ceļu. Kad mēs iznākam no veikala, ārā ir tumšs, bet nav kļuvis vēsāks. Mēs viņu pabarojam un dodam ūdeni, bet viņš joprojām izskatās noguris un miegains.
– Oskars ir noguris. Kāpēc mums neiet pie manis? Man ir gaisa kondicionieris…" es ierosināju ar nelielu satraukumu.
– Tu nezini, cik ļoti es to vēlos… Un es labprāt to darītu, pat ja tev nebūtu gaisa kondicioniera…" Viņa balss aizkavējās, maigi sakot, neērti.– Bet es baidos, ka jaunā vietā būtu ļoti dezorientēta. Viena lieta ir iet uz kafejnīcu, bet cita – uz svešu dzīvokli.
– Ir gandrīz desmit naktī, bet tavs brālis nav piezvanījis.
– Tāpēc viņš ir sāp… Tu zini…" Viņš paņem manu roku un mēģina "paskatīties" manā virzienā.– Vai es varu tevi uzaicināt mājās?
– Pamēģiniet…
Viņš pievelk mani pie sevis un ilgi, dziļi skūpsta, viņa pirksti pieskaras man mugurai zem t-krekla. No viņa pieskāriena man uzmetas zosāda.
– Kā ir ar to?
– Izsauciet taksometru.
Es pasaku Matvejam adresi, kur mēs tagad atrodamies, un viņš izsauc taksometru. Pēc brīža nonākam mājīgā, mazstāvu dzīvokļu kompleksā. Izkāpjam no mašīnas, un Oskars ved Matveju pie pareizās ieejas, es viņiem sekoju.
– Ei, brāli! Tikko gatavojos zvanīt," dzirdu no augšas.
Palūkojos uz augšu un ieraugu uz otrā stāva balkona vīrieša siluetu, ko iezīmē gaisma no dzīvokļa.
– Tu drāns, Mac! Es to atcerēšos! Mēs ar Oskaru klīstam pa pilsētu kā klaiņotāji… – Matvejs paaugstina balsi, bet ir dzirdams, ka tas ir joks.
– Redzu, ka tu neesi viens… – saka puisis.– Nāciet augšā!
– Paldies! Atļauja piešķirta!– Matvejs nopriecājas.
Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā, un ir skaidrs, ka Matvejs zina katru stūri, katru soli. Dzīvokļa slēdzene saslēdzas, un uz sliekšņa parādās Matveja kopija, tikai jaunāka, klāta tetovējumiem un tērpusies tikai šortos.
– Labs vakars…
5. NODAĻA. ŠĪ NAKTS…
– Atceraties klasiku?
– Vakars būdiņā, aizrīšanās. Vai tā ir labāk?– Zēns pasmaidīja, plivinādams uz ieejas grīdas. Matvejs it kā nejauši ar nūju trāpīja brālim pa kājām.
– Brāli, ko tas, kurva, dara?
– Atvainojos, ka ar to nepietiek… Ļaujiet man iet cauri.
Puisis atkāpjas dzīvokļa iekšpagalmā, un Matvejs ar aicinošu žestu uzaicina mani iekšā.
– Vispirms dāmas.
– Tu esi tik šausmīgi pretīgs, kā tev vispār izdodas dabūt cāļus?
Niedra ar vieglu švīkšķi trāpa viņam pa galvu, Oskars nopriecājas, uzskatīdams to par jautru spēli.
– Lūdzu, ienāciet. Viņš diemžēl nekur nedosies, izņemot uz laiku.
Es vilcīgi pārkāpju slieksni un nokļūstu tipiskā vecpuiša dzīvoklī. Tas man atgādina mana brāļa istabu, kas izskatās kā čigānu taburete, tikko caurstaigāta.
Uz grīdas ir drēbes, acīmredzot noplēstas kaisles lēkmē. Uz dīvāna sēž slaida meitenīte ar rozā matiem, slinki košļājusi košļājamo gumiju un ieskatījusies telefonā. Uz mirkli viņa atrauj acis no ekrāna, uzsprāgst burbulis un nesaprotami murmina.
– Draste…
– Labs vakars, dārgā kundze. Vai nav pienācis laiks doties mājās?– Mēģinot būt pieklājīgs, Matvejs uzrunā meiteni, taču ir redzams, ka situācija viņu kaitina.
– Ei, Mac, ko, pie velna? Es domāju, ka mēs grasījāmies izklaidēties pie tevis…" Meitenes acis paplašinājās no sašutuma.
– Ummm, kā tevi sauc, ejam ārā… – puisis bezrūpīgi parunāja.
– Ko?! Vai tu neatceries manu vārdu vai kaut ko tamlīdzīgu?
– Es nedomāju, ka atcerējos.
– Tu, pretīgs sūda gabals!" Meitenes seja apsarkanēja, pieskaņojoties viņas matu krāsai. Ar trinkšķīgām kustībām, stostīdamās no alus, viņa pacēla no grīdas savas mantas.
– Atdod man manu T-kreklu.
– Tu, sūdi!– Madame nav vārdu izvēles.
Viņa novelk T-kreklu, atstājot viņu bez biksēm, un met to Makaram sejā.
– Dusinies ar to, pakaļknābītis!
Meitene uzvelk krekliņu, ievelk kājas šortos, paceļ no grīdas somu un kedas un dodas pie durvīm.
– Vai jūs nevarētu vismaz izsaukt taksometru?
– Jau…
Meitene sašutusi nopūšas un pagriežas pret Makaru, atverot durvju slieksni.
– Es gribētu, lai tu nomirtu no AIDS, tu, pakaļkāja!
– Ja vien tu man to nedāvināji! Izkāp no šejienes.
– Kuce…
Viņa no visa spēka aizlauž durvis, atstājot viesistabā klusu ainu. Mēs ar Matveju stāvam ar atplestām mutēm, nespēdami komentēt redzēto.
– Ko jūs izlolojat? Viņa ir tikai vienreizēja. Viņam vajadzētu būt pateicīgam, ka viņš samaksāja par taksometru.
– Jūs domājat, ka es šeit esmu briesmīgs?
– Brāli, tu esi tik salds un mīksts kā sūds. Tīkulēm tas nepatīk.
– Paldies Dievam, ka man nepatīk cāļi, mani neinteresē cāļi.
– Tas ir ļoti jocīgs veids, kā to pateikt. Protams, jūs vēlaties tikai eliti. Makars pagriežas pret mani ar jautājošu skatienu.
– Kas tu esi? Jogas skolotājs? Tango treneris? Someljē? Balerīna?
– Palēnini tempu, citādi nakti pavadīsi uz ielas," Matvejs pacēla balsi, liekot man justies neērti.
Makar salocīja rokas uz krūtīm un nervozi pāršūpojās no kājas uz kājas. Es saprotu, ka viņš ir noskaņots uz konfliktu.
– Mani sauc Alina, pēc izglītības esmu veterinārārste, bet tagad strādāju par auklīti.
– Jūs mazgājat suņiem pakaušus?! Brāli, es to no tevis negaidīju… Un tu nevēlējies apšļakstīt mūsu apkopēju, tavas
