Viņš tik ilgi mani mocīja, ka es visā savā krāšņumā atcerējos, kāpēc izšķīros ar viņu. Viņš ātri aizmirsa atvieglojumu, ko juta ātrās palīdzības mašīnā, kad izrādījās, ka esmu dzīva! Bet neko nevar izdarīt – caur nekromantiskām peripetijām Kostja izrādījās mana vienīgā saikne ar ārpasauli. Viņam būs mani jāsatiek pusceļā. Un man būs jāpacieš viņa garlaicība.
Rezultātā vakarā beidzot padevos miega gribai. Mēs to savā starpā apspriedām ar Tayishku. Šķita, ka nekromants man šodien deva brīvību atpūsties, kas nozīmēja, ka mums var būt pēdējā iespēja paskatīties drūmajā savrupmājā.
Cik neparasti ir pamosties vienam un neraudāt entuziasma pilnus saucienus par kārtējo augšāmcelšanos! Es atvēru acis: istaba bija tukša un visapkārt tumsa. Manas aizdomas, ka laiks mūsu pasaulēs pilnībā sakrita, apstiprinājās. Pēc Maskavas domām, šeit vajadzētu būt apmēram divpadsmit, taču diez vai kādam no pamatiedzīvotājiem par to ir aizdomas. Ar Taishka palīdzību man izdevās tikt galā ar eļļas lampu – tā smaržoja nepatīkami un nesniedza daudz gaismas, bet es mēģināju pielāgoties. Vispirms paskatījos pa istabu: nekas jauns. Tad viņa klusi atvēra durvis un ienira koridorā.
Nāvējošs klusums. Katrs solis šajā vakuumā tiek dzirdams nevis kā nenozīmīga šalkoņa, bet gan kā vienīgā skaņa vispār. Es nodrebēju. Varbūt reanimācijas nodaļā nebija tik garlaicīgi… Bet man vajadzēja informāciju un miegu. Un nekas, ka no pilnvērtīga miega es saņemu tikai pašu iegremdēšanas procesu. Neaizstājamā Taiška paspēj mums abiem atpūsties.
Es lēnām virzījos pa apgaismoto gaiteni, turot aci uz savu lampu. Kas zina, kas mani sagaida aiz nākamā stūra? Un šeit bija daudz pagriezienu. Un bezgalīgajā labirintā ceļā nesastapās neviena dvēsele, kas mani sāka saniknot. Varbūt es jutos slikti! Vai arī jums steidzami vajadzēja nomazgāties, un šajā milzīgajā zārkā bija pilnīga dezertēšana. Bet man pat prātā neienāca nevienam piezvanīt. Viņa kliedza tikai no prieka, kad aiz nākamā stūra parādījās pazīstama mājīga viesistaba. Citādi vēl nedaudz, un nāktos ticēt labirinta maģijai, ko patīk demonstrēt filmas par garīgām slimībām.
Priekšējās durvis nebija aizslēgtas. Tas čīkstēja, kad iznācu ārā, bet tagad es nejutu nekādas bailes. Beigās netika paziņots neviens noteikums, kuru es varētu pārkāpt. Ārā ir tumšs un nedaudz vēss. Viņa pacēla lampu augstāk un paskatījās apkārt: priekšā bija ābeļdārzs, aiz tā bija augsts žogs. Un nav redzams neviens cilvēks… precīzāk, neviena augšāmcēlusies darba marionete. Paspēru vēl dažus soļus un apstājos – man nebija ne jausmas, kur man iet tālāk.
– Tu nevarēsi aizbēgt.
Es sarāvos, bet turējos un neatskatījos.
– Es zinu, Sciacca kungs. Elriks mani saistīja ar zvērestu.
Iestājās īsa pauze, pēc kuras balss pienāca mazliet tuvāk:
– Viņš ir talantīgs burvis. Taču būtība nav zvērestā – ap visu apkārtmēru ir necaurejama aizsardzība. Neviens nevar šeit ienākt vai iziet, ja vien es to nevēlos.
– Nav pārsteigts. Un sargi pie vārtiem pa dienu ir vairāk kā svīta, vai ne?
– Tā ir patiesība. Kāpēc tu neskaties uz mani?
Jautājums nebija tik vienkāršs. Daļa no nekromanta motīvu neizpratnes bija biedējoša, taču tagad es nedrebēju no bailēm. Vai arī man vienkārši patika dzirdēt viņa balsi – patīkamu un pārāk līdzīga cilvēka balsij, kas man patika. Taču, tiklīdz pagriezīsies, šī sajūta izklīdīs. Un tad pienāks laiks šausmām un bailēm, nevis sarunas turpināšanai. Tāpēc es ar nepacietību gaidīju – kur virs augstā žoga balts gandrīz pilnmēness.
– Kāpēc es jums esmu vajadzīgs, kungs? – Negaidot atbildi, viņa vēlreiz jautāja: «Kāpēc jūs gaidījāt mani?» Ja es visu pareizi sapratu, tad jūs jau no bērnības zinājāt, ka es nokļūšu šajā mājā. Tāpēc viņi lika Elrikam palīdzēt viņa brālēnam. It kā viņi būtu precīzi paredzējuši šo brīdi.
– Kāpēc tu neskaties uz mani, Tayishka?
«Jūs nevēlaties atbildēt, vai es uzdodu nepareizus jautājumus?»
Atkal klusums, kurā man izdevās sajust nepārvaramo nāves klusumu. Bet es zināju, ka viņš tur stāv – trīs soļus aiz manis. Un es ļoti cerēju uz skaidrojumu. Es aizvēru acis, kad viņš runāja – neticami pilnīgas iegrimšanas sajūta balsī:
– Nākotni nevar redzēt precīzi. Ļoti reti ir brīži, kad iespējams noķert vispārējās trajektorijas – skaidras vai neskaidras. Un jā, kad es tevi pirmo reizi satiku, es redzēju vienu no šīm trajektorijām. Un, kā redzat, es nekļūdījos.
Interese lika man atvērt acis, bet es nesteidzos apgriezties:
– Vai jūs varat paskaidrot sīkāk, Sciacca kungs? Tas nav tikai ziņkārības jautājums… bet gan tas, ka cilvēks spēj pielāgoties jebkuriem spēles noteikumiem, bet šim viņam ir jāsaprot noteikumi.
«Tu nepavisam neesi tāds, kāds tev vajadzēja būt.» Pavisam.
Viņš to bieži atkārtoja, kas, visticamāk, norādīja uz kādu īpašu šī konkrētā punkta nozīmi. Es pasmaidīju:
«Es atceros jūs, Sciacca kungs, kaut arī biju ļoti maza.» Un varu teikt, ka arī tu kopš tā laika esi ļoti mainījies. Tikai acis un balss palika nemainīgas.
– Acis un balss? – nevarēja pateikt, vai viņš bija pārsteigts. Tonis joprojām bija tāds pats. – Labi, es kaut ko paskaidrošu. Par to pašu trajektoriju, ko viņš redzēja mirstošajā meitenē. Tev bija lemts mirt jaunam. Un liktenim ir lemts atgriezties ar īpašām zināšanām. Tieši šīs zināšanas man ir vajadzīgas no jums. Un tāpēc es tevi toreiz izglābu un pametu uz ilgu laiku, jo no divgadīga bērna pilnīga sapratne nebija gaidāma. Tāpēc viņš ļāva jums nodzīvot divdesmit gadus un atkal nomirt. Un tā paša iemesla dēļ es pats tevi neuzmodināju. Noteikti ir notikusi kāda kļūda, tāpēc es neko nedarīju, lai palīdzētu tiem, kuri jūs augšāmcēla. Ja es pats būtu tevi atgriezis, es nebūtu pieļāvis nevienu kļūdu. Un viņai bija jāļauj. Vai jūs zināt, ko es domāju?
Godīgi sakot, man kļuva drebuļi. Kā var neticēt nākotnes prognozēm? Tas bija tāpat kā filmas skatīšanās attīšanas režīmā: viņš zināja dažus kadrus un beigas, bet joprojām trūka epizodes. Un tomēr viņš noteikti redzēja filmu par Tayishka stāstu!
«Es nesaprotu,» es meloju. – Kā mēs risināsim šo problēmu?
– Paskaties uz mani, Tayishka.
Es lēnām pagriezos. Par spīti manai tik tikko mirdzošajai cerībai, es ieraudzīju neglītu seju ar pazīstamām acīm un nepatīkamu smīnu. Es kaut kā atturēju sevi no raustīšanās. Nekromants samiedza acis:
– Ir vairāki veidi, kā iegūt informāciju no jums. Spīdzināšana,“ viņš novērtēja manas iepletās acis un tikai tad turpināja, „ir labākais un ātrākais veids. Bet tie palīdzēs tikai tad, ja jūs pats jau esat saņēmis nepieciešamās zināšanas. Un par to es nevaru būt pārliecināts. Un otrā metode ir visizplatītākā piestiprināšana. Vismaz paldies. Pateicība tevī ir audzināta divdesmit gadus. Tava māte zvērēja tavā
