smaržo tīri, bet tas nav pārliecināts.
Es paņemu no viņa rokām T-kreklu un tīru dvieli un dodos uz vannas istabu. Aizverot aiz sevis durvis, es ieelpoju viņa drēbju smaržu. Lai gan tā smaržo tikai pēc pūdera, pati doma, ka viņš to valkāja, mani uzbudina. Es svētlaimīgi pieņemu ūdens vēsumu ar visu savu ķermeni. Un ne bez smaida pamanīju, ka Oskars aiz durvīm klusi čukst.
"Bērns jau ir pieķēries man… Un es viņiem… Cik sāpīgi būs šķirties no viņiem. Nu, es dzīvoju dienu pēc dienas. Lai kas notiktu…"
Es izkāpju no dušas un cenšos izspraukties garām sunim koridorā, kas ziņkārīgi iebāž degunu zem mana krekliņa.
– Oskars, fuk. Fū!– Es veltīgi cenšos atvairīt nepatīkamu skaistuli.
– Oskars, nāc šurp!– Matvejs viņu sauc.
– Viss kārtībā, mēs to atrisināsim…" Es negribu, lai Oskars saņemtu pērienu par savu draudzīgumu.
– Reizēm viņš var būt pārāk uzbāzīgs, gluži kā viņa kungs. Es pasūtīšu picu, kādu vēlaties?
– Kādu vien vēlaties, pārsteidziet mani," es nezināju, ko tieši tagad vēlos.
– Um, labi…" Matveju šis notikumu pavērsiens nepārprotami mulsināja.
Es atstāju Matveju viesistabā, lai pasūtītu, un svētlaimīgi apgūlos uz gultas viņa istabā. Kad viņš ir pasūtījis, viņš atgriežas guļamistabā un nogulstas man blakus.
– Lai tu saprastu… Es nezināju, kāds saldējums tev patīk, tāpēc nopirku četras garšas. Sālītas karameles, beļģu šokolādes, pankūku un zemeņu ievārījuma, kā arī konusa garšu, gadījumam.
– Pinecones?– Mana mute izstiepās pārsteiguma smaidā.
– Jā! Man nav ne jausmas, kas tas ir.
– Man tas viss būs, un bez karotes.
– Pēc tava dibena lieluma es nevaru spriest, ka tev patīk ēst.
– Jā, es atceros, ko tu par mani domā. Sparģeļi un tamlīdzīgi.
– Vai jūs par to uz mani dusmojaties?
– Nedaudz… Kādu dienu es apzināti apēdu sparģeļus un brokoļus un uzdāvināšu tev pūtēju orķestra nakts......
– Tas izklausās pēc sprieduma aklam cilvēkam, bet es pieņemšu no tevis jebkuru nāvi.
Es cenšos pārvērst sarunu par kaut ko konstruktīvu, bet nevaru atturēties no smiekliem, un man sāp vēders:
– Ko mēs skatāmies?
– Uzņemsim kaut ko ar jūsu mīļāko aktieri, kā viņu sauc?
– Džeisons Momoa.
– Jā, tas drāns. Es gribu, lai pēc tikšanās ar mani uz viņu paskatās no jauna.
– Esmu pārliecināta, ka viņš pārstās būt mans mīļākais aktieris. Viņš jau ir. Un tavi mati ir daudz foršāki. Ļaujiet tam nolaisties.
Es ielaidu roku viņa matos, bet, tiklīdz es to daru, viņš panikā atkāpjas no manis.
– Vai mums ir nepatikšanas?– Es bailīgi atvelku roku, uztraucoties, ka esmu sabojājusi šo brīdi.
– Es atvainojos. Es tev palūgsim nepieskarties saviem matiem. Ne šodien.
– Kas notiek?– Es tiešām nesaprotu, kas ir nepareizi.
Bet vīrieša seja mainās:
– Mainīsim tematu. Jūs to uzzināsiet, bet ne šovakar.
– Labi, es atvainojos. Es tikai vēlos tev pieskarties un saspiest tevi kā…
– Kā lielu plīša lācīti?
– Tieši tā.
– Jūs varat pieskarties visam zem kakla.
Es uzliku roku uz viņa kājstarpes.
– Arī tas?
Viņa loceklis uzreiz reaģē uz pieskārienu.
– Ja tu nevari pabarot zvēru, nekairini to.
– Es domāju, ka mēs varam kaut ko panākt.
– Vai filmā joprojām būs gultas aina?
– Patiesībā nē, tagad man tur ir nozieguma vieta.
– Tas viss ir aplīmēts ar lentu, un visur ir policisti?
– Jā, ar dienesta suņiem un visu pārējo.
– Man šķita, ka es iedomājos sirēnas.
– Tā nebija, kriminālizmeklētāji ir ceļā.
– Man pēkšņi radās vēlme noskatīties detektīvfilmu.
– Iesaku Mair of East Town ar Keitu Vinšletu, esmu par to daudz dzirdējusi.
– Kas par Momo, Moma, Moto Moto?
– Jāšauj viņu!
Es uzliku roku uz Metjū vēdera, aizvien dziļāk un dziļāk sniedzos zem viņa T-krekla, glāstīju viņa krūtis, noslīdēju zemāk līdz vēderam un bīdīju pirkstus zem viņa džinsiem.
– Šis puisis ir daudz foršāks…
Viņš ar lūpām atrod manu muti un sniedz man apreibinošu skūpstu, ko pārtrauc uzmācīgais interkoma pīkstiens.
8. NODAĻA. Es tevi apbrīnoju
– Rīta ziņās: "Akls vīrietis nogalināja piegādātāju…" – Matvejs mēģina maskēt savu aizkaitinājumu ar joku.
– Ticiet vai nē, es arī būšu šajās ziņās.
Modinātājs atkal uzstājīgi pīkst, es noskūpstu Metjū, un viņš aiziet, lai paņemtu pasūtījumu. Bet drīz no kaut kurienes gaitenī atskan kliedziens.
– Izklausās, ka kādam vajadzīga palīdzība....
Es steidzos pie viņa, bet jau viesistabā nespēju savaldīt smieklus. Matvejs cenšas izvairīties no Oskara, rokās tuciniekam picu kastu.
– Ak, mans Dievs, kas tas ir?
– Jūs teicāt, lai jūs pārsteigtu.
– Tu to izdarīji!
– Turiet Oskaru, viņš kļūst pārāk vaļīgs.
Es turu Oskaru, kurš sašutis nopūšas un metas pretī savam saimniekam. Matvejs ar ekvilibrista
