Es slīdu ar pirkstiem gar nelīdzeno joslu, izsekojot ķirurģiskā instrumenta ceļu. Mana izglītība rada pārāk spilgtu priekšstatu par to, ko viņš ir piedzīvojis, un man acīs ieplūst asaras.
Es mīļi noglāstīju viņa galvu, izlaižot viņa matus caur pirkstiem. Tas nav nekas briesmīgs, bet tās ir viņa paša sāpes, viņa vājums un dedzinošs kauns, kaut kas tāds, ko es vēlos noslēpt, lai varētu to aizmirst. Es noskūpstu viņa galvu, ausis, kaklu un apmetu rokas viņam ap pleciem, apskaujot viņu no muguras.
– Tu esi skaists," es īsti nezinu, ko vēl teikt, bet tieši tā es viņu redzu. Viņš saspiež lūpas, un es redzu, kā viņa žokļi savelkas.– Pirmo reizi, kad es tevi ieraudzīju, man sastinga ceļgali.
– Ko jūs domājat par aklumu?– viņš tukši raudzījās man priekšā un pagrieza ausis, lai ieklausītos.
Es varēju pateikt kaut ko nomierinošu, bet mēs vienojāmies būt godīgi.
– Man bija žēl tevis, – es redzēju, kā viņš klusībā māj, sagremojot dzirdēto, un es maigi noglāstīju viņa muguru.
– Ko tu jūti pret mani tagad? Vai arī žēl?– Viņa seja bija bāla un atsvešināta.
– Es… es jūtos kā traka… pēc tevis," es pirmo reizi tik īsā laikā tik atklāti atzīstu savas jūtas vīrietim. Tas liek man trīcēt, nespējot kontrolēt savas emocijas. Man pārtrūkst balss, kad asaras atplūst.– Bet es baidos, ka neesmu tev pietiekami laba, tikai skaista čaumala, tukša čaumala. Man nepiemīt ne puse no tā, kas tev ir manī.
Viņš pārvelk plaukstu pāri sejai, iespējams, lai neuzkrītoši noslaucītu asaras.
– Skaistule un zvērs. Klasika. Bet es esmu briesmonis, kas nepārvērtīsies par princi. Vai tu to saproti?
– Es nevēlos skatīties pārāk tālu uz priekšu. Bet es zinu, ka gribu būt ar tevi tagad. Cik vien es varu," es jutu, kā viņa pleci saspringst zem manām rokām.
– Domāju, ka šodien pietiek ar atklāsmēm. Ēsim saldējumu, citādi drīz būs jādzer, – es teicu, durvis aizlūza, un Matvejs atkal paslēpās savā cietajā čaulā.
Es pamanīju, ka viņš uzreiz pēc manas atzīšanās bija noslēdzies un neatbildēja ar vārdiem. Bet es pati nevēlos turpināt šo sarunu. Visa šī situācija mani ir garīgi iztukšojusi. Saldējums šķita bezgaršīgs un sāpīgi spazmēja manā barības vadā. Pēkšņi es gribēju palikt viena savā mājā.
– Man droši vien vajadzētu doties ceļā…
Viņš klanās klusu un iziet no istabas, aizveroties virtuvē. Es sakravāju savas mantas mugursomā un izgāju no dzīvokļa, glāstot Oskaru uz atvadām. Izejot ārā, pēkšņi sajutu, kā mani pārņēma drebuļi. Pacelusi acis uz augšu, vienā no logiem pamanīju ēnu.
Man sāpēja sirds no nepabeigtās sarunas, neizrunātajiem vārdiem un asās atvadīšanās nots. Bet tieši tagad tā ir pareizā rīcība.
"Domāju, ka godīgums nepadara attiecības pārāk vieglas…"
Nedaudz nomierinājusies, pietiekami, lai brauktu, es gludi piezemējos, metot pēdējo skatienu uz logu, kura gaisma jau ir izdzisusi.
*I put a spell on you" – Joe Cocker, "Mad about you" – Sting, "Unstoppable" – Sia.
10. NODAĻA. JAUNAIS ES
Mājupceļā mani mocīja pretrunīgas sajūtas, un es nespēju saprast to būtību. Šķita, ka nekas briesmīgs nav noticis, bet man krūtīs bija dīvains tukšums, nepilnības sajūta. Kādā brīdī es sapratu, ka biju aizgājusi viņa krekliņā, pat nepārģērbusies.
"Dievs, es esmu praktiski kails! Un manas drēbes palika viņa veļas mašīnā. Es tikko biju iznesusi no turienes savas kājas. Ko viņš domās?"
Neņemot vērā visus noteikumus, es piezvanu viņam no mašīnas, bet atbild bezdvēseliska mehāniska balss: "Abonents nav pieejams vai nav sasniedzams. Pārzvaniet vēlāk vai atstājiet ziņu pēc signāla…"
"Shit!…"
Kādā brīdī es gribu atgriezties, aizbildinoties, ka esmu kaut ko aizmirsis.
"Nē. Tas būtu vēl muļķīgāk nekā tas, kas notika. Man vajag atdzist un padomāt par to."
Kad pēkšņi atskan telefona zvans. Mana sirds trīc no uztraukuma, bet ekrānā parādās nepazīstams numurs.
"Hmm… Dīvaini… Varbūt tas ir darbs? Bet ir jau vēls un man ir brīvdiena."
Es pieņemu zvanu.
– Klausos.
Sekundes klusums.
– Sveiks, Alya. Tas ir Makss.
"Kāda diena! Viņš ir pēdējais, kas man vajadzīgs…"
– Hei. Tev ir jauns numurs?– Es cenšos būt mierīgs, bet šobrīd mani vemšana pārņem, un ir pienācis laiks izsaukt eksorcistus.
– Jūs bloķējāt manu kontaktu.
– Velnišķīgi pareizi, es to izdarīju. Es aizmirsu. Ko tu vēlējies?
– Vai mēs varam tikties? Mums vajag aprunāties," viņa balss, parasti pārliecināta un pat mazliet iedomīga, skanēja blāvi un nogurusi.
– Par ko?– Pie domas par to, ka viņš mēģina mani atgūt, manī viss uzvirmo, bija pārāk grūti viņu izsvītrot no manas sirds.
– Lūdzu. Šis nav telefona zvans," vīrieša balss bija lūdzoša.
– Šodien to nedarīsim. Man ir slikta diena.
– Alja, man rīt no rīta ir lidojums. Es ieradīšos, kur vien jūs teiksiet.
– Labi… Darīsim to pēc 20 minūtēm bārā netālu no manas mājas. Tu atceries?
– Protams, ka atceros. Nāciet.
Kad es nokārtoju klausuli, mana plauksta uz stūres bija sviedraina. Apbrīnojami, kā man izdevās noturēties. Man agrāk bija panikas lēkmes, vien pieminot bijušo. Bet tagad kaut kas ir mainījies.
Pēc stāvēšanas sastrēgumā pie viena no "gudrajiem" luksoforiem saprotu, ka jau esmu nokavējis un nav laika pārģērbties. Tiek saņemta īsziņa no Maksa: "Es esmu šeit."
"Ak, akurāt. Labi… Es aiziešu tāds, kāds esmu. Viņam par mani vienalga vienalga vienalga nerūp. Un arī man viņš ir vienaldzīgs.
Ar zvaniņa zvaniņu es pavirzīju bāra durvis. Dažas ziņkārīgas acis pievērsās man, dažas pat nedaudz svilpa.
"Jā, tā nav laba ideja staigāt apkārt T-kreklā."
No attāluma pamanīju Maksu, un, mani ieraudzījis, viņš piecēlās un nenoteikti pacēla roku, it kā gribētu atbildēt uz skolotāja jautājumu, bet šaubās par atbildes pareizību.
Es
