esmu gatavs, mazulis. Atvainojos, ka liku tev gaidīt.
– Tas nekas, jums būs iespēja kompensēt.....
– Es runāju ar suni!
– Un es runāju viņa vārdā…
Smejoties es atvados no reģistratorēm un dodos uz durvīm. Oskars iet man pakaļ, Matvejs aiz viņa, turot vadu. Ir svelmains jūnija vakars, iela ir piepildīta ar vasaras trokšņiem un smaržām.
– Kur mums iet?
– Kur jūs parasti ejat?
– Visas manas pastaigas notiek apkaimes trijstūrī – dzīvoklī, suņu parkā, bārā. Pēc darba dienas jūs droši vien esat izsalcis. Mēs varētu aiziet paēst.
– Es piekrītu, bet kā būs ar Oskaru?
– Par viņu neuztraucieties. Iestādēm ir pienākums atļaut suņiem-pavadoņiem atrasties jebkurā sabiedrībai pieejamā vietā.
– Lieliski, tad mēs varam doties uz manu iecienītāko kafejnīcu.
– Es ceru, ka tā nav vegāniska!
– Un, ja tā ir, kas jūs attur pārkāpt savas robežas?
– Labi, bet, ja tu mani barosi ar vārītiem sparģeļiem un brokoļiem, tev būs jāēd kopā ar mani steiki.
– Neuztraucieties, es neesmu uztura speciālists. Jūs domājat, ka tādu bohēmisku darbu kā šis var strādāt tikai gaisīgs radījums?
– Nu, savā ziņā.
– Neticiet visiem stereotipiem. Pēc izglītības esmu veterinārārsts, un ārsti ir ciniķi.
– Bet jūs taču strādājat par kopēju… Ne par ārstu… Kas notika?
– Par to nerunāsim… – Es noriju sāpīgu kunkuli kaklā, atceroties iemeslu, kāpēc pametu šo profesiju.
– Lai nu kā, galvenais, ka tu neizskaties pēc ciniķa.
– Bet sparģeļu ēdājs, huh?
– Tieši tā!
Nejauši sarunājoties, mēs nonākam līdz manai iecienītajai kafejnīcai ar mājīgu terasi un satriecošu skatu uz pilsētas biznesa centru.
Viesmīle pavada mūs pie mūsu galdiņa, un es ar nepatiku ievēroju miesēdāju skatienus, ko viņa met Metjū virzienā. Bet, kad viņa pamana viņa nūju un suni, viņa uzreiz maina savu izteiksmi uz žēlojošu un zaudē interesi.
"Paliktenis…" – Es nespēju savaldīt savu aizkaitinājumu.
Mēs apsēžamies pie galdiņa, un es paņemu ēdienkarti, lai gan zinu to no galvas. Agrāk darba dienās mēs šeit pusdienojām kopā ar Maksimu, bet tagad šī vieta bija tikai mana, jo bijusī bija pārcēlusies uz citu pilsētu. Matvejs pārtrauca manas domas, kas bija guvušas nepatīkamu pavērsienu.
– Sliktas atmiņas?
– Ko? Kāpēc tu tā saki?
– Kā aklam cilvēkam, es esmu neciešami vērīgs, vai ne?
– Nedaudz.
– Tas kaitina manu brāli, es vienmēr zinu, ko viņš domā.
– Tas noteikti ir briesmīgi.
– Zināt, ko cilvēks domā?
– Jā.
– Vai jūs kādreiz esat bijis vīlies? No tā, ka nezināt, kas ir jūsu partnera prātā?
Es noriju kunkuli kaklā un klepoju, aizrīdamies ar siekalām.
– Tas ir tas, ko es domāju, – Matvejs triumfējoši pasmaidīja.
– Atvainojiet, jūs nekad nebeidzat mani šokēt....
– Bet jūs varat būt pārliecināts par manu sirsnību… un tiešumu… Dažkārt tas ir nepatīkami, bet tas neļaus jums vilties.
– Vai ir kaut kas, ko jūs vēlaties man pateikt?– viņš acīmredzot ir kaut ko iecerējis.
– Jā, bet vispirms ir jāpiesaka. Viesmīle jau vairākas reizes ir gājusi garām mūsu galdam.
– Bet kā jūs to zināt?– Es pārsteigti pacēlu uzacis.
– Pēc smaržas es to patiešām varēju pateikt. Nepatīkamas smaržas, tik saldas, dusinošas, vienkārši tinny.....
– Galochka, nelieto smaržas pirms tikšanās ar tevi.
– Ak, nē, lūdzu, neko nemainiet. Tu smaržo patiešām labi.
Tavam galdiņam tuvojas viesmīle, un es uzreiz saspringstu.
– Labs vakars. Vai esat gatavs pasūtīt?– skatījās uz viņu ar dīvainu, nesakoncentrētu skatienu. Vienmēr skatījās uz Matveju.
– Man makaronus carbonara un glāzi baltā sausā vīna," es diktēju pasūtījumu kā pazīstamu mantru.
– Un jūs?– viņa uzvirza uzacis, skatoties uz Matveju.
– Nu, tā kā jūs man neesat iedevuši ēdienkarti Braila rakstā, es diez vai varu pasūtīt.
– Ak, atvainojiet, mums nav ēdienkartes Braila rakstā.
– Protams, šī pasaule ir radīta tikai veseliem cilvēkiem, tā nav jūsu vaina.
– Es varu jums piedāvāt kaut ko atbilstoši jūsu vēlmēm," viesmīles balss kļuva smaga, un acis kļuva miglainas.
– Piedāvājiet man kaut ko ar gaļu un dārzeņiem.
– Varbūt maigi teļa gaļas medaljoni ar sautētiem dārzeņiem?
– Tikai tad, ja teļa gaļa ir patiešām mīksta.
– Mīksts.
– Atnes to.
– Ko dzert? Glāzi vīna, varbūt viskiju?– viņa pamanāmi noliecas pret viņu un nekautrējas izpētīt viņa ķermeni.
– Akls dzērājs ir brīnišķīgs skats. Glāzi ūdens, lūdzu.
Es redzu, kā viesmīle cenšas pievērst Metjū uzmanību, bet tas ir ļoti grūti. Viņa atkārto pasūtījumu, nemitīgi pieskaroties matiem un pielāgojot savus īsos svārkus, man par atvieglojumu viņa drīz vien aiziet.
– Alina, tu vēl esi šeit?
– Jā.
– Viņa ir jauna un stulba, neuztraucieties par viņu.
– Ja tu būtu redzējis viņas svārkus, tu saprastu," es
