Un kas?
«Esmu pārliecināts, ka somā bija narkotikas.» Kur viņa ir tagad?
– Man nav ne jausmas. Es viņu redzēju tikai pirmajā dienā, kad viņš parādījās.
«Tomēr lai policija to nokārto,» sarunu pabeidza ārsts. «Es nevaru apsolīt, ka viņš tiks aizvests, bet viņa identitāte tiks pārbaudīta.»
– Vai esi pārliecināts, ka nāksi līdzi policijai?
– Tieši tā. Ja ne rīt, tad parīt noteikti.
Atvadījies, viņš pamāja Natālijai un viņas viesim un steidzās uz izeju.
– Aleksandr Grigorjevič, iedzer vismaz tēju ar mums! – Natālija kliedza pēc viņa.
«Es nevaru,» ārsts apstājās pie durvīm. «Ir jau satumst, un tas ir tālu no jums.» Turklāt ārpus ciema mani gaida mašīna…» Viņš paskatījās pulkstenī. «Mēs iedzersim tēju citreiz, bet pagaidām uz redzēšanos.»
Viņš izgāja krēslā, un durvis aiz viņa aizvērās. Deniss paskatījās ārā pa logu, kad viņš steidzīgi gāja pa bezlapu dārzu.
Ārsts pagāja garām vārtiem, un viņa siluets pazuda aiz kokiem.
«Tad mēs iedzersim tēju,» sacīja saimniece. – Tu laikam esi noguris no ceļa. Tajā pašā laikā ieskatieties mūsu virtuvē. Mūsējais ir liels…
Pēc ceturtdaļas stundas Deniss un Natālija sēdēja pie galda, kas bija pārklāts ar eļļas audumu un dzēra tēju un sviestmaizes. Zem augstajiem griestiem degošā lampa atspīdēja skapja stiklā un tumšajā logā.
«Mums ir cienījama kompānija, daudzi cilvēki strādā,» Deniss teica, malkojot no krūzes. – Trīsdesmit pieci cilvēki. Nodarbojamies ar iekārtu uzstādīšanu birojos, skatlogu montāžu, bet galvenā uzmanība tiek pievērsta darbībai ar nekustamo īpašumu. Mums ir vajadzīga vasarnīca mūsu darbiniekiem, lai viņiem būtu kur doties nedēļas nogalē. Mēs vēlamies izveidot kaut ko līdzīgu pansijai. Meklējam ietilpīgu ēku, vēlams ķieģeļu. Jūsu māja mums ļoti piestāvētu. Ziemā šeit var ierīkot slēpošanas bāzi…
«Jūs nezināt, cik šeit ir skaisti ziemā!» – meitene entuziastiski piebalsoja. – Klusums, mežs viss sniegā… Mēs te braukājām ar ragaviņām…
«Bet jūs pat nevarat nokļūt savā vietā ar automašīnu vasarā, un ziemā man nav ne jausmas, kā tur nokļūt,» Deniss iebilda. «Ja tikai ceļš būtu vairāk vai mazāk pieklājīgs, pretējā gadījumā tu ej divarpus kilometrus pa mežu…
«Iepriekš vasarnīcā bija viegli nokļūt ar automašīnu,» sacīja Natālija, «taču jums pastāvīgi jāuzrauga ceļš, lai tas neaizaugtu.» Tagad neviens to nedara, un tāpēc ceļa vietā ir taka. Braukt var tikai ar velosipēdu, un tikai vasarā, kad ir sauss… Bet mēs neesam vainīgi, ka mans vectēvs nolēma šeit uzcelt vasarnīcu! «Viņa skumji pakratīja galvu. – Vai vēlaties vēl tēju?
– Paldies, es neatteikšu.
Viņi klusēja.
«Un jūs nevarat nepalaist nakti pie mums,» Natālija teica un atskatījās uz logu. – Paskaties, kādi tur mākoņi. Ārsts vēl nav sasniedzis Šabanovu, iespējams, ka viņu noķers lietū…
Deniss pēkšņi nodomāja, ka viņam vajadzēja aizbraukt pie ārsta. Lai gan pārgājiens pa tumšojošo mežu, īpaši lietū, solīja nelielu prieku, ciemā gaidīja mašīna, kas nozīmē, ka šodien bija iespēja nokļūt Zagorskā un ar vilcienu aizbraukt uz Maskavu. Viņš garīgi nopūtās. Viņam nepatika šī lielā, krēslainā māja ar pustukšām istabām, kur augšstāvā dzīvoja narkomāns noziedznieks, pat neskatoties uz tik mīļas saimnieces klātbūtni.
It kā viņa būtu lasījusi viņa domas.
«Ja nebūtu īrnieka, šeit būtu daudz labāk!» – viņa iesaucās. – Māja ir patiesi brīnišķīga! Ja tas būtu tuvāk kādai pilsētai vai lielceļam, tam nebūtu cenas!
– Tas ir skaidrs. Esmu jau redzējis piecas vasarnīcas, un tās netur sveci pret tevi. Bet tā ir tāda lieta…» un Deniss viegli saviebās, it kā liekot saprast, ka joprojām stipri šaubās par pirkuma iespējamību.
«Un, godīgi sakot, es nevēlos šķirties no mājas,» sacīja Natālija. «Es šeit dzīvoju kopš bērnības, pazīstu visus ciematā, esmu dzīvojis visā apkārtnē…
Aiz logiem pacēlās vējš un čaukstēja koki. Saplēstu lapu bars ar sausu šalkoņu metās pie stikla.
Vējš norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis. Klusumā, kas sekoja, varēja dzirdēt, kā zālē tikšķ senais pulkstenis ar svārstu.
«Jūs varat pavadīt nakti viesistabā,» sacīja Natālija. – Tur īpaši viesiem ir paredzēts dīvāns.
«Es droši vien sagādāju jums neērtības,» Deniss teica iepriekš sagatavotu frāzi.
Atbilde bija diezgan gaidīta.
– Ko tu runā, es un tava māte bijām tie, kas tev radījām neērtības! Jūs esat nonācis tik tālu, bet tas viss ir veltīgi!
Korabļevs pasmaidīja.
– Varbūt ne velti. Es vēl neesmu pilnībā padevusies. No rīta vajadzēs pastaigāties pa apkārtni, apsekot mājas pieejas…
– Tas ir lieliski. Citādi paliec līdz parītdienai, un redzēsi, ka arī mamma ir klāt…
Natālija apklusa, nepabeidzot. Deniss sekoja viņas skatiena virzienam un neviļus nodrebēja.
Ārā no tumšās tumsas pie loga stikla piespiedās brutāla izskata seja, pieplacinot degunu. Šauras, durstīgas acis skenēja virtuves interjeru. Redzot, ka viņi uz viņu skatās, svešinieks nolobījās no loga un pazuda tumsā.
– Kas tas bija?
– Nezinu. Godīgi sakot, es nezinu,» meitene bija bāla, viņas balss trīcēja. – Es viņu nekad agrāk nebiju redzējis…
«Atklāti sakot, fizionomija nerada pārliecību,» nomurmināja Korablevs.
«Viņš droši vien ieradās pie mūsu īrnieka,» Natālija piecēlās un uzmanīgi no sāniem piegāja pie loga. – Jau aizbraucis… Neviens nav redzams…
Arī Deniss jutās neomulīgi, taču viņš centās savaldīties. Galu galā viņš ir vīrietis!
– Vai mājā ir saikne ar ārpasauli? – viņš jautāja, arī pieejot pie loga.
– Bija radiotelefons, bet īrnieks to salauza. Viņš palūdza piezvanīt, sāka uz kādu kliegt, lamāties un tad aiz dusmām iemeta sienā…
«Labi,» Deniss atgriezās pie galda. – Būtu jauki nodzēst gaismu. Mēs viņam esam skaidri redzami.
Natālija izslēdza elektrību. Virtuve bija iegrimusi tumsā, kurā tikai divi augstie logi
