style="font-size:15px;"> Viņš piespiež mani ciešāk, un es jūtu viņa izspūrušās cieņas spiedienu uz mana vēdera.
– Vai tev patīk tauki komplimenti?– Es izsakos ironiski.
– Es tikai priecājos tevi redzēt… Mēs tiksimies šovakar?
– Jā, bet tā ir filma bez gultas ainām…
– Mani neiekļāva?
– Man ir mēnešreizes.
– Ja jūs vēl neesat pamanījuši, es esmu mazliet akla… Skats uz asinīm mani nebiedē....
– Ak, nu, redzēsim… Bet ja nebiedē, tad nebiedē. Labi?– Šis dialogs mani gan mulsina, gan uzjautrina. Ar Matveju ir tik viegli runāt par tādām ne tik populārām lietām.
– Es zinu, kā pagaidīt… Mēs vienkārši labi pavadīsim laiku kopā.
– Cerams, bez vēl viena brauciena uz neatliekamās palīdzības nodaļu.
– Gulēsimies ar spilveniem, ēdīsim picu, saldējumu no spainīša un skatīsimies filmas… Ko vēl meitenes mūsdienās dara?
– Es nesaprotu, vai mani ir uzmeklējusi kāda lesbiete?
– Vai tagad tu saproti, kāpēc mans brālis bija neapmierināts?
– Un kā es varu paciest vīrieti, kurš nesmēķē ar degunu un smird kā vecs kazlēns?
– Man nav jāmazgājas, ja tev tas patīk.....
Viņš ilgi mani skūpsta, negribot atlaist. Viņš mani ilgi skūpsta, negribot atlaist. Darba diena tūlīt sāksies, un ir pienācis laiks doties prom.
7. NODAĻA. LABS PLĀNS APOKALIPSEI
Pēdējos klientus es izsūtīju miglā. Man sāp muguras lejasdaļa, sāp vēders, un no izsalkuma mani moka nelabums.
"Ak, kāda diena…" – Ar aizkaitinājumu domāju, ar roku noslaukot sviedrus no pieres.
Izstiepjos un sāpīgi saskrāpēju degunu, dzirdot, kā sāp mugurkauls: "Šobrīd man noderētu masāža…"
"Matvejs nav pelnījis vakaru ar pusmūžīgu meiteni… Vai mums pārcelt?"
Precīzi pēc signāla iezvanās mans telefons.
– Mēs gaidām jūs uz lieveņa.
No viņa balss man uzmetās zosāda, kā silts vilnis mani pārskaloja.
– Piedod, es domāju, ka tu zvanīsi pirmais…
– Velns, es nedomāju. Vai tev bija mainījušies plāni?
– Es esmu tik nogurusi… Un jūtos pretīgi… Es nedomāju, ka tu gribi pavadīt piektdienas vakaru ar vīrieti bez pulsa.....
– Tu nezini manas vēlmes… Varbūt mani fascinē cilvēki bez pulsa, – tā viegli aizmirst savas grūtības ar Matveju.– Iznāc, mēs gaidām.
Es saprotu, ka šai balsij nav iespējams atteikt. Un, it kā hipnotizēta, es pārģērbjos un dodos pie viņa.
Skats uz viņa plašo muguru, krekliņā apvilktajiem muskuļiem un stingrajām sēžamvietām lika man iekšā uzvārīties. Bet mans vēders uzreiz reaģē ar asu spazmu, kas izraisa vēlmi savilkties aitas ragā.
– Ak! Sūdi! Es nevaru palīdzēt.
– Kas notika?– Matvejs apjucis skatās apkārt, mēģinot saskatīt skaņas avotu.
– Neuztraucieties par mani… Vienkārši… Būt sievietei ir slikti.
– Izsaku līdzjūtību. Nāc pie manis.
Viņa apskāviens ir kā silta, glāstoša jūra, kas apvij manu ķermeni un aizved mani tieši uz paradīzi. Viņš skūpsta man galvu un čukst:
– Man tiešām vajadzēja piezvanīt, es domāju tikai par sevi......
– Nekas nav svarīgi. Prieks tevi redzēt. Tu esi pati jaukākā lieta, kas ar mani šobaltdien ir gadījusies.
"Un visā manā fucking dzīvē…"
– "Mīļais bērniņš zvēr…" viņš uzacina ironisku uzacu.
– Pārstāj, citādi es tev sitīšu… Es nezinu, vai tu esi vīrietis.
– Es apsolu neziņot policijai.
– Jums tas neizdosies. Es tevi nogalināšu un apēdu.
– Tu esi nabags, tu arī esi izsalcis. Iesim pie manis. Maka šovakar šeit nebūs, viņš ir kādā ballītē.
– Ja tu apsolīsi mani paēdināt un veikt masāžu.
– Tas ir vienkārši, es esmu licencēts sporta masieris.
– Kāpēc jūs neko neteicāt agrāk?! Pasteidzies un iekāp mašīnā!
– Ei, pagaidi, vai vari man pateikt, kur tas ir? Jo es it kā aizmirsu krāsu, marku un numuru.
– Es esmu muļķis, es atvainojos. Uzlieciet roku man uz pleca… – Matvejs ir tik pašpārliecināts, ka es dažkārt aizmirstos par viņa aklumu.
Ceļš paiet nemanot, tikai Oskars aizmugurējā sēdeklī mazliet satraucies čukst.
Vecpuišu dzīvoklis mani sagaida tāpat kā vakar.
"Labi, anu nomierinies, tu taču neesi šeit, lai spriestu par viņu dzīvesveidu…".
– Tas ir juceklis, es zinu. Matvejs, it kā sadzirdējis manas domas, uzaicina mani savā istabā. Viņš ar nūju norāda uz atvērtajām durvīm.
Matveja istaba izskatās pilnīgi bezpersoniska. Vienīgā lieta, kas sniedz kādu informāciju par īpašnieku, ir medaļu kaste. Uz tās ir uzraksts "Tu vari visu", un tā ir pilna ar medaļām par uzvarām sacensībās.
"Peldēšana! Viņš bija peldētājs…"
Aiz muguras atskan Matveja balss:
– Es cenšos šeit uzturēt kārtību. Bet pārējais dzīvoklis ir bezjēdzīgs. Es pat neeju Māka istabā, dažreiz man šķiet, ka tur kāds ir. Jauna dzīvības forma, kas dzimusi no pelējuma viņa glāzēs.
– Tas ir… Ļoti… – es mēģinu atrast īstos vārdus.
– Tukši?– smejoties jautā vīrietis.
– Jā, bet tagad modē ir minimālisms.
– Ir patīkami zināt, ka esmu modē. Vai tu gribi nomazgāties dušā? Es tev iedošu T-kreklu.
– Es neiebilstu…
