vadīsi,» viņš teica.
«Es nebraucu labi,» atbildēja Goga.
«Vai jūs vēlaties, lai man ir aizņemtas abas rokas? – viņš domāja. – Nu, es nē!
«Tu brauc labi,» Čaka balss skanēja draudīgi.
– Kāpēc tu pats nebrauc?
– Man? Čaks pāris sekundes padomāja, un tad viņa lūpas pašķīra smīns. – Vai es varu…
Šis smīns kliedēja Gogas pēdējās šaubas. Kad viņš uzkāpa džipā, Čaks sēdēja saliekts, it kā regulētu jostu, kas savilka viņa traumēto gurnu. Goga pamanīja, ka ierocis ir vērsts pret viņu pārāk vēlu. Viņš ātri izvilka savu TT, bet Čaks šāva pirmais.
Goga ievaidējās un nometa ieroci. Čaks, atlaidis zobus, vēroja, kā uz viņa nesenā drauga krekla izplatās koši traips.
Pēkšņi Goga noliecās un satvēra Čaka roku, kas turēja ieroci. Čaks izšāva vēlreiz, bet lode iekļuva sēdeklī. Gogas pirksti ieurbās viņa plaukstas locītavā, noliecot stobru. Čaks vēlreiz impulsīvi nospieda sprūdu un izņēma pirkstu – lode trāpīja viņam garām kājai!
«Tu esi žurka, Čak,» Goga smēķēja, zaudējot spēku. -Tu esi zemiska žurka, un es tevi nogalināšu…
«Aizveries, ķēms,» Čaks iesita viņam ar elkoni ribās.
Goga paslīdēja zem sēdekļa un apklusa. Viņš gulēja zem Čaka kājām, konvulsīvi elpoja, sēkdams. Viņa pleci trīcēja.
Skatīdamies uz savu mirstošo partneri, Čaks veselu minūti domāja, ko ar viņu darīt. Varēja, protams, šobrīd viņu izstumt no džipa un aizbraukt ar naudu, bet tad visi noteikti nolemtu, ka līdzdalībnieku nāvē vainojams viņš, Čaks. Jo viņš ir vienīgais, kurš izdzīvoja. Ja Gogas līķis netiek atrasts, tad izrādās, ka vainīgi ir abi. Un viņi meklēs abus. Čakam šī vienošanās bija izdevīgāka: ja kaut kas notika, viņš visu varēja vainot partneri. Tātad, mums jābrauc tālāk un jāmet līķis mežā.
Viņš paņēma Gogina pistoli, iekāpa vadītāja sēdeklī un aizcirta durvis. Taču, tiklīdz viņš sēdās pie stūres, no aizmugures, līkumā, klusi iznira divi melni BMW, kas brauca viens pēc otra. Čaks sarāvās, tos ieraugot. Tāpēc ir taisnība, ka viņi nāks šurp uz Argusu pēc naudas kopējam fondam! Viņš nospieda gāzi.
Priekšējā automašīnā blakus vadītājam sēdēja viens no ietekmīgākajiem likuma zagļiem, vārdā Gnutijs. Beldjajs atzina savu autoritāti un regulāri ziedoja daļu no laupījuma kopējam fondam, kuru viņš «turēja». Ieraudzījis Čaku džipā, Gnutijs pa radiotelefonu savienojās ar otrā BMW ekipāžu.
«Dodon, apstājieties pie mājas un paskatieties, kas tur ir,» viņš teica mikrofonā. – Pa to laiku mēs iesim pēc Čaka. Viņš pārāk ātri aizbēga no mums. Man nepatīk šis puisis.
«Sapratu, priekšniek,» Dodons atbildēja.
Viņa BMW piebrauca pie Argus durvīm un apstājās.
Čaka džips un Gnutija BMW uzskrēja tālāk un pazuda līkumā.
* * *
Aiz Gnutija sēdēja viņa tuvākie rokaspuiši – Liss, Rustams un Fedots. Fedots un Liss izliecās no mašīnas un kliedza:
– Čak! Uzgaidi! Pagaidi, viņi ar tevi runā!
Bents pagriezās pret šoferi:
– Neatstājiet viņu.
«Whaaaaah!.. Beidz, gnīda!..» bandīti kliedza.
Bet džips tikai palielināja ātrumu.
Gnutija rokā sāka džinkstēt radiotelefons.
– Priekšnieks! – pa skaļruni atskanēja Dodona satrauktā balss. – Izskatās, ka esam apbēdinājušies! Beldjajs un zēni ir saliekušies, bet mīkla nekur nav pazudusi!
– Viss skaidrs! – zaglis rēca. – Tas ir Čaks! Lapsa, izdrāž viņu! Fedot, tu arī dabū dūdu!
Automašīna trīcēja pa bedrēm, un šāvieni mērķi nesasniedza. Džipa aizmugurējais logs bija caurumiem caurumiem, bet Čaks joprojām grieza stūri.
«Jūs nevarat sagaidīt, kuces…» viņš nomurmināja caur zobiem.
No vakara krēslas parādījās ciemata vienstāvu mājas. Pa viņa ielu ātri steidzās džips ar BMW. Apšaudes skaņas piesaistīja iedzīvotāju uzmanību: šur tur logos sakustējās aizkari, un dažus kilometrus tālāk, rajona policijas iecirknī, atskanēja telefona zvans.
«Mērķējiet pēc riepām,» Bents norūca. – Viņam ir nauda, tas ir skaidrs!
Liss un Fedots ielādēja jaunus klipus savās pistolēs.
Ceļš gāja cauri laukiem un copēm. Automašīnas atsitās pret bedrēm un ielidoja peļķēs, paceļot šļakatu strūklakas. Čaks vēroja savus vajātājus atpakaļskata spogulī un uzmundrināja sevi ar zvērestu, taču viņa dvēselē pieauga izmisums. «Zagļi nav tālu aiz muguras… Laikam jau visu izdomājuši…»
Un tad, kā paveicās, Goga sāka rosīties. Mirstošā vīrieša acis atvērās, un caur plīvuru viņš palūkojās uz savu bijušo partneri. No viņa sausajām lūpām izplūda lāsts.
Čaks pamanīja, ka Gogas roka sniedzas pēc jakas iekšējās kabatas. Mirstošais vīrietis mēģināja kaut ko no turienes izvilkt. Tajā brīdī Čakam viņam nebija laika, viņš bija novērsis no ceļa, un, kad viņš atkal pievērsa skatienu Gogam, viņš šausmās gandrīz kliedza: viņš izvilka granātu no krūtīm un ar notirpušiem pirkstiem mēģināja sataustīt tapu.!
«Paldies, es to neaizmirsīšu uz visiem laikiem,» Čaks atjēdzās un izrāva citronu. – Jūs vienmēr esat bijis taupīgs puisis!
Fedots un Lis šaudīja gandrīz nepārtraukti. Bet ar kratīšanu un pat krēslā bija grūti mērķēt. Lodes lidoja vai nu bagāžniekā, tad zemē, vai arī ceļmalas brikšņos.
– Pagaidiet, dupši! «Čaks ar zobiem izvilka tapu un izmeta granātu uz ceļa.
Tas eksplodēja pie BMW priekšējā bufera. Mašīna uzlēca, pēc inerces pavirzījās vairākus metrus, un tad tā apgriezās un saslīdēja. Ar trulu rūkoņu viņa nokrita uz sāniem, apgriezās un atkal nostājās uz saviem riteņiem. Tā motora pārsegs bija saburzīts, vējstikls gandrīz pilnībā trūka.
Atskatoties uz savu uzvarēto pretinieku, Čaks pašapmierināti iesmējās. BMW palika aiz muguras un pazuda tumsā.
* * *
Pirmais pie prāta nāca Lapsa, tievs, garmatains gaišmatains vīrietis, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs. Šoferis un Bents nekustējās, klāti izsisti stikli. Vadonim no pieres bija izlīdis granātas lauskas, no kuras viņam sejā plūda asinis.
Fedots un Rustams ievaidējās blakus Lapsai. Salonā stipri smirdēja pēc benzīna. Lapsa noliecās
