slimi… Apsaldēti…
Deniss piegāja pie pakaramā un noņēma jaku no āķa.
«Es jums došu dažus dolārus, ja mēs tiešām tiksim prom no šejienes,» sacīja Čaks. – Vecmāmiņas ir ar mani.
– Aizrieties ar savu naudu! – Natālija kliedza aiz nedaudz atvērtajām durvīm.
– Labi, divi dolāri.
– Nekad! Jums apnicis!
– Divi grandi tikai par to, ka aizvedu mani uz Troickojes ceļu un pārtraucu braucienu!
Natālija izgāja no istabas zābakos, ceļojošās biksēs un jakā ar kapuci.
– Denis, esi gatavs?
Tajā brīdī Čaks, kurš viņu sargāja pie durvīm, veikli izlēca un ar kruķa galu aizķēra viņas kāju. Natālija kliedza, gandrīz nokritusi. Deniss metās pie viņas, bet bandīts viņu piekāva.
– Nenāc tuvāk, necilvēks, es tevi nogalināšu! – viņš rūca, vicinādams nazi.
Korablevs atkāpās. Meitene šausmās iekliedzās, ieraugot asmeni tieši pie acīm.
«Neuztraucies, mazulīt,» Čaks smēķēja.
Viņš izņēma no kabatas roku dzelžus un ātri piestiprināja vienu no rokassprādzēm pie gūstekņa labās plaukstas locītavas. Otrā rokassprādze uzsprāga viņa kreisajā rokā.
– Tā būs labāk. Vai nu tu aizej ar mani, vai arī nomirsi kopā ar mani, saproti?
– Deniss! – meitene iekliedzās.
Korabļevs satvēra kruķi un izrāva to no bandīta rokām. Čaks pievilka Natāliju sev klāt.
«Nomierinies, puis, ja nevēlaties, lai es sabojāju viņas seju,» viņš piespieda nazi pie viņas kakla.
Natālija vaidēja. Paceltais kruķis sastinga gaisā.
«Protams, es to tūlīt nesaslapināšu,» bandīts čukstēja, smaidīdams vienā mutes pusē. «Viņai joprojām mani jādabū prom no šejienes… Bet es sabojāšu savu seju.» Vai jūs zināt, kā arābi to dara? Es noplēšu vienu vaigu no auss līdz mutei, tad otru un nogriezīšu vēl vienu nāsi…
«N-ne…» meitene burkšķēja, šausmās elsot.
– Viss kārtībā, tu dzīvosi. Bet neviens negribēs tevi tā izdrāzt.
«Nevajag, lūdzu…» Natālija sāka raudāt.
Korabļevs nometa kruķi uz grīdas.
– Liec viņai mieru. Tev būs sliktāk.
«Man tas nebūs sliktāk kā tagad.»
Vietā, kur naža gals pieskārās vaigam, parādījās koši lāse.
– Tātad ejam vai paliksim? – Čaks draudīgi jautāja.
– Ejam, ejam… Tikai nevajag… – Natālija šņukstēja.
«Nu, mēs vienojāmies,» bandīts paslēpa nazi kabatā un sniedzās pēc kruķa. – Tagad, zēn, uzlido augšā, lai paņemtu manas kurpes, un esi ātrāks, un tad ej uz virtuvi, paņem ēdienu. Beidz vaimanāt! – viņš pagriezās pret gūstekni. – Man nepatīk, ja cilvēki taisa puņķus!
* * *
Pēc ceturtdaļas stundas mazā kompānija ienāca pieliekamajā un no turienes devās lejā pa dēļu kāpnēm uz pagrabu. Deniss gāja pa priekšu, turot rokās degošu petrolejas lampu. Viņam sekoja bandīts un jauns vasarnīcas īpašnieks, rokudzelžos.
Pagrabs bija garš, ar zemiem griestiem, viss piepildīts ar kaut kādām mucām un kastēm, kas izdalīja puvušu smaku. Tālākajā galā bija vēl vienas kāpnes, kas uzkāpa līdz lūkai griestos. Lūka bija pieskrūvēta.
«Augšstāvā ir šķūnis,» paskaidroja Natālija, «un tam vajadzētu būt pašā mežā.»
Deniss uzkāpa pa kāpnēm līdz lūkai, noņēma sarūsējušo aizbīdni un atmeta atpakaļ vāku. Viņš pacēla lampu augstāk, lūkodamies pa istabu ar dēļu sienām, piemētātas ar gadiem ilgiem atkritumiem. Kūtī bija auksts un mitrs, un uz grīdas bija peļķe.
«Nodzēst lampu,» viņam atskanēja Čaka balss. – Viņi var redzēt gaismu.
Deniss ar plaukstu saspieda lampas galu. Degošais dakts, kam nebija gaisa, nodzisa.
«Tagad jūs dosieties izlūkošanā,» piebilda bandīts. – Jūs paskatīsities, kā tur ir un kas notiek, un atpakaļ. Sapratu, vai ne?
– Sapratu.
Korabļevs izkāpa kūtī un taustījās pretī durvīm, nemitīgi kaut kam atdūrās. Acis pamazām pieradušas pie tumsas. Viņš jau redzēja plaisas sienās, caur kurām kūtī iekļuva vāja nakts gaisma.
Jaunais vīrietis atvēra durvis un izliecās. Tikai pāris metrus no viņa pacēlās sūnaini meža stumbri.
– Skaties, ja tu neatgriezīsies, es sabojāšu viņas seju! «Pēc toņa, kādā šis bandīts ķērca, nebija šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.
«Denis, lūdzu, nepamet mani,» Natālija sacīja ar asarām.
«Nebaidieties, viss būs labi,» atbildēja jauneklis.
Pēc minūtes viņš jau ložņājās, notupās starp kokiem un no zemes spraucās uz āru. Lietus tikko bija mitējies un koki pilēja. Auksts vējš pūta brāzmās. Deniss gāja kādus desmit metrus, kad pēkšņi izdzirdēja zara krakšķēšanu pa labi. Tas skaidri kādam salūza zem kājas!
Izlūks sastinga. Tad viņš noliecās vēl zemāk un virzījās uz priekšu gandrīz četrrāpus.
Vispirms viņš ieraudzīja cigaretes gaismu. Un tikai tad, ieskatīdamies tumsā, viņš pamanīja svešiniekus. Viņi bija trīs. Divi sēdēja, trešais ar atsegtu īsi nogrieztu galvu staigāja un smēķēja. Tas bija zem viņa kājām, ka zari ik pa laikam krakšķēja. Visas trīs sejas bija pagrieztas pret māju.
Deniss atkāpās, pagriezās pa kreisi un pēkšņi atkal apstājās. Apmēram sešus metrus tālāk atradās cita grupa. Visi tupus, atspiedušies pret kokiem. Daži smēķēja, citi gulēja.
Izlūka pieri klāja auksti sviedri. Situācija izrādījās daudz nopietnāka, nekā viņš domāja. Dzīt šurp tik daudz cilvēku, un tas viss kaut kāda čemodāna dēļ… Deniss kādu minūti ievilka elpu, tad rāpoja tālāk. Pēc piecdesmit metriem, nevienu nesatiekot, viņš piecēlās kājās. Priekšā mežs bija skaidrs! Viņam izdevās tikt cauri kordonam!
Viņš devās atpakaļ. Nokļuvis bīstamajā zonā, viņš atkal notupās un kustējās cik vien klusi vien spēja. Viņam priekšā, tumsā nemanot, garām gāja vīrietis ar īsiem matiem ar cigareti, piegāja pie partneriem un klusi runāja ar vienu no viņiem. Deniss turpināja iet savu ceļu. Līdz šķūnim
