nekustīgi, atspiedies uz stūres.
«Nu, tieši tā,» Onufrienko sacīja skaļāk. «Toreiz es viņu vēl noķēru uz tilta!»
Pavēlējis Dreevam palikt aiz koka, viņš izgāja uz ceļa un piegāja pie apvidus auto. Viņš atrāva durvis vaļā.
Vīrietis pie stūres neizrādīja dzīvības pazīmes. Onufrienko viņu viegli pagrūda ar ložmetēju. Goga lēnām izslīdēja no sēdekļa, izkrita no kabīnes un sabruka pie seržanta kājām.
Džipā neviena cita nebija.
Nezināma automašīna, spriežot pēc skaņas, braukusi pamestas kokzāģētavas virzienā. Tas Maslovu pārsteidza un satrauca. Uz kokzāģētavu jau ilgus gadus neviens nav gājis. Ceļš uz turieni, īpaši tālāk, kļuva neizbraucams.
Viņš piecēlās sēdus uz sava čīkstošā koka dīvāna un klausījās. Pa būdas logu plūda zilgana nakts gaisma. Jā, mašīna brauca uz kokzāģētavu. «Tas nav labi,» domāja Maslovs. – Ak, nav labi. Man jāiet paskatīties…» Zinot, ka tagad viņš joprojām nevar aizmigt, viņš piecēlās. Viņš stenēdams uzvilka zābakus. Ietinies platā apmetnī, viņš izgāja uz lieveņa.
Pjotrs Tihonovičs Maslovs bija Šabanovas iedzīvotājs, taču viņš dzīvoja nevis ciematā, bet gan mežā. Viņam bija gandrīz sešdesmit. Viņš strādāja par mežsargu un dzīvoja šeit ar dēlu visu gadu. Mājā bija zemkopība: sakņu dārzs un četras bišu stropi. Viņa sieva nomira jau sen, un Ņikita galvenokārt nodarbojās ar dārzu ar bišu stropiem. Pēdējā laikā Ņikita bieži apmeklēja Zagorsku, kur viņam bija saimniece, un vecais Maslovs nedēļām ilgi bija atstāts viens. Pa dienu viņš, kā jau mežsargam pienākas, klīda pa mežu, bet naktī gulēja un klausījās klusumā: viņu mocīja bezmiegs.
Būdas apkārtni no visām pusēm ieskauj mežs. Trase skrēja kādus divus desmitus metru tālāk, bet aiz kokiem mašīnu bija grūti saskatīt, īpaši naktī. Pjotrs Tihonovičs nokāpa no lieveņa un klusēdams gāja pa tikko pamanāmu taku.
Mēnesis parādījās un tad pazuda. Aukstā vēja brāzmas noplēsa lapas no zariem un svieda tās Maslovam sejā. Sāka līt un gandrīz uzreiz apstājās. Pēkšņi no trases virziena atskanēja blāva trieciena skaņa. Maslovs apstājās. ES klausījos. Viss bija kluss, un viņš devās tālāk. Mēness lūrēja aiz mākoņiem, apgaismojot mežu. Pēkšņi Maslovs atkal apstājās. Viņa priekšā uz slapjās zemes skaidri bija redzama pēda, it kā tur kaut kas būtu aizvilkts. Taka nepārprotami nāca no vietas, kur bija apstājusies nezināmā automašīna, šķērsoja celiņu un pazuda brikšņos.
Maslovam aizrāvās elpa. Viņš virzījās nevis uz mašīnu, bet gan uz to, kur veda taka. Pagājis dažus metrus, viņš pamanīja sadrupinātu pamežu: tie vilkās pa to. Viņš paspēra vēl pāris soļus, pašķīra zarus un krēslā zem koka ieraudzīja čemodānu, kas bija iegrūsts padziļinājumā starp saknēm, lai to uzreiz nevarētu pamanīt.
Pjotrs Tihonovičs stāvēja, klausījās un skatījās apkārt. Vējš čaukstēja koku galotnēs, un kaut kur kliedza vārnas. Viņš pacēla koferi un aiznesa uz tuvējiem krūmiem. Čemodāns bija diezgan smags. Maslovs vēlreiz paskatījās apkārt, apsēdās un attaisīja kofera rāvējslēdzēju. Viņš atvēra vāku. Mēneša vājajā gaismā kūļi gulēja nesakārtotā kaudzē. Maslovs ar trīcošu roku paņēma vienu un ieraudzīja melnu uzrakstu uz celofāna iesaiņojuma: «Megalit Bank». Caur celofānu bija redzamas banknotes, katra simts dolāru vērtībā.
Uzlicis rokas uz šo no debesīm nokritušo bagātību, mežsargs izdvesa klusu priecīgu saucienu un tāpēc, iespējams, nedzirdēja tuvojošos soļu skaņas.
Viņa sirds gandrīz salūza krūtīs, kad kāds uzlika roku uz viņa pleca.
– Foršs atradums, brāl, vai ne? – svešinieks ierunājamā balsī teica.
Maslovs, viscaur drebēdams, pagrieza galvu. Blakus stāvēja jauns vīrietis, īss, kalsns, īsiem matiem un asiņainu rētu uz zoda.
Čaks smīnēja, atlaidis zobus un draudzīgi piemiedzot ar aci.
«Tas ir…» nomurmināja Pjotrs Tihonovičs. -No kurienes tu esi?
Tikai tagad, ieskatījies tuvāk, viņš pamanīja, ka svešinieks ir klāts ar netīrumiem un asinīm, viņam saplēsta jaka, kāja sasieta ar jostu virs ceļgala.
«Jā, es eju pastaigā,» Čaks nejauši atbildēja. – Ko tad mēs ar koferi darīsim? Izrādās, ka atradām divatā, tāpēc nauda jāsadala vienādi, vai man nav taisnība?
«Tev taisnība, jums ir taisnība,» Maslovs pamāja, pieceļoties un izņēmis no kabatas saburzītu plastmasas maisiņu, kas kādreiz bija balts, bet tagad netīri pelēks.
Viņš to pakratīja, atsaiņoja un ienesa koferī. Uz somas nolietotās puses parādījās izbalējis uzraksts: «1000 sīkumu veikals».
– Nāc, ieliec manu daļu šeit!
– Vai tu esi traks, tēvs? Mums ir jāatbrīvojas no šejienes, nevis jānodarbojas ar šķelšanos!
– Kā tas ir, lai nopludinātu?
– Aizej, citādi nokāps kofera saimnieki un mēs tiksim pieskrūvēti. Dzīvi mēs neaizbrauksim. Vai varbūt atnāks policisti, arī tas nav labi,» Čaks atskatījās virzienā, kur nesen bija dzirdama sitiena skaņa. – Policisti jau var būt tepat, netālu. Tāpēc labāk doties prom ar savu koferi un naudu sadalīt mierīgi, nomaļā vietā. Vai tu to zini?
– Es zinu. Šeit ir daudz nomaļu vietu.
Maslovs ievilka elpu. Viņš paskatījās apkārt. Šķiet, ka ar svešinieku neviena nav…
«Tad viņi noslīka,» sacīja Čaks. – Paņem savu koferi.
Mežsargs domāja, ka viņš varētu tūlīt ar dažiem labiem dūres sitieniem nogalināt šo ēzeli, bet kur ir garantija, ka viņa līdzdalībnieki neieradīsies laikā, lai dzirdētu kliedzieni? Tāpēc tiešām labāk ir doties prom. Turklāt apkārtne viņam bija pazīstama. Viņš ievainotos nogādās vietā, kur viņu ar visām ērtībām var piebeigt, un tur var apglabāt līķi.
Viņš paņēma koferi un aizgāja.
«Tu esi lieliski pastrādājis, brāli,» Čaks sacīja, klibodams aiz muguras. – Es cienu tādus cilvēkus. Tagad esam draudzībā piesieti pie kapa…
Maslovs garīgi pasmaidīja. Jaunais vīrietis dodas uz nākamo pasauli un vēlreiz pateicas!
– Nauda laikam nav tava? – viņš nokliedza.
Čaks pasmaidīja.
– Jūs esat ekscentrisks cilvēks, redzējāt, cik viņu ir daudz. Kam var būt tāda nauda, ja? Tavā vietā? Man ir? Nē, ne tev, ne man nevar būt tādas naudas. Tātad viņi nav nevienam. Viņi gulēja zem koka, un mēs viņus atradām.
Pjotrs Tihonovičs klusi iesmējās, pavērdams zobaino muti.
– Protams, viņi to atrada… Jā, puika, nešaubies par to… Es zinu šīs vietas kā savu plaukstu…
Čaks
