tevis pietrūks, bet es neapvainošos… Ej, protams," es redzēju, ka Matvejam, tāpat kā man, bija grūti atvadīties.
– Man arī tevis pietrūks… – es apskāvu viņu ap rokām, ar visu ķermeni pieķēros viņam, gribēdama atstāt viņa siltumu, viņa smaržu, viņa pieskārienu sevī.
Viņš maigi glāstīja manu muguru un plecus, caurlaida manus matus caur pirkstiem, skūpstīja manu seju, un katrs viņa pieskāriens lika manai iekšai kļūt karstākai.
– Vai es varu cerēt turpināt?– cerīgi jautāja Matvejs, un šie vārdi lika man krūtīs sajust siltumu un medu.
– Es ceru uz turpinājumu tikpat ļoti kā tu. Es domāju, ka tas nav tā, kā tas darbojas…
– Kas tas ir?
– Lai meitene tik ātri atvērtos.
– Neaizpildi savu galvu ar šīm muļķībām.
– Es ar vienu kāju esmu bijis citā pasaulē, un es noteikti nevēlos tērēt savu laiku uz apli.
Es ieraugu savu taksometru un jūtu, kā man saspringst iekšas pie domas, ka man ar viņu nāksies šķirties. Viņš jūt, ka tu dreb, un pievelk tevi tuvāk pie sevis.
– Es paņemšu tevi pēc darba. Vai tu neiebilsti?
– Es gaidu…
Viņš skūpsta mani uz atvadām, un man gribas raudāt, it kā mēs vairs nekad viens otru neredzētu.
Iekāpjot taksometrā, es pieskaršos viņa lūpām, atceroties mūsu skūpstu. Man sāp viss ķermenis no izlaistā glāsta. Automašīnai atkāpjoties, ar rūgtumu saprotu, ka man nav viņa numura zīmes.
"Es esmu tāds Velcro… Tikai tāpēc, ka man kāds patīk, es kļūstu kā anakonda… Dvēseles upuris ar savām rūpēm un jūtām, kas pārvēršas apsēstībā… Makss to neizturēja un aizbēga… Ar pirmo pieejamo meiteni… Cik ilgi Matvejs izturēs?"…
Mājās jūtos rūgti, atmiņas par Maksu, droši noglabātas tālajā atmiņu lādītē, atkal nāk ārā.
"Neatkarīgi no tā, cik daudz tu slaucīsi atkritumus zem paklāja, netīrumu un jucekļa sajūta nepazudīs…"
Es nolemju iet dušā, kamēr tiek mazgāta mana darba forma. Mans ķermenis lēnām atslābst zem karstā ūdens strūklas. Atmiņas par Matveju liek manām rokām klejot pa ķermeni. Viņa platie pleci, spēcīgie vēderpreses muskuļi, nedaudz tumšā āda, viņa erekcija.
"Es viņu tik ļoti vēlos… Tas ir nepanesami…"
Nespēdama viņam to pateikt tieši tagad, es sūtu viņam savas domas caur telpu.
"Tev jāzina, cik ļoti es tevi vēlos… Es nekad agrāk nevienu neesmu vēlējusies tā kā tagad… Pat savu līgavaini… Tā nav tikai ķermeņa pievilkšana… bet dvēseles pievilkšana. Vēlme saplūst ar tevi, izšķīst tevī… Varbūt es esmu naivs muļķis, un dzīve atkal sadurs manu seju ar bruģi. Bet es gribu būt ar tevi tik ilgi, cik vien ilgi varu."
Es nepamanīju, kā glāsti uz šīm domām aizved mani līdz finiša līnijai. Mans ķermenis trīc no gaidītās atbrīvošanās, bet tas nav kaut kas tāds, ko šis vīrietis varētu man dot, par to nav šaubu.
"Kā es izdzīvošu līdz rītam?" – Manā galvā pulsē kaitinoša doma.
Šonakt mans miegs vairāk līdzinās lēnai vārīšanai elles katlā. Uzmācīgas trauksmainas domas savijas ar sāpīgām sajūtām manā ķermenī, ko izraisa nepiepildīta vēlme. Man ir arī galvassāpes no trieciena.
No rīta pamostos ar nepatīkamu pilnīgas neveiksmes sajūtu, it kā viss būtu neatgriezeniski zaudēts. Mani pārņem drūmas domas, un sāpes ķermenī kļūst pavisam jūtamas.
"Kas ar mani notiek?"
Patiesība par jūsu stāvokli atklājas tualetē. Asinis uz tualetes papīra izskaidro visu, sāpes un trauksmes sajūtu.
"Tiešām?! Kāpēc šodien?! Kāda ābols? Tev tagad te nevajadzētu būt šeit, akurāts periods!!!! Es tevi tik ļoti ienīstu!"
Es eju uz virtuvi un pagatavoju sev kafiju. Man sāp vēders, es nevaru iekost kaklā, un man uz zoda ir pimpelis.
"Lieliski, Alina, pat tava dzemde ir pret tevi."
Smagās domās gatavojos darbam, cerot, ka pretsāpju līdzekļi drīz iedarbosies.
"Būt sievietei ir apnicis… Tagad man ir jāģērbjas šajā kreklā un melnos džinsos, lai justos ērti par savu pakaļu…"
Es nolemju braukt, lai gan neesmu pārāk laba autovadītāja. Taču es nevēlos, lai sabiedriskajā transportā mani izskalotu sviedri. Braukt cauri rīta satiksmei, protams, ir patiess prieks. Uz darbu nokļūstu pilnīgā neapmierinātībā un gatavs nogalināt.
Bet, kad pie klīnikas ieejas ieraugu pazīstamu figūru, mani pārņem prieks. Viņa mati ir sapīti glītā kupenā, torsu sedz tumši zils polo krekls, un apetīti raisošais skats uz viņu liek man mutē ieelpot. Oskars jau no tālienes sajūt mani un dod man balsi, vicinot asti. Matveja seja uzreiz iemirdzas, kad viņš saprot, ka esmu tuvu.
– Kāds šorīt ir pārsteigums?
– Atvainojiet, es nevarēju gaidīt līdz vakaram. Es domāju, mēs pat ne…
– Mēs pat neesam apmainījušies ar telefona numuriem.
– Es tikko izturēju rītu…
– Es arī.
Atgriezties viņa rokās ir kā sapņa piepildījums.
– Lūdzu, nebaidies no manas apsēstības… Es negrasos tevi vajāt kā mežonīgs maniaksc......
– Tev drīzāk ir jābaidās. Jūs riskējat nonākt manā mirušā rokās.
– Vai es varu to izdarīt tagad?– Matvejs plaši pasmaidīja.
Es spēcīgi saspiežu viņu ar abām rokām, bet viņš ir nekustīgs kā klints.
– Man šķiet, ka tu salauzusi pāris ribas, – viņš rotaļīgi nopriecājas.– Vai tu dosi man savu numuru?
– Vai jūs piezvanīsiet un ieelposiet klausulē?– pajautāju klusinātā balsī, piespiežoties pie cietā vīrieša krūtīm.
– Tu vari redzēt cauri man....
Es ievietoju savu numuru viņa kontaktos un jautāju:
– Kā man parakstīties?
– Visi segvārdi manā galvā skanēs pomaniakāli.....
– Kā ko? Jauns upuris?
– Nē. Kaut ko līdzīgu kā mīļa meitenīte, maigs bērniņš, mīļš bērniņš.
– Jūs runājat
