adekvāts režisors nevēlētos tik traku un skopu studentu kā viņa. Vesta jau pašā sākumā saprata, ka viņai nav nekādu izredžu tur nokļūt, lai mācītos. Meitene vienmēr adekvāti novērtēja savas iespējas un saprata, ka, lai mācītos šādā vietā, ir jābūt ievērojamam talantam, kāds viņai nekad nav bijis.
Vesta istabā iezvanījās skaļš telefons. Meitene nolaida roku un pacēla no grīdas mobilo telefonu. Kurš idiots to nosauktu par agru, vai ne? Meitene nospieda zvanīšanas pogu.
– AAAAAAAAA!!! – Emma kliedza klausulē.
Neapgriezusies uz muguras, Vesta pat neatvēra acis no čīkstēšanas telefonā, bet tikai laiski vilkās:
«Jums ir minūte, lai pateiktu visu saskaņotā tekstā, pretējā gadījumā es noģībšu.»
– Vesta!! Ak, tas ir noticis!! – Emma turpināja čīkstēt pa telefonu.
Vesta nedaudz atvēra vienu aci un noņēma telefonu no auss, lai pārliecinātos, ka ir paņēmusi telefonu, nevis kaitinošo modinātāju, kas bija pielicis melodiju pie augstākās nots.
– Vai citplanētieši ir nolaidušies uz zemes? – Romāņina jautāja, atdodot klausuli pie auss.
– Mūs pieņēma!! – Lankova atkal iekliedzās.
– Kas? «Vesta iztaisnojās gultā un gribēja piecelties sēdus, taču, neaprēķinot spēkus, viņa nokrita uz grīdas. – Ko tu dzēri vai smēķēji?
– Mūs pieņēma! Abi! Dodieties uz akadēmijas vietni, mēs esam pretendentu sarakstā!
Vi berzēja viņas dibenu ar punktu, kuru viņa trāpīja krītot, un izslēdza zvanu. Varbūt viņa guļ, ja? Tas vienkārši nevar notikt. Nu, labi, Emma, viņu joprojām varēja pieņemt, viņa vienmēr par to sapņoja, bet viņa? Vesta bez sagatavošanās devās uz turieni, lai atbalstītu savu draugu, un, lūk, viņa tika pieņemta. Pasaule šodien noteikti ir kļuvusi traka, ne mazāk.
Romāņina piecēlās no grīdas un ieslēdza savu portatīvo datoru. Kamēr tas ielādējās, viņa paņēma gumiju un sasēja savus garos matus neizprotamas formas augstā kukulī. Viņa paņēma datoru un sāka steigšus pārbaudīt saņemto informāciju.
«Ja Ema jokoja, es viņu nogalināšu, zinot,» Vesta nomurmināja, nervozi piesitot ar pirkstiem pa ierīci.
Un tagad viņa beidzot ieraudzīja uzņemto sarakstu. Viņa bija starp 20 laimīgajiem, kuri tika izvēlēti studijām šajā jaunizveidotajā akadēmijā. Vē saskrāpēja pakausi un izdvesa. Līdz šim viss bija joks, bet tagad tas ir kļuvis par realitāti. Ko man darīt? Protams, Vesta normālā stāvoklī uzreiz noraidītu domu par studijām šādā vietā, jo viņa ir nodevusies zinātnei, nevis teātrim vai kino pasaulei, taču tagad viņa ir šaubu pilna. Ko mums vajadzētu darīt? Viņa izgāja no datora un atrotīja piedurknes savai mīļākajai pidžamai, kas, starp citu, bija izgatavota ar žirafes apdruku, un uz krūtīm bija smieklīgs uzraksts.
Viņa atkal nostājās uz pirkstgaliem un aizlika rokas aiz muguras. Tipiska Romaņinas poza, kad viņa ir noraizējusies. Neviļus viņa ceļas uz pirkstgaliem, it kā mēģinot paskatīties uz problēmām no augšas. Tas, protams, ir stulbi, bet tas viņai palīdz.
– Ir pienācis laiks atvērt kārtis.
Vesta piegāja pie durvīm un tad izgāja koridorā. Meitene devās uz mātes virtuvi, viņa nevarēja viena pieņemt tik svarīgu lēmumu. Romāņina iegāja virtuvē, galvu pret māti nepacēlusi, un apsēdās pie pusdienu galda.
– Vesta? Kāpēc tu esi tik agri? Ir tikai desmit no rīta, bet brīvdienās tu necelies pirms pusdienlaika,» griezās Anna Romāņina, pagriezusies pret meitu, rokās turot lāpstiņu ēdiena apgriešanai.
«Es nevaru pietiekami gulēt,» Vesta meloja un atkal saskrāpēja pakausi.
– Vai vēlaties tēju? – māte jautāja un nolika sev priekšā lielu krūzi ar smaržīgu dzērienu. – Starp citu, tas bija tavs telefons, kas iezvanījās, un tad atskanēja skaņa, ka kāds nokrita, vai ne?
«Emma zvanīja,» Ž atbildēja V. «Un es izkritu no gultas, jūs zināt, cik neveikls es esmu.»
– Ko tu no manis slēp? – sieviete izslēdza plīti un uzmanīgi paskatījās uz savu meitu.
– Es? Ko tu saki, mammu!
– Vesta, nemelo man! Es tevi pazīstu, publicē to jau. «Es redzu, ka jūs drīz saplēsīsiet tūkstošiem mazo Wests,» Anna atbildēja un apsēdās pretī savai meitai.
– Vai tava tēva nav mājās?
– Viņš ir citā komandējumā. Vai tas attiecas arī uz viņu? Ko tu tur darīji?
– Praktiski nekas īpašs.
«Vesta, saki man jau tagad, pretējā gadījumā jūs man iegūsit sirdslēkmi.»
– Mammu, es to ieliku Mākslas akadēmijā. Es zinu, es tev apsolīju kļūt par matemātiķi…
– Bet ir, bet? Es tiešām esmu.
«Jūs gribējāt man piešķirt nopietnu profesiju, kas man nodrošinātu stabilus ienākumus.» Bet, kad es biju klausīšanās laikā, notika kaut kas, ko es nevaru aprakstīt. It kā manī būtu uzplaukusi puķe un devusi tiesības uz brīvību.
– Vai tev patika šī sajūta? – Anna jautāja, atvilkdama matus.
«Jā, bet es tev apsolīju,» Vesta nolaida galvu.
– Viņas māte klusi teica un uzlika roku uz meitas rokas. – Saproti, tev visu atlikušo mūžu nav jādara tas, ko vēlamies es un tavs tēvs. Šī ir jūsu dzīve, un neviens cits, izņemot jūs, to nevar dzīvot labāk. Vai vēlaties mācīties tajā vietā?
Meitene kautrīgi pamāja ar galvu.
«Tad sakravājiet mantas un dodieties tur mācīties.» Un mēs tavam tēvam vēl neko neteiksim.
«Vai jūs tiešām domājat, ka man vajadzētu mēģināt?»
«Ja jūs nevēlaties neko nožēlot vēlāk, jums ir jāizmēģina viss tagad, lai saprastu, kas ir jūsu dvēselei.» Un matemātika nekur neaizbēgs.
Vesta ir pateicīga un uzsmaidīja mammai. Viņa domāja, ka radīsies pavisam cita saruna, bet kāda brīnuma dēļ viss izvērtās ļoti, ļoti labi. Vai viņa nožēlos savu lēmumu? To rādīs laiks, bet pagaidām vēl ir dažas lietas, kas jāsakārto.
– Mammu, vienīgais, ka ir maksas apmācības.
– Nu, mēs vienmēr esam krājuši naudu jūsu izglītībai, tāpēc es domāju, ka varat to ņemt. Teiksim manam tēvam, ka augstskola man prasīja biedra naudu vai ko līdzīgu.
«Paldies, mammu,» Vesta pielēca no galda un apskāva māti.
Nu, acīmredzot kārtis nez kāpēc sanāca šādā kombinācijā un viņai noteikti vajadzētu mēģināt mācīties šajā vietā. Varbūt no visas šīs idejas iznāks kaut kas labs.
