Pavasara dienasgrāmatas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pavasara dienasgrāmatas - Edgars Auziņš страница 7
«Pagaidi mani,» Emma pielēca un metās pēc draudzenes.
Tās pašas dienas vakarā.
Emma jau bija aizgājusi gulēt, bet viņas kaimiņiene sēdēja lejā un rakstīja savā interaktīvajā blogā.
Vestas interaktīvā dienasgrāmata
niks: Vesna
«Un šeit es esmu šajā jaunizveidotajā akadēmijā. Mani pirmie iespaidi? Hmm, es pat nezinu, kā to visu izteikt.
Pati vieta šķiet ok. Īpaši man patika teritorija, tā ir milzīga. Ja ticēt kartei, ko mums iedeva administrācija, tad ir daudz vietu, kur var skriet un vingrot, un tas man ir svarīgi. Kopmītnes istabiņa arī nav galīgi blāva, vienīgais, kas mani kaitina, ir rozā siena pretī, bet domāju, ka ar laiku var pierast.
Runājot par pārējo, šī vieta ir ļoti dīvaina. Un šīs akadēmijas iemītnieki viņu padara dīvainu. Šodien man bija iespēja satikt divus cilvēkus. Un es uzreiz teikšu, ka tie neradīja pārliecību. Meitene bija pārāk skarba un kliedza kā upuris, kad es viņai iesitu. Bet puisis, ak, atsevišķa tēma sarunai. Viņš ir stulbs kā spraudnis. Viņš mani uzskatīja par puisi. Nu, kā tas ir iespējams? Protams, es neizskatos īpaši pēc izsmalcināta cilvēka, bet tomēr, ja paskatās uzmanīgi, manī var redzēt meiteni, lai arī ne pārāk iekārojamu, bet tomēr.
Bija vēl viens ļoti dīvains šāviens. Es nejauši iekritu viņa rokās. Tas, protams, izrādījās muļķīgi un absurdi. Bet viņā bija kaut kas dīvains un noslēpumains. Tikai ko? Interesanti, kas viņš vispār ir…
Un jā, laiks gulēt, rīt pirmā skolas diena, vajag labi izgulēties!
P.s. Mums kaut kas jāizdomā par nodarbībām baseinā…»
4. NODAĻA
PIRMĀ SKOLAS DIENA. VAI VISI IR GATAVI?
Un beidzot ir pienākusi ilgi gaidītā pirmā skolas diena. Emma bija nemitīgi pļāpājusi kopš rīta, Vesta vairs nezināja, kur tikt prom no sava kaitinošā drauga. Viņa, protams, saprot, ka ir laimīga, bet tomēr, vai viņa nevar apžēlot savas labākās draudzenes ausis, vai ne?
Lai kaut kā pamostos, Romanīna iebāza ausīs austiņas un ieslēdza klasisko mūziku, kas viņu vienmēr nomierināja, viņa tikai ik pa laikam pamāja ar galvu draudzenei, izliekoties, ka klausās viņas nemitīgajā nesakarīgo domu un piezīmju straumē..
Līdz klasei bija diezgan garš gājiens. Mācību kabineti atradās atsevišķā četrstāvu ēkā, pati ēka veidota visu akadēmijas teritorijā esošo ēku vispārējā stilā. Tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem, un, protams, pie ieejas bija lielas stikla durvis. Iekšā varēja tikt tikai ar elektronisko caurlaidi, kas bija visiem šīs akadēmijas studentiem.
Vesta un Emma bija vienas no pirmajām, kas ieradās klasē. Auditorijā trīs rindās bija viens vietējais galds, ko var redzēt vai nu privātskolās, vai tikai ārzemju filmās. Vesta izvēlējās vietu aiz Emmas, kura izvēlējās trešo galdu blakus vidējam. Lēnām telpa sāka piepildīties ar studentiem, vairums no viņiem bija tikpat satraukti kā viņas draudzene. Romanīna nolika rokas uz rakstāmgalda un galvu uz augšu, viņu tas viss neinteresēja. Patiesībā Vesta līdz galam nesaprata, ko viņa dara Mākslas akadēmijā kā cilvēks ar matemātisko domāšanu? Pēc idejas viņai tagad būtu jāsēž elitārā augstskolā un jārisina ļoti sarežģītas problēmas, bet tā vietā viņa atrodas kaut kādā pretenciozā iestādē, kur visi vēlas kļūt par pasaules līmeņa zvaigznēm. Nē, tas viss tiešām izklausās ārkārtīgi neloģiski, vai ne?
Vi varēja turpināt uzdot sev tūkstošiem jautājumu, taču neveikla kustība uz pleca viņu pamodināja. Meitene pacēla galvu un ieraudzīja, ka klasē ienācis skolotāja. Viņa ātri izvilka austiņas un iebāza tās sporta krekla kabatā, meitenei par lielu pārsteigumu visa auditorija bija pilna ar studentiem.
– Labrīt! – sieviete sveicināja, stāvot pie pults. – Man ir prieks sveikt jūs starp valsts labākās Mākslas akadēmijas sienām.
Šai frāzei sekoja vētraini aplausi, Vesta tikai pacēla acis pret debesīm un salika rokas uz krūtīm. Jautājums «ko pie velna es šeit daru?» viņas galvā skanēja arvien skaļāk.
– Mani sauc Katerina Elza, mūsu izglītības iestādē ir pieņemts skolotājus uzrunāt kā profesori. Tas ir, jūs varat sazināties ar mani – profesoru Elzu. Jūs esat izturējis noklausīšanos, un es vēlos jūs apsveikt ar pirmo soli uz panākumiem. Taču neviens no skolotājiem negarantē, ka tiksi līdz savu sapņu virsotnei. Tagad viss ir atkarīgs no jums un jūsu vēlmēm, jo aktīvāk strādājat un mācāties, jo lielāka iespēja, ka līdz akadēmijas beigām jūsu vārds rotās plakātu.
Pēc tam lielākā daļa studentu bijībā izelpoja un savās galvās sāka gleznot skaistus attēlus par to, kā viņi kļūs pasaules slaveni. Vai tiešām cilvēki ir tik veltīgi, vai ne? Acīmredzot tā.
– Ja gribi iekļūt globālajā tirgū, tad ideālā gadījumā ir jāzina vismaz divas valodas. Mūsu akadēmija piedāvā studijām angļu un itāļu valodu.
– Kāpēc itāļu? – Vesta skaļi jautāja, pacēlusi galvu pret profesoru.
«Lai uzdotu jautājumu, jums jāpaceļ roka,» Elza viņai aizrādīja.
Romanīna pacēla roku, un Katerina pamāja viņai runāt.
– Kāpēc itāļu valoda? Eiropā ir daudz citu valodu, un kādas valodas Āzijā ir daudz vairāk uzmanības vērtas nekā itāļu valoda – meitene runāja ar nelielu nicinājumu, un tajā brīdī viņa joprojām šūpojās savā krēslā.
– Vai jums personīgi itāļu valoda kaut kādā ziņā nepatika? – skolotājs uzdeva pretjautājumu, uzmanīgi skatoties uz skolnieku.
Visa publika saspringa, neviens nevarēja iedomāties, ka jau pirmajā dienā kāds izrādīs tādu nekaunību un sāks strīdēties ar skolotāju. Gandrīz katrs skolēns, kas tagad sēž šajā klasē, gadiem ilgi ir sapņojis šeit mācīties un ir gatavs kā sūklis uzņemt jebkuru informāciju. Bet Romanīna bija pavisam citāda. Viņai tas viss bija tīrs eksperiments, un viņa uzņēmās daudzas brīvības. Lai gan viņa vienmēr ir tik tieša.
Visi pagriezās pret meiteni, gaidot viņas reakciju uz skolotājas vārdiem. Romanīnu nemaz nesamulsināja fakts, ka viņi uz viņu skatās, un pat tad, ja viņi stāvētu ar lāpām un dakšām, viņa nespēlētu mīļas un stulbas aitiņas lomu.
– Pirmkārt, es biju pirmais, kas uzdeva jautājumu, un jums vienkārši uz to ir jāatbild, profesor. Kāpēc man nepatika valoda? Nezinu, man liekas, ka viņam der tikai mīļas, mīļas muļķības, bet kā viņš var neizpausties viņiem uz lielajiem ekrāniem?» meitene paraustīja plecus.
– Es atbildēšu uz jūsu jautājumu. Itāļu valoda ir ļoti harmoniska valoda, un daudzi ikoniski režisori nāk no šīs valsts. Vai jūs apmierina šī atbilde? – Elza, stāvot pie pults, nedaudz paliecās uz priekšu un pielika pirkstu