mana bijušā drauga acis pārsteigumā paplašinājās.
– Ko tu gaidīji? Sushipushi? Tu man esi neviens… Pasteidzies, kas notiek?– Es baidos no spiediena, bet mani nevar apturēt. Hormoni.
– Erm, apsēdieties, lūdzu, tas neaizņems daudz laika.....
Viņš izdara kustību virzienā uz krēslu, lai atgrūstu to man, bet es pēkšņi izrāvu to no puiša rokām un ar grūstīšanos apsēžos. Puse bāra uz mums skatās ar laisku interesi, bet man tas ir vienalga.
– Paldies, ka atnācāt, – viņš sacīja, acīmredzami uzkrājot drosmi uzsākt sarunu.
– Es negrasos ar tevi risināt sarunu pa vidu, kad tu drāzsi jebko, kas kustas. Paātrini to.
– Tu izskaties mazliet nervozs," viņš bija acīmredzami neapmierināts, ka viņu pārtrauca.
– Jā, jo tā vietā, lai nodarbotos ar lielisku seksu, es sēžu šeit kopā ar tevi, – es to pateicu pārāk skaļi, izraisot pastāvīgo viesu atzinīgu murmināšanu.
– Sūdi… Atvainojos, ka neļāvu tev… izdarīt, – es atpazinu veco Maksu, uzpūtīgo, pašapmierināto kretīnu. Viņa sejā parādās ironisks smaids, un es viņam atbildē parādīju vidējo pirkstu.
Pie mums pieiet viesmīlis, pamanījis, ka viss smaržo pēc cepta.
– Labdien. Ko es varu jums iepirkt?– Viņš meta plēsīgus skatienus uz manu apģērbu, neslēpjot savu interesi.
– Es gribētu, lai mans bijušais puisis sadeg ellē, – puisis izlaida rūcošu smieklu, bet Maksa stingrā skatiena iespaidā viņš savaldījās.
– Sapratu. Kā ir ar dzērieniem? Vīns, kā parasti?
– Vīns, tiešām? Es esmu saburzītā vīriešu T-kreklā… Nepievienojiet pārāk daudz viskija un ledus.
– Labi. Jūs sapratāt, – viesmīlis man smalki pamirkšķina un aiziet.
– Tu esi uguns, Al. Pirmo reizi es tevi tādu redzu," Makss ar apbrīnu skatījās uz mani, ko iepriekš nebiju pārāk bieži no viņa redzējis. Vecie vīriešu T-krekli dara brīnumus.
– Nāciet, pasteidzieties un pastāstiet man," es sāku dusmoties, ka viņš kavējas.
– Labi, tā kā komunikācija nedarbosies, – vīrietis liktenīgi nopūtās.– Es pārdevu savu dzīvokli un mašīnu, un puse naudas ir tava.
– Es neko negribu," es bez vilcināšanās atbildēju.
– Jūs nevēlaties 4000 dolāru?– bijušais mēģina noslēpt savu pārsteigumu.
– Ko? Svētā sūdi!– Es izliekos, it kā būtu laimējis loterijā.– Vai tādai ir jābūt reakcijai?– Es apšauboši raugos viņam acīs.– Nē! Es tev teicu!– mana plauksta nokrīt uz darba virsmas, un sāls un piparu trauciņi bailīgi iezvanās.– Vēl kaut kas?– pajautāju caur sakostiem zobiem, pārlaužot zobu bakstiņu uz pusēm.
– Bet mēs taču nodzīvojām kopā četrus gadus, maksājām hipotēku un auto kredītu....
– Tāpēc aizrāvies ar šo naudu," es neļauju viņam turpināt vaimanāt.– Es vēlos aizmirst šo laiku kā briesmīgu sapni.
Viesmīlis atnes viskiju, un es izrāvu glāzi no viņa rokām, izdzeru to un ar klauvējienu nolieku uz galda.
– Tas ir uz viņa rēķina, – es nesaudzīgi iebakstīju ar pirkstu sava bijušā sārtajā sejā.
– Ja tu tā saki, – viesmīlis paraustīja plecus, taču viņš nepārprotami bija manā pusē.
Es piecēlos, lai aizietu, bet Makss satvēra manu roku.
– Ja pārdomāsi, zvani man. Es pārskaitīšu naudu uz jūsu kontu tajā pašā dienā. Jurists to nokārtos ar IRS.
– Maks, tu nekad iepriekš neesi bijis tik lēns. Es teicu nē! Jūs nevarat nopirkt savu piedošanu. Es tevi ienīstu, un es to nevaru mainīt," es ilgojos pateikt šos vārdus viņam sejā, bet tas nepadarīja to vieglāku.
Es izraucu savu roku no viņa karstās plaukstas un izskrēju no bāra. Tikai tad, kad nokļuvu savā dzīvoklī un aizvēru durvis, es ļāvos savām emocijām. Man acis acumirklī piepildījās ar asarām, bilde peldēja un drebēja.
Pēkšņi prātā nāk frāze no dziesmas, kas skanēja Mateja mājā:
"Salūzt, tikai vienatnē es raudāšu ārā".
Un vīrietis, kurš saka: "Tev nav nepieciešams mani pārsteigt. Es tik un tā sapratīšu, kas tu esi."
Tās atbalsojas manā galvā.
"Visu laiku, kamēr biju kopā ar Maksu, es spēlēju perfektas meitenes, tad perfektas līgavas lomu. Sagatavota, gādīga, mīļa. Māja tīra un mājīga, trīs ēdienu vakariņas. Trakā stepfordas sieva. Un viņš vēlējās izdrāzt kādu citu, kādu, kura pat neteica viņam savu vārdu. Protams, viņš ir kretīns, bet kā es biju piepildījusi savu galvu ar fantāzijām par perfektām attiecībām. Tik ļoti, ka kaut kāds uzbudināts penis man šķita kā princis…".
Dusmas pārņem mopingu. Es noslaucīju asaras ar roku un steidzos ārā no dzīvokļa, gandrīz aizmirsu aizslēgt slēdzeni.
Nospiedu akseleratora pedāli, gumija ar svilpienu aizrāpo, aizrāpo, un mašīna jau lido ārā no pagalma, gandrīz ietriecoties pazīstamā figūrā. Tas bija Makss, kurš nobijies stāvēja ceļa vidū kā briedis, kas izskrējis no meža uz šosejas. Es drosmīgi nospiežu signālu, un viņš atkāpjas malā ar rokām gaisā.
"Un viss, dullītis, ej man no ceļa!"
Ceļš atpakaļ uz Metjū māju paiet kā viena sekunde, un manī viss vārās no dusmām un adrenalīna.
"Viņš varbūt domā, kā no manis atbrīvoties, bet man ir jāsaņem tas, ko vēlos!"
Es interkomā izvēlu dzīvokļa numuru, un pēc brīža atskan skumja, nogurusi balss ar vieglu aizsmakumu:
– Kurš ir?
– Es kaut ko aizmirsu, ielaid mani.
Kad nokāpju līdz stāvam, viņš jau stāv durvīs ar manām tīrām un izžāvētām drēbēm maisā. Viņa seja izskatās skumja un saspringta, klausoties manu soļu skaņu.
– Es domāju, ka atnesīšu tev to pirmdien darbā. Es nezinu, kur tu dzīvo.
Es izraucu somu no viņa rokām un metu to malā, pārsteidzot Oskaru. Matvejs apjucis mirkšķina un atver muti kā pludmales zivs.
Es ar vienu kustību novelku savu T-kreklu, atstājot apakšbiksītes, un piespiežu visu savu ķermeni pie viņa, saplūstot kaislīgā skūpstā.
– Es vēlos tevi, – es čukstēju viņa karstajās lūpās, elpojot no uztraukuma.
– Ļauj
