noteikti ir dzejnieks, es nekad par tādu neiedomātos. Izlasīju rakstu. Nē, tas arī nav interesanti.
«Bikovs dodas uz Vāciju, lai atriebtos par olimpiskajām spēlēm.» Jā, jā, jā, atceros, atceros. Par hokeju interesējos kopš sešu gadu vecuma, tāpēc neesmu izlaidis nevienu maču starp izlasi un dzimtās Sanktpēterburgas SKA. Mēs tiešām sevi apkaunojām ziemas olimpiskajās spēlēs, un kā! Taču komanda acīmredzot saprata savas kļūdas un pasaules čempionātā spēlēja ļoti labi. Tomēr finālā viņa atkal šokēja visu hokeja pasauli, zaudējot Čehijas valstsvienībai. Ak un ak!
Tālāk sekoja vēl viena muļķība. Pēdējā lappusē, kā vienmēr, ir neliels humors. Es vienkārši šobrīd negribēju smieties. Es nemaz negribēju. Šīs atmiņas lika manai dvēselei justies kaut kā netīrai.
– Čau, meitiņ! – Es piezvanīju kādam apmēram astoņus gadus vecam bērnam, kurš sēdēja man pretī vilciena vagonā un vērīgi skatījās uz mani visu laiku, kamēr lasīju avīzi. – Varbūt vēlies lasīt?
Mazā būtne ar noslaucītām degunām ar divām bizēm sānos mirkli padomāja un tad dzīvīgi pamāja. Tātad ar jums viss ir skaidrs. Mēs vēl nezinām, kā lasīt, bet mēs vēlamies redzēt attēlus. Nu ko tu ar tevi darīsi?!
Es piecēlos, izstiepu sastindzis kājas un piegāju pie meitenes, pasniedzot viņai sarullētu avīzi.
«Tad klausieties un pakratiet galvu,» bērns pārsteigts mirkšķināja acis, skaidri nesaprotot izteiciena nozīmi. – Kad esi visu apskatījis, aizved tur avīzi, vai redzi? – norādīju uz nelielu «kiosku» stacijas galā. Šis tā sauktais «kiosks» tika veidots no burtu segmentiem, kas agrāk veidoja stacijas nosaukumu – «Ladozhskaya». Visi jau zināja šīs vietas nosaukumu, bet burti noderēja. Un šis «kiosks» nomainīja arī mūsu bibliotēku, tur tika glabātas Lenjas un citu pētnieku atvestās grāmatas, kuras stingrā atbildībā izsniedza lasītājiem. Bibliotēkas vadītāja bija Marija Ļvovna, pēc būtības laipna sieviete, bet turklāt viņa ļoti mīlēja visu darīt saskaņā ar noteikumiem. Tātad, ja jūs neatdodat lasīto laiku vai ja nedod Dievs, viņa atklāj kādu defektu grāmatā, kas tur nebija agrāk, tad pagaidiet! Ar Mariju Ļvovnu nebija nekādu joku. «Jūs to aiznesīsit un teiksiet, ka tas ir no Oļega, saproti?»
Meitene pamāja ar galvu un pasmaidīja.
– Cik gudra meitene! – Paglaudīju viņai pa galvu un izgāju no karietes.
Teltis mūsu stacijā bija izkārtotas rindās, un centrā bija atvērums, lai pa to varētu ērti nokļūt jebkurā rindā. Mums tās bija divpadsmit, un katrai bija četras teltis. Arī stacijas malās atradās divi vilcieni, katrā seši vagoni. Tie nemaz neveica transporta funkciju, bet bija tikai papildu vieta, kur varēja atpūsties. Un, neskatoties uz to, ka vilcienu vagoni bija ļoti vērtīgi stacijas vajadzībām, vadībai izdevās uzstāt, lai tās netiktu demontētas rezerves daļām.
Mans ceļš atradās sešpadsmitajā teltī ceturtajā rindā, kur bija mana māte. Bija nepieciešams viņu pārbaudīt, pēdējās dienās viņai bija ļoti slikti un viņas stāvoklis neuzlabojās.
Mamma nebija viena. Tēvocis Vova sēdēja viņai blakus un turēja viņas roku. Kad iegāju teltī, viņš piecēlās un, ejot man garām, ar žestiem norādīja, ka pagaidīs ārā – notika saruna. Es nomurmināju: «Sapratu» un apsēdos uz īslaicīga zema ķebļa blakus mātes matracim.
– Kā tev iet? – ES jautāju. Stulbs jautājums, es jau zināju, ka viņa nejūtas labi. Atbilde bija skaidra no viņas nogurušajām acīm. Taču sarunai kaut kur bija jāsākas.
«Tas ir normāli,» mana māte vienmēr atbildēja šādi. Viņas krunkainajā sejā parādījās smaids – tādā veidā viņa centās iedrošināt mani un reizē arī sevi. Bet es zināju, ka tas viņai maksās neticamas pūles. – Kā tev iet? – viņas balss, tik sausa un nogurusi, lika manai dvēselei burtiski saplēst gabalos. Slimība manu māti, kādreiz spēcīgu un stipras gribas sievieti, pārvērta par nevarīgu vecu sievieti. Viņai ir tikai piecdesmit divi, bet izskatās, ka viņai ir deviņdesmit.
– Labi.
Es negribēju teikt «labi», jo tas nebūtu gluži pareizi. Tas nozīmētu ņirgāties par manu māti. Vismaz tā es domāju.
– Dēls, lūdzu, iedod man ūdeni!
Es pacēlu no grīdas plastmasas krūzi, kas bija līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Viņš novietoja savu brīvo roku zem manas mātes muguras, ielika viņai vertikālu stāvokli un lēnām sāka liet viņai mutē šķidrumu. Kad glāzē bija palikusi tikai ceturtdaļa, es to noliku atpakaļ un noliku mammu atpakaļ uz matrača.
Viņa pat nevarēja noturēt rokās tik salīdzinoši vieglus priekšmetus, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Viņa jau divus mēnešus nav pametusi savu matraci. Interesanti, vai pienāks diena, kad viņa atkal varēs staigāt?
– Paldies Tev, dārgā! – tagad mana māte runāja dzīvīgāk, acīmredzot pāris malki deva spēku, bet viņa joprojām sajuta to pašu vājumu balsī. -Tu šodien neesi dežūrēt?
– Nē, man to vajag tikai parīt.
Katru nedēļu ceturtdienās mēs ar draugu Juru dežurējam tunelī aiz Ligovska prospekta stacijas. Viss tāpēc, ka mūsu oranžajai līnijai periodiski uzbruka sarkanās līnijas iedzīvotāji.
Pirmajos gados pēc holokausta cilvēki dzīvoja tajās stacijās, kurās viņi bija nošķirti no virszemes pasaules. Bet tad viņi saprata, ka, lai izdzīvotu, viņiem ir jāapvienojas. Tādējādi radās piecas sadraudzības valstis, no kurām katra dzīvoja savā filiālē. Un tos sāka saukt par «sarkanu», «zilu», «zaļu», «oranžu» un «violetu» atbilstoši atbilstošās līnijas krāsai.
Ir pagājuši vairāki gadi. Uz sarkanās līnijas parādījās kāds Animus, kurš pārliecināja savus iedzīvotājus iekarot visu metro. Sagadījās, ka šo līniju galvenokārt apdzīvoja asinskāri un ambiciozi cilvēki. Viņi laimīgi pieņēma Animus piedāvājumu. Tikai daži no tiem, kas nepiekrita cīnīties, aizbēga no filiāles.
Tika baumots, ka šis Animus visiem «sarkanajiem» bija iesitis galvā domu, ka atlikušo metro līniju iedzīvotāji ir greizsirdīgi uz savu bagātību un vāc spēkus, lai sagrābtu sarkano līniju. Protams, nekas no tā nav taisnība. Taču lielākā daļa diemžēl ticēja savam valdniekam, un «sarkanie» bija aizrāvušies ar domu sist pirmajiem…
Ziņas par nežēlīgajiem iekarotājiem ātri izplatījās visā Sanktpēterburgas pazemes pasaulē. Neskatoties uz to, cilvēki sākumā viņu neuztvēra nopietni. Bet, kad viņiem drīz bija jācīnās pret uzbrukumu pēc uzbrukuma, viņi saprata, ka viss ir ļoti nopietni un, ja tas turpināsies, puse no visa metro iet bojā šajā karā. Neviens negrasījās to paciest. Lai novērstu jaunus «sarkano» uzbrukumus, četrās līnijās tika organizēta diennakts sardze.
Pārsēšanās stacijās neviens nedzīvoja kā agrāk. Tas galvenokārt bija saistīts ar nevēlēšanos dalīt teritoriju. Kopumā saprātīgs lēmums. «Sarkanajiem» ir gana, un nevienam nav vajadzīgas jaunas nesaskaņas. Izņemot to, ka Sadovaja–Sennaja–Spasskaja transfēra mezglā joprojām pastāv milzīgs tirgus komplekss, sava veida tirgus. Un katra no šīm trim stacijām piedāvā dažādu kategoriju produktus. Šeit varēja atrast lietas katrai gaumei – no parastiem koka zobu bakstāmajiem līdz pat kādām greznām elektroierīcēm. Un viņu
