jā, labi…
Viņš uzvelk džinsus un T-kreklu, treniņbikses bez zeķēm un iziet pa durvīm, metoties cauri spraugai:
– Jūs viņu kārtīgi izdrāzīsit, vai arī viņš ir nepietiekami izstīdzējis.
Matvejs aiz brāļa ar spēku aizlauž durvis, gandrīz saspiežot pirkstus, un aizver slēdzeni.
– Es atvainojos par to…" vīrietis vainīgs teica.
– Tā nav jūsu vaina… Viņš izaugs, – atbildēju mīļi, – ejiet šurp.
Es apņemu viņu ap vidukli un izvelku viņa kreklu no biksēm.
– Dievs, es baidījos, ka pēc šī priekšnesuma tu aizbrauksi.....
– Ak, nē. Es to gribēju jau kopš mūsu pirmās tikšanās reizes.
– Es esmu pārliecināta, ka tev nekad agrāk nav bijis seksa ar aklu vīrieti.
– Nevajag būt muļķim, tu man neesi trofeja…" Mani aizskāra viņa vārdi.
Viņš maigi skūpsta mani pretī, un mēs nevaram pārtraukt skūpstu. Mēs turpinājām skūpstīties, novelkot viens no otra drēbes, līdz bijām pilnīgi kaili. Matvejs pacēla mani zem sēžamvietas un, nepārtraucot skūpstu, aiznesa uz savu istabu. Pēkšņi atskan sprādziens, un viss manu acu priekšā sadrūp.... zvaigznēs.
– Auš!– No sāpēm un pārsteiguma izsaucuies. Matvejs sastinga ar pārbiedētu skatienu.
– Kas tas bija?!
– Galva… Tā bija mana galva, kas trāpīja uz priekšgala.....
– Alina, man ir žēl, Dieva dēļ. Es atnesīšu tev ledus.
Panikā viņš pazūd telpā un ar mazo pirkstiņu triecas pa kafijas galdiņu.
– Sūdi!
Oskars satraukts nopriecājas, vērojot, kā viņa saimnieks mēģina nostāties uz vienas kājas, vienlaikus satverot otru.
– Es esmu tik bezjēdzīgs… – Matvejs skumji nopūšas.
– Sēdies uz dīvāna. Es atnesīšu ledu.
Ielieku ledus maisiņos un aptinu tos ar virtuves dvieļiem, vienu kompresi dodu Matvejam, otru – sev uz pakauša. Trieciena vieta briesmīgi sāp, bet vīrieša kāja izskatās slikti.
– Kājas pirksts ir ļoti pietūcis, tas varētu būt lūzums… Jums jādodas uz traumpunktu. Arī man.
– Man ir žēl par notikušo.
– Viss ir kārtībā, neuztraucieties par to. Tik ilgi, kamēr tavs pirksts ir kārtībā. Uzvelc drēbes, mums jāizsauc ātrā palīdzība.
Mēs neveikli uzvelkam drēbes un pilnīgā klusumā gaidām, kad ieradīsies ātrā palīdzība. Traumu centrs ir diezgan pārpildīts. Mēs atrodamies starp atstumtiem vīriešiem ar sasitumiem un nobrāzumiem. Kamēr gaidām savu kārtu, es pirmais pārtraucu klusumu un čukstu Matvejam uz auss.
– Ja tu varētu redzēt, kas sēž rindā kopā ar mums…?
– Tie paši neveiklie, kaislīgie aklie seksa entuziasti?
– Ziniet, es tā nedomāju.
– Pēc alkohola un sviedru smaržas varu spriest, ka mēs esam seksīgākie pacienti šeit....
– Tieši tā, – es nevaru atturēties no smiekliem, neraugoties uz mūsu situācijas skumjumu.
– Es uztraucos par Oskaru, viņam nepatīk būt vienam, – es uzvelku roku viņam uz pleciem, sajūtot vieglu saviļņojumu.
– Viss būs labi, tagad galvenais ir tava veselība…
– Un tava.
Skumji nopūšoties, viņš piebilst:
– Es esmu tāds idiots. Tas ir tikai godīgi, ka tu vairs nevēlies mani redzēt.
– Kurš tad mazgās tava suņa pakaļu?
– Arī mans brālis ir idiots.
– Izcila ģenētika…
– Velns, tieši tā," Matvejs pirmo reizi pēc kāda laika pasmaidīja, un viņa sirdij kļuva nedaudz vieglāk.
– Kāpēc viņš dzīvo ar jums, nevis ar vecākiem? Es ar brāli vienā dzīvoklī neizturētu ne nedēļu.
– Mums nav vecāku.
– Ak, man ir ļoti žēl, man ir žēl.
– Tas ir vecs stāsts, brūce ir sadzijusi. Bet Makars pēc tēva nāves bija pilnīgi nekontrolējams. Kad tas notika, viņam bija 14 gadi, un tas ir visgrūtākais periods zēna dzīvē.
– Un mamma?
– Mamma aizgāja, kad viņam bija 6 gadi un man 15....
– Man tik ļoti žēl, ka jums tas bija jāpiedzīvo," es redzu abu zēnu, kuri bija palikuši bez mātes mīlestības, apjukušās, tukšās sejas.
– Jā, dzīve mūs nav saudzējusi… Tā gadās. Turklāt pirms diviem gadiem es zaudēju redzi… Un mans jaunākais brālis kļuva par manu aukli… Viņš izvilka mani no dibena. Lai kāds viņš būtu… Lai vai kā, mana mīlestība pret viņu ir tikpat akla kā es......
– Es saprotu. Traģēdijas vai nu šķeļ cilvēkus, vai saved kopā uz mūžu.
– Mēs esam savienoti. Daudzējādā ziņā tas ir iemesls, kāpēc es joprojām esmu brīva. Makars nepieņem nevienu sievieti, un es esmu izmisis.
– Būtu mazliet vieglāk, ja mēģinājums nodarboties ar seksu ar tevi nenovestu pie traumu centra......
– Paldies, ka cenšaties mazināt spiedienu. Es tiešām jūtos briesmīgi vainīga…
– Vainas sajūta neko nenovērsīs. Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Ko nevar teikt par tavu pirkstu un manu galvaskausu…
Matvejs pirmais dodas pie ārsta, es uz to uzstāju. Viņš ir prom divdesmit minūtes, un man jau pietrūkst viņa balss, viņa sejas, viņa smaida.
"Man šķiet, ka man ir nepatikšanas…"
6. NODAĻA. NEPATĪKAMS PĀRSTEIGUMS
Par laimi, Matvejam nav lūzuma, bet gan smags sasitums. Ārsts izrakstīja atpūtu, pretiekaisuma līdzekļus un ziedi. Es arī izcēlos ar nelielu izbīli, precīzāk, nelielu hematomu. Saņēmuši nepieciešamos ieteikumus, noguruši un izsalkuši pametām traumpunktu.
Ārā beidzot ir vēsāks, dziļo nakts debesi izgaismo mistisks mēness mirdzums. Zālē dzied cīrulīši, un tālumā dzirdams riepu čaukstēšana uz nakts ielas.
