ieplaisāja ādu un izsita stikla paliekas. Čaks, noliecoties, izņēma pistoli.
Goga uzmeta nokritušo nazi un sāka atkal celties. Es negribēju tērēt viņam ne vienu lodi; tik un tā viņu nebija palicis pietiekami daudz.
– Vai tu nomierināsies, necilvēks? – Un Čaks iesita viņam templī ar pistoles rokturi.
Tas bija liktenīgs trieciens. Viņa bijušais partneris, sēkdams, sabruka pie viņa kājām un uz visiem laikiem apklusa.
Ielūkojies spogulī, Čaks pēkšņi atklāja, ka vajāšanas nav. «Ņiva» apstājās pie tilta!
Ap līkumu parādījās cita pilsētiņa. «Trīsvienība,» bandīts lasīja uz zīmes. Viņš metās pa guļamo ielu un izbrauca krustojumā. Viņš samazināja ātrumu, domādams, kur griezties. Ceļš pa kreisi izskatījās sliktāks nekā priekšā un labajā pusē. To nepārprotami izmantoja retāk, un tas veda kaut kur mežā. Varbūt tajā var apmaldīties? Čaks pagriezās pa kreisi.
Pilsēta palika aiz muguras. Ceļu gandrīz uzreiz ieskauj koki. Drīz viņa kļuva tik slikta, ka bandīts jau nožēloja, ka izvēlējās viņu. Viņš šķērsoja nelielu upi pāri dēļu tiltam. Aiz viņas mežs kļuva vēl blīvāks un tumšāks. Degvielas patēriņa skala rādīja, ka benzīns bija gandrīz nulle. Bandīts zvērēja. Bija par vēlu atgriezties Troickoje, lai izvēlētos citu maršrutu – nebija pietiekami daudz benzīna, un tas bija bīstami – jūs varat uzskriet policijā. Atlika tikai viena lieta: jābrauc tālāk, cerot kaut kur ierasties, un tad jau redzēs.
Pa kreisi, starp kokiem, parādījās vājš atvērums. Šeit no ceļa sazarojās šaura, tikko manāma sliežu ceļa. Bandīts atkal samazināja ātrumu, minūti lūkojās trases galā, mēģinot saskatīt, kas tur ir, un, neko neredzēdams, tomēr tur nogriezās.
Čakam nekad iepriekš nebija nācies braukt pāri šādiem izciļņiem. Brauciens bija kā šūpošanās vētras laikā. Džips ripoja no vienas puses uz otru un nemitīgi slīdēja peļķēs. Koku zari aizvērās pāri trasei. Tumsa tuvojās no visām pusēm.
Čaks apstājās. Sāpēs stenēdams viņš izkāpa no džipa, apgāja tam apkārt un atvēra aizmugurējās durvis. Viņš izvilka savu koferi. Ar ievainotu kāju viņš tālu netiks, laupījums viņam būs jāslēpj kaut kur šeit, netālu no riepas.
Ejot pa krūmāju ar savu čemodānu, Čaks cīnījās ne tik daudz ar sāpēm, cik ar ģīboņa sākumu. Viņa kabatā bija divas narkotiku ampulas. Tās bija pēdējās ampulas, un viņš tās saglabāja ārkārtas gadījumiem. Joprojām nav zināms, kas viņu sagaida.
Atstājis koferi krūmos, viņš atgriezās pie džipa un uzkāpa salonā. Degvielas rādītājs rādīja, ka benzīna vairs nav, bet dzinējs, dīvainā kārtā, iedarbojās. Džips bridēja uz priekšu.
Trīs policisti izlēca no Ņivas un izskrēja uz krastu. Žigulis pilnībā iegrima ūdenī. Trieciena vietā upes virsma burbuļoja.
Seržants Širjajevs, noraujot nost ložu necaurlaidīgo vesti un jaku, kā bezdelīga metās no klints. Pēc pusminūtes viņa galva parādījās virs ūdens.
– Durvis ir iesprūdušas! – viņš iesaucās, šņācot.
Viņš atkal ienira un neparādījās gandrīz minūti.
– To nav iespējams atvērt! – beidzot tika sadzirdēts viņa sauciens. – Atnesiet man āmuru, es mēģināšu izsist stiklu!
Seržants Onufrienko ziņoja par situāciju dežūrdaļā. Viņam teica, ka automašīna ar glābējiem tagad dosies uz tiltu un ļaus viņiem panākt džipu.
Policisti konsultējās. Onufrienko un jaunākais seržants Drejevs ielēca Ņivā, un Širjajevs palika nirt uz nogrimušo Žiguli, cerot izglābt cilvēkus.
Apstāšanās prasīja apmēram septiņas minūtes. Noziedznieks nevarēja tikt tālu, un policijai bija pamats uzskatīt, ka viņš ir ievainots.
Onufrienko ložmetējam pievienoja žurnālu ar pilnu klipsi.
– Es viņu nogalināšu, kuce! – viņš dusmīgi teica.
«Ņiva» pacēlās.
Lēja lietus. Debesīs, starp mākoņiem, ik pa laikam pavīdēja kāds bojāts mēnesis, slikti apgaismojot pamesto ceļu un blāvos sovhoza laukus.
Troickā Ņiva gluži kā džips pavisam nesen apstājās krustojumā. Tuvākās mājas logs mirdzēja, un tajā bija redzams vīrieša siluets. Izdzirdējis dzinēja troksni, bārdainais mājas iemītnieks atrāva aizkaru un paskatījās ārā.
Drijevs izlēca no mašīnas.
– Vai tu esi redzējis džipu? – viņš kliedza, pagriezies pret bārdaino. – Tik liela melna mašīna ar izsistiem logiem?
«Es devos tur,» vīrieša roka norādīja uz mežu.
– Tieši tā? – policists bija priecīgi pārsteigts.
– Tieši tā.
Drējevs atkal ielēca Ņivā.
– Viņš devās uz Šabanovu, un tur bija strupceļš! – viņš kliedza partnerim. – Lieliski! Mēs viņu tur aizvedīsim!
Līdz tiltam pāri straumei un tālāk līdz pašai Šabanovai ceļš bija pamests.
Pie ieejas ciematā Onufrienko nobremzēja. Ceļš ir beidzies. Aiz būdām pletās gravu lauki, aiz laukiem stāvēja melna meža siena. Džips nekur nebija pazudis. Onufrienko zvērēja.
«Klausies, viņš varēja pagriezties pa kreisi,» uzminēja Drēvs. – Mežā ir trase.
«Ejam,» Onufrienko ieņēma stūri. – Citādi viņš aizies!
«Viņš neaizbrauks,» pārliecinoši atbildēja Drijevs, kurš bija vietējais iedzīvotājs un labi pārzināja apkārtni. – Trase ved uz vecu kokzāģētavu, un tur ir arī strupceļš.
Ņiva pagriezās un brauca atpakaļ. Pamanījis plaisu starp kokiem, Drēvs norādīja ar pirkstu:
– Tur. Vai redzi ceļu?
Onufrienko pārvērtās krēslas tuksnesī.
Priekšā priekšējos lukturos parādījās kokā ierakts džips.
– Tur viņš ir! – Drijevs kliedza.
«Ņiva» apstājās. Likumsargi ar automātiem gatavībā izlēca no mašīnas un, noliecoties, ienira zem kokiem. Viņi lēnām tuvojās džipam, vienmēr slēpjoties aiz bagāžniekiem, gatavi jebkurā brīdī atklāt uguni.
«Mēs nepaņemsim kuci dzīvu,» Onufrienko čukstēja. – Ja ļaujat viņam dzīvot, lai redzētu tiesu, tad uzskatiet viņu par Khanu. Viņi viņu nosmērēs.
Ņivas priekšējie lukturi bija ieslēgti un vāji apgaismoja melnā apvidus auto izsisto aizmugurējo logu, dubļiem nošļakstītos sānus un saburzīto priekšējo spārnu.
