ardievas…
Ar šiem vārdiem viņš uzmanīgi iekāpj autobusā, izmantojot nūju, lai atrastu ceļu. Es viņu hipnotizēti vēroju, līdz autobuss aizver durvis un aizbrauc. Tikai pēc dažiem mirkļiem saprotu, ka es gaidīju
