Pārmaiņu vēji. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš страница 4

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Pārmaiņu vēji - Edgars Auziņš

Скачать книгу

smags kā pirmajās nodarbību dienās. Četri… pieci… seši… Nenāktu par ļaunu pakārt kaut ko smagāku. Tikai ko? Vai man jālūdz Leni nogādāt no virsmas vēl vienu smagumu? Nē, viņš to nedarīs. Piecpadsmit… sešpadsmit… septiņpadsmit… Kā tad? Labi, es par to kādreiz padomāšu brīvajā laikā. Un… divdesmit!

      Es izdarīju tādu pašu spiedienu uz kreiso roku. Tagad nebija iespējams pārspīlēt – kā būtu, ja Pjotrs Daņiļs teiktu, ka viņam nekavējoties jārunā? Un manas rokas trīcēs no spriedzes. Vai man to vajag?

      Es pāris reizes dziļi ieelpoju, tādējādi atjaunojot elpošanu, un paskatījos pulkstenī. Vecie, «Raketa» zīmols, man vēl saglabājušies no vectēva. Bet viņi joprojām darbojas labi. Padomju, vārdu sakot – ne ekstravaganti, bet ļoti uzticami un kvalitatīvi. Pulkstenis rādīja četrpadsmit stundas un divas minūtes. Nu jau varam pārcelties uz Pjotra Daniļiha telti, tā teikt, izmēģināt veiksmi otrreiz. Lai gan es nesteidzos viņu spīdzināt, ja kaut kas notiek, es varu pagaidīt vēl nedaudz.

      Tiklīdz es piegāju pie mūsu demolēja klostera, no tā iznāca tas pats cilvēks, kurš man bija nepatīkams, uzmeta uz mani garu skatienu un kaut kur devās savās darīšanās.

      «Oļeg, nestāv tikai tur, bet nāc iekšā,» Pjotrs Daņiļs pasmaidīja. – Nebaidies, es nekodīšu. Man ar tevi kaut kas jāapspriež.

      Iegāju teltī. Šeit bija diezgan mājīgi. Matracis, petrolejas lampa, mazs galdiņš un uz tā daudz dažādu kartīšu un virsū kā atsvars stāv alumīnija krūze, lai papīri nenolidotu. Nekā papildus. Un stūrī bija divas koka kastes, un katrā pusē bija nokrāsoti galvaskausi un sakrustoti kauli. Acīmredzot tur atradās sprāgstvielas vai vismaz kaut kas, no kā tie bija izgatavoti.

      – Vai Vladimirs jums nodeva manu ziņu?

      «Es darīju,» es pamāju.

      – Nu ko tu nolēmi?

      – Man šķiet, ka piekrītu.

      «Nē, nē, nē, tas nedarbosies,» demolētājs pamāja ar rokām. – Jūs noteikti izlemjat, vai vēlaties to vai nē. Un man nav vajadzīgi cilvēki ar tādu attieksmi. Visi šie «labi», «iespējams», «varbūt» ne pie kā laba nenoved. Šajā situācijā var būt divi atbilžu varianti – «jā» vai «nē». Trešais, diemžēl, netiek dots.

      Es ilgi nedomāju.

      «Piekrītu,» un, izlasot nākamo jautājumu Pjotra Daņiliha acīs, viņš ātri piebilda: «Esmu simtprocentīgi pārliecināts.»

      – Saprotiet, jums nav jāpiekrīt. Es tikai gribēju tevi savā komandā. Tātad, ja jūs pēkšņi mainīsit savas domas, man nebūs jūs par ko vainot.

      – Nē, es jau esmu izlēmusi. Beidzot un neatgriezeniski.

      Pjotrs Daņilihs piegāja pie sava matrača, pietupās, pagrieza malu un izņēma no tā apakšas kaut kādu caurulīti. Pēc sekundes es sapratu, ka tas ir termoss.

      – Vai vēlaties aukstu ūdeni? – ierosināja Pjotrs Daņilihs.

      Es biju izslāpis, mana mute bija sausa, bet, zinot, cik reti ir iespējams dzert ūdeni, es pieklājīgi atteicos. Labs tīrs filtrēts ūdens bija zelta vērts. Un, lai arī šajā termosā ir vispretīgākais, bet tomēr dzeramais šķidrais, es neuzdrošinājos Pjotram Daniļiham palūgt ne malku. Kas zina, varbūt šī ir pēdējā lieta, kas viņam ir.

      – Nu kā tu zini. Un es domāju, ka iedzeršu malku malehu.

      Pjotrs Daņilihs noskrūvēja termosa vāku, ielēja no tā krūzē, kas stāvēja uz galda, un lēnām, it kā pagarinot baudu, sāka dzert. Pareizi, kopumā. Kāds labums, ja visu vienā rāvienā ielej sevī? Kad krūze bija tukša, Pjotrs Daņiļs nolika atpakaļ termosu un jautāja:

      «Vai jūs neko neteicāt mātei par savu lēmumu?»

      – Nē, par ko tu runā!

      – Tieši tā, netraucē viņu. Ja viņa tev jautā, nesaki neko, rīkojies tā, it kā nekas nenotiktu. Tā ir labāk. Melot, protams, nav labi, bet šajā gadījumā tas ir iespējams. Un pat nepieciešams.

      «Tieši tā, Pjotr Daņiļč, tieši tā, bet es esmu vienīgais, kurš to visu zina pat bez jums. Jūs sakāt ļoti acīmredzamas lietas.»

      «Nu, tagad, Oļežka,» es nodrebēju, man nepatīk, kad mani tā sauc. Tomēr viņš neko skaļi neteica – ļaujiet man jums paskaidrot, kas no jums tiks prasīts mūsu izbraukumā.

      Nāc, klausīsimies…

      – Jums būs viens mērķis, taču ļoti atbildīgs. Redzi, atbildīgs! Jūs pasargāsiet manu komandu ceļā, un kamēr mēs raksim eju.

      – Viens?

      – Nu kāpēc vienatnē? Jums būs partneris. Un jūs droši vien vēlaties zināt, kas tas būs? Viņu sauc Ostaps, jūs jau esat viņu redzējis.

      – Ieraudzīja? – es biju pārsteigts.

      – Protams, piecas minūtes agrāk.

      Kas notiek?.. Vai mans partneris būs tas vīrietis ar plēsonīgu izskatu? Nē, atvainojiet.

      – Nebaidies, Oļeg, tu un viņš ātri atradīsi kopīgu valodu. Jā, piekrītu, viņa izskats ne tuvu nav pievilcīgs, viņš nemaz neizskatās mačo,» dūrē ierāvās Pjotrs Daņiļs. «Bet kopumā viņš ir labs puisis.» Un, starp citu, izcils šāvējs. Ostaps ieradās pie mums ciemos ar Gorkovskaju, viņam attiecības ar stacijas priekšnieku tur neizdevās. Vai nu viņi viņu padzina, vai arī viņš aizgāja pats. Bet es īsti neiedziļinājos viņa lietās,» Pjotrs Daņilihs pamāja ar roku.

      – Labi, es mēģināšu ar viņu saprasties.

      Pjotra Daniļiha vārdi mani maz mierināja, bet tomēr tagad es mazāk baidījos no šī Ostapa. Galu galā, varbūt viņš tiešām nav tik slikts cilvēks, kā es sākumā domāju. Galu galā viņa viedokli var interpretēt dažādi. Varbūt viņš uz mani tik vērīgi un mežonīgi skatījās tikai tāpēc, ka gribēja manās acīs izskatīties nopietna un biedējoša, lai gan patiesībā tā nav. Tādā veidā viņš varēja slēpt savus trūkumus.

      – Tātad, klausieties šeit. Rīt piecos devāmies rokas vagonā uz Dostojevsku. Mēs būsim septiņi: es, četri cilvēki no manas brigādes, jūs un Ostaps. Mēs rakām eju – jūs abi stāvat sardzē, un, ja rodas kaut mazākās briesmas, nekavējoties, bez vilcināšanās, ziņojiet man. Tad mēs ātri dosimies prom. Iesaistīšanās kaujā nav racionāla izeja no situācijas, kurā varam nonākt, un tas notiek neatkarīgi no uzbrūkošo spēku samēra. Protams, ja kāds no «sarkanajiem» tevi pamana, mēģini viņu nošaut, lai viņš par mums neinformē savus draugus. Bet tas ir tikai tad, ja viņš ir viens. Sapratu? Ja ir vairāk sarkano, es jau teicu, kas jums jādara. Nedod Dievs, ka sākas apšaude, mēs visi mirsim.

      – Es saprotu, Pjotr Daņiļč.

      No pirmā acu uzmetiena uzdevums nepavisam nav grūts. Vienkārši sargājiet cilvēkus. Risks dzīvībai ir minimāls. Bet… pagaidīsim un redzēsim, kā saka. Kas zina, kāds mums varētu būt šis izbrauciens.

      «Labi darīts,

Скачать книгу