style="font-size:15px;"> – Tagad man tev jāatmaksā…
– Labi… Es tikai eju atsvaidzināties vannas istabā," mana balss bija zemāka un nedaudz aizķērusies no uztraukuma.
Es tipināju uz pirkstgaliem garām skumjam Oskaram, kurš nesaņēma picu, un visi par viņu bija aizmirsuši.
– Man žēl, bērniņ… Tētis grasās atpūsties, – es čukstu tikai ar lūpām un ieslīdēju vannas istabā. Pēc ātras noskalošanās zem dušas es atgriežos pie Matveja.
Šovs ir apturēts, no skaļruņiem skan Džo Kokera seksīgā, zemā balss, gaismas ir apslāpētas, un Matvejs ar plaukstām silda masāžas eļļu.
– Nāc pie manis, steidzies…
"…Bērniņ, novelc mēteli, ļoti lēni…" (Baby, take off your coat off, real slow)
– Ak, Dievs, es jūtos kā filmā, – manas iekšas trīc no priecīgas nepacietības.
– Jā, mazulis, deviņas ar pusi nedēļas.
"…Baby, novelc kleitu. Jā, jā, jā, jā, jā…" (Mest savu kleitu tur, jā, jā, jā, jā, jā, jā.)
– Nesaki man, ka tu tagad dejo, – Matvejs mēģina sadzirdēt, kur es esmu.
– Un es dejoju…
"…Jūs varat atstāt cepuri uz galvas…" (Jūs varat atstāt savu cepuri)
– Nāc pie manis, man tas ir jājūt…
"…Tu vari atstāt cepuri uz galvas…" (Jūs varat atstāt cepuri uz galvas.)
Es pieskrēju pie viņa un paķeru viņu aiz rokas, paceļot no gultas. Viņa rokas ir siltas un slidenas ar eļļu, balstās uz mana kailā ķermeņa.
"…Ej tur, ieslēdz gaismu. Nē, visas gaismas…" (Ejiet turp, ieslēdziet visas gaismas. Nē, visas gaismas.)
Es pagriežos pret viņu ar muguru, un viņa rokas balstās uz manas jostasvietas, tad uz gurniem un atkal līdz kaklam, atstājot pēc sevis zosādainus krampjus.
"…Tu dod man iemeslu dzīvot…" (Tu dod man iemeslu dzīvot.)
Es pietuvojos viņam tuvāk, viegli pieskaroties ar sēžamvietu viņa sākumam, un jūtu, ka viņš atkal ir gatavs.
"…Tieši tā, viņi mūs šķirs…" (Bet viņi mūs nesaplēsīs.)
Viņa rokas noslīd pie manām krūtīm un maigi tās saspiež, ļaujot maniem krūšu sprauslām izskriet cauri viņa pirkstiem.
"…Viņi netic šai manai mīlestībai…" (Viņi netic šai manai mīlestībai.)
Viņa kustības ir maigas un gludas, tad spiedošas un uzstājīgas – no manām krūtīm līdz atslēgas kauliem un kaklam. Es jūtu viņa elpu matos kakla aizmugurē, viņa rokas apvij manu ķermeni neredzamā saldas iekāres tīklā.
"…Viņi nezina, kas ir mīlestība…" (Viņi vienkārši nezināja.)
Viņš pievelk mani pie sevis, un es saprotu, ka viņa gatavība atkal ir kaujas gatavībā. Viņa gurni vienmērīgi kustas kopā ar manējiem.
"…Es zinu, kas ir mīlestība…" (Es zinu, kas ir mīlestība)
Viņa lūpas pieskaras manai ausij, un viņa mēle slīd man pa kaklu, atstājot uz manas ādas liesmojošu pēdu. Dziesma beidzas, un viņš pagriež mani pret sevi, ar lūpām aizsedz man muti, neļaujot ne ieelpot, ne izelpot. Bet es esmu gatava nosmakt, noslīkt, nomirt šajā skūpstā. Un tad atskan nākamā dziesma.
Tu zini, es tevi mīlu, es tevi mīlu .... Meitene, man vienalga, ja tu mani negribi, Tu zini, ka es esmu tavs tieši tagad.
"…Es tevi apveltīju ar burvestību…" (♪ I put a spell on you ♪)
* Šajā nodaļā tiek atskaņotas Joe Cocker dziesmas "You can leave your hat on" un "I put a spell on you".
9. NODAĻA. PĒCGARŠA
"…es tevi apveltīju ar burvestību…" (I put a spell on you)
"…Jo tu esi mans…" (Jo tu esi mans)
Viņa spēcīgās rokas paceļ mani kā spalvu un noliek uz gultas. Uz manis ir tikai biksītes un mazs piekariņš. Matvejs sniedzas pēc masāžas eļļas uz naktsskapīša, un matracis patīkami sasveras zem viņa un mana svara.
Viņš berzē eļļu plaukstās, sasildīdams mani ar savu siltumu, un es vēroju, hipnotizēta nevis vīrieša, bet burvja vai šamaņa kustības. Manas acis miglo no uztraukuma, vīrietis maigi paņem manu roku un noskūpsta plaukstu. Viņa pirksti maigi, bet droši slīd pa manu roku, atstājot ugunīgu pēdu.
Viņš ieslīd ar pirkstiem starp maniem, masē katru falangu, un katrs milimetrs deg no viņa pieskāriena. To pašu viņš dara ar otru roku, un man it kā izaug divi spārni, gatavi lidot uz septītajām debesīm.
"…Es tevi apveltīju ar burvestību…" (I put a spell on you)
"…Jo tu esi mana, mīļā…" (Jo tu esi mans, mazulis)
Viņa rokas uz brīdi atkāpjas no manas ādas, un es palieku bez viņa pieskāriena. Bet tās atkal atgriežas, šoreiz pie manām krūtīm, un es aizveru acis un ļaujos sajūtai.
"…Ak, es nemeloju, es nemeloju…" (I ain't lyin', I ain't lyin')
Slīdēšana, spiediens, dedzinošas sāpes un atkal glāsti, tas mani tracina. Mans ķermenis nogurst no noguruma. Viņš atlaiž manas krūtis, un man gribas kliegt, lai saņemtu viņa rokas atpakaļ. Bet es klusēju, sakodusi lūpu, un tikai skatos uz viņu.
Viņa seja ir maksimāli koncentrēta, viņš ar pirkstu galiem izjūt katru manu reakciju – tas ir apbrīnojami. Viņa rokas satver manu kāju un uzreiz atrod jutīgo vietu. No manām lūpām izlaužas baudas stenēšana. Manas rokas plosās uz palagiem, kas vienīgie mani attur no kritiena ekstāzes bezdibenī.
"…Un man vienalga, ja tu mani negribi…" (Un man vienalga, ja tu mani negribi.)
"…Tu zini, es tagad esmu tavs…" (Tu zini, es esmu tavs tieši tagad.)
"Bet es gribu… Es gribu…" – Manā galvā pulsē izmisīga doma.
Manā ķermenī pieaug sasprindzinājums, un es gandrīz pie katra pieskāriena izduros, it kā viņš pieskartos manai dvēselei, nevis ķermenim.
– Mmmmmmmmmm… Aaaaaaaahhhhhh....
– Zini, tu vari uztaisīt, tikai klausoties tavos stenējumos, – Matvejs saka klusā, mazliet aizsmakušā balsī.
– Zini, ir iespējams beigt bez tava locekļa… Tas ir nereāli…" Es nevarēju turpināt, es atkal biju baudas virsotnē.
Manu ķermeni satricināja spēcīgs baudas vilnis.
"Ja tas nav orgasms, tad kas
