tas bija?
– Ko sakāt? Šķiet, es biju seksuāla uzbrukuma upuris, – vīrietis iesmējās, masējot manu muguru ar flaneli.
– Nezinu, kas man ienāca prātā, – es nedaudz viltīgi atbildēju, jo tas bija tieši tas, ko es jau sen vēlējos.
– Zini, es šovakar varētu pārdzīvot vēl pāris šādus uzbrukumus, – viņš teica, izklausoties pēc aicinājuma rīkoties.
Sulīgo putu sūklis maigi noslīdēja man pa muguru un augšstilbiem, un Metjū lūpas ar skūpstiem pārklāja manus mitros plecus. Brīnums.
– Tas bija nereāli," es murrāju kā apmierināts marta kaķis.
– Tu esi nereāls," vīrietis ar mitrām lūpām čukst man pie auss. Viņš apskauj mani ar rokām, piespiežot savu karsto, mitro ķermeni pie manis no muguras, un es izlieku muguru, mēģinot ar sēžamvietu pieskarties viņa erekcijai.
– Neaizmirsti vairs tā, kā tas notiek," viņš aizliedzoši lūdz.
– Nē, kamēr man nav bijuši pāris uzbrukumi, – es jokoju, cenšoties izvairīties no kārtējās bīstamās tēmas.
– Es runāju nopietni, – viņa balss ievērojami samazinājās.
– Bet visi šie mājieni… Tu pats man teici, lai es tevi nemīlēju, ka tu esi savs cilvēks, un nekas no tā īsti neko nenozīmē, – nespēju atturēties, lai nepieminētu kaut ko, kas mani uztrauc.
Viņš pagriež mani sev pretī un piespiež manu galvu pie savām krūtīm. Es ieklausos biežajos viņa sirds sitienos.
– Vai jūs to dzirdat?
– Jā," es hipnotizēti čukstu.
– Tev būtu labāk ieklausīties, tas nemelo....
Viņa sirds ritma un elpošanas šalkoņā es saņemu atbildes uz visiem saviem jautājumiem.
11. NODAĻA. TUMSĀ
Es gulēju viņa siltajos apskāvienos. Man patīkami sāpēja ķermenis no fiziskās piepūles, ko biju aizmirsusi.
"Ir tāds nemitīgs uztraukums… Es neatceros, ka tā būtu bijis ar kādu citu."
Matvejs mierīgi nopūtās, turot rokas uz manis. Pēc mana trešā "uzbrukuma" viņš gandrīz uzreiz izslēdzās. Viņš mēģināja turpināt sarunu, bet kādā brīdī sāka runāt kā čigāns, un tad viņš vispār pameta tērzētavu.
"Brutāli… Es viņu patiešām uzjautrināju… Par ko tas viss? Kāda tu esi sieviete?" – Es nevaru noticēt, ka tas viss notiek realitātē. Bet viņš bija turpat blakus man, dzīvs un tik karsts.
Es sajutu nodevīgu krampju vēderā, un telpas klusumu piepildīja nelaimīgs rūkšķis.
"Nu, sveika, "nakts priesteriene"… Kurš ir laiks? Puse no diviem naktī… Lieliski, ir laiks ēst picu."
Es uzmanīgi izslīdēju no Metjū rokām, lai viņu nepamodinātu. Kādu brīdi skatījos uz viņa ķermeni, ieskatoties viņa sulīgajā, kailajā sēžamvietā un platajā, muskuļotajā mugurā.
"Paskaties, viņš ir aizsegts, tu, pakaļkāja…".
Taču vēders man neļauj pilnībā izbaudīt šo izrādi, nakts klusumā atkal atgādinot. Es dodos uz gaiteni, meklējot kreklu, bet viesistabā mani sagaida pārsteigums.
– Labs vakars, – Makars raugās uz mani no dīvāna, viņa smaids izplešas par šķelmīgu smaidu.
– Ak, mans Dievs!" es pārsteigumā sašņācos.
– Tu vari saukt mani vienkārši Makar, – viņš sarkastiski teica.– Glītas krūtis, – viņš rādīja uz mani ar pirkstu, pat necenšoties novērsties.
– Pagriezies prom!– es sūkstījos, cenšoties ar rokām aizsegt krūtis un meklējot Metjū T-kreklu.
– Vai tu jokies no manis?! Es neko neredzēšu," bērns izaicinoši saka.
– Izturies ar cieņu pret mani un savu brāli, – es mēģinu viņu nomierināt, bet viņam tas acīmredzami ir vienalga.
– Ar visu cieņu, mazulis… Ir vērts paskatīties, – viņš iedzer alu no skārdenes un pat nedomā novērst acis.
– Palīdzi man atrast T-kreklu, – es nolemju pārvērst sarunu par kaut ko konstruktīvu.
– Ej nu tā… Man ar to viss kārtībā, – apmierināts ar savu asprātību, viņš laiski iekož pepperoni un iedzer alu.– Kas notiek? Redzam, ka tev bija labs spļāviens, apsveicu…
Es beidzot atradu T-kreklu un ātri uzvilku to, pagriežoties ar muguru pret sienu.
– Paldies, – saku sarkastiski caur sakostiem zobiem.
– Nē, es zinu, par ko es runāju… Tev paveicās, viņš ir ļauns puisis, meitenes ar viņu kliedz kā trakas, – viņš apzināti izstiepa vārdus, uzmanīgi vērojot manu reakciju.– Tev tas neizdosies, – es parūpējos, sakrustojot rokas uz krūtīm, lai justos mazliet pārliecinātāka.
– Ko?" puisis izbrīnījās, it kā būtu apēdis citrona šķēli.
– Tu tik viegli no manis neatbrīvosies, – man sejā iekrita matu šķipsna, un es mēģināju to aizpūst malā.
– Jā… Tiešām?! Tu esi krāsā?– viņš reālistiski ataino pārsteigumu.– Tas ir slikti, mazulis," viņš līdzjūtīgi piebilst.
– Es nesaprotu pusi no tā, ko tu saki, – es sāku dusmoties uz šo iedomīgo, pašapmierināto puiku.
– Tu esi iemīlējies manā brālī… Tu esi izsists, mīļais… Tieši par to es runāju.
Es uzliku roku sev uz pleciem, zemapziņā gribēdama sevi pasargāt.
– Viņš ir invalīds, vai tu to nesaproti?
– Es sapratu, – es aizkaitināts atbildēju.
– La! Tu zini, par ko tu runā, – viņš ļāvās nepatīkamam, nātrīgam smieklam.– Nāc pie manis, man ir pica, alus, BFD.
– BFF ko?
– Jūs, vecie, esat vienkārši briesmīgi… Chbd ir TNT lieta. Tur ir bariņš puišu, kurus vajā viesi, pilns cringe.
– It kā jūs būtu no citas planētas, – es aizkaitināts sacīju, taču neatteicos no piedāvājuma apsēsties pie galda.
– Lai nu kā, krīt lejā. Mote mani saprot, un tu to drīz sapratīsi. Vēlaties alu?
– Nāc.
– Noķer, mazulis," viņš man meta bundžu, un es to viegli noķēru ar vienu roku.
– Vai
