laikā pēc apmācības sākuma iedegās ar dzeltenu uguni. Kā izrādās, tas notiek ļoti reti.
Vēlā vakarā iegāju akadēmijas ēkā un piegāju pie stenda ar grafiku. Rīt man būs ļoti darbīga diena. Pirmās garlaicīgas nodarbības klasē, un pēc tam mācieties izveidot spokainu vairogu. Tas man bija ļoti noderīgi, jo es biju vienīgais, kurš iekļuva Rifts bez bruņām. Man vienkārši tam nepietika naudas. Vienīgais, ko varēju atļauties, bija ādas ieliktņi ar plānām dzelzs plāksnēm iekšā.
Es pametu akadēmiju un devos uz universitātes pilsētiņu. Man nebija naudas privātmājai, tāpēc dzīvoju hostelī. Par laimi man iedeva atsevišķu istabu ar savu vannasistabu un nelielu virtuvi. Par personīgā kalpa algošanu nebija ne runas. Man tikko pietika naudas pārtikai un drēbēm.
Bijušais militārists strādāja hostelī par sētnieku, tāpēc kārtība bija viņa galvenā prioritāte. Kārtība ne tikai tīrības, bet arī uzvedības un izskata standartu ziņā. Mēs sapratāmies labi, bet viņš bija ļoti sašutis, kad biju spiesta izlaist nodarbības.
«Rodionov, jūs atkal nebijāt skolā,» skaļi teica sētnieks un neapmierināti pakratīja galvu, tiklīdz es iegāju kopmītnē.
– Ivan Gerasimovič, es tevi brīdināju, ka es došos ar ģildi uz Riftu.
– Ko tad? Brīvajā dienā jums jāiet gar Riftiem.
– Mēs neizvēlamies datumus. Tikai spēcīgas ģildes, piemēram, «Fury» vai «Mercury», var medīt jebkurā izdevīgā dienā,» es atbildēju un nogurusi iegrimu krēslā blakus viņa galdam.
– Nu, pastāsti man. Ko tu dabūji? – sargs mīkstināja un ar interesi skatījās manī.
– Nogalināja trīs radības. Tiesa, mītiņi tajos ir ļoti vāji. Pietiek pāris reizes uzlādēt lukturīti, un viss.
– Ko jūs gribējāt no bezmaksas Rifta? Vienalga, pienāks jūsu laiks. Es arī sāku no apakšas.
Vēl mazliet parunājāmies un es devos uz savu istabu, kas atradās trešajā stāvā. Es aizmirsu nopirkt pārtikas preces, tāpēc man bija jācep kartupeļi ar speķi. Tas izrādījās diezgan ēdams. Nomazgājusies un paēdusi sātīgas vakariņas, ielīstu zem segas un aizmigu.
Es atkal redzēju dīvainu sapni, kurā es biju imperators. Turklāt nevis Krievijas impērija, bet pilnīgi sveša zeme. Sapnis vienmēr bija tik krāsains, ka šķita, ka tas viss ir īsts. Turklāt es zināju visu, ko redzēju.
Es pamodos no skaļas mūzikas, ko sētniece spēlēja, lai pamodinātu skolēnus. Ja manam dekānam bija vienalga, vai es nāku studēt vai nē, sētnieks modri uzraudzīja apmeklējumu. Viņš apstaigāja visus četrus stāvus un klauvēja katrā istabā. Daudziem viņš par to nepatika, taču bijušajam militārpersonam tas nebija svešs.
Atgrūdusi miega paliekas, es piecēlos kājās un iegāju vannasistabā. Zem spēcīgām karsta ūdens straumēm es sīki atcerējos savu sapni. Es stāvēju kuģa priekšgalā un mudināju apkalpi. Par katru cenu man bija jāpanāk kuģi, kas tālumā satumstēja. Es zināju, ka uz tā kuģa ir mans ienaidnieks, kurš noteikti bija jānogalina. Šis sapnis, tāpat kā daudzi citi, šķita, liecināja par manu iepriekšējo dzīvi, kurā es nebiju nabaga students, kura tēvs zaudēja visus īpašumus, bet gan nezināmas valsts Lielais Imperators.
Es nevienam nestāstīju par saviem sapņiem, bet ar gadiem tie kļuva skaidrāki un skaidrāki. Varbūt man vienkārši ir bagāta iztēle, jo bērnībā es daudz lasīju vai tiešām redzēju kāda dzīvi. Katrā ziņā nolēmu nepievērst uzmanību un nevienam nestāstīt, lai nerastos lieki jautājumi.
Ātri pabrokastojis ar atlikušajiem kartupeļiem un nomazgājies ar rūgtu kafiju, izgāju no kopmītnes un devos uz akadēmiju. Akadēmijas ēka bija vienstāva un veidota kā gredzens. Tas ir, bija iespēja apbraukt visu akadēmiju pa apli un atgriezties iepriekšējā vietā.
Ringa centrā bija treniņu laukumi, pārklāti ar kupoliem, lai izvairītos no nevēlamām sekām iznīcināšanas un traumu veidā. Turklāt tie bija droši aizsargāti no laikapstākļiem, tāpēc āra aktivitātes neapstājās pat ziemā.
Ātri sasniedzu akadēmiju un pievienojos studentu straumei, kas pārvietojās pa plašo koridoru. Pie klases durvīm, kurā man bija stunda, es saskāros ar trešā kursa studentu Gorinu, kurš bildināja vienu no mana kursa meitenēm.
«Lizka, nevilcinies ilgāk, pretējā gadījumā es atradīšu kādu citu,» viņš rotaļīgi draudēja, bet viņa acis palika aukstas un dusmīgas.
«Es priecāšos,» viņa atbildēja un pagriezās pret logu.
Trešā kursa students acīmredzot nebija pieradis pie atteikumiem un tā vietā, lai dotos projām, sāka meklēt kādu, uz kuru izmest dusmas. Tajā brīdī es gāju viņam garām un pieskāros viņam ar plecu. Es to darīju ar nolūku. Viņš bija ļoti augstprātīgs un lepns, un jau no pirmās skolas dienas viņš nelaipni skatījās uz mani un mēģināja mani aizķert.
– Uh, skaties, kur tu ej, idiot! – Viņš uzliesmoja un gribēja iegrūst mani mugurā, bet es biju sardzē un noliecos uz sāniem.
Gorins nespēja pretoties un nokrita, sekojot rokai. Viņam par laimi priekšā stāvēja rakstāmgalds, uz kura viņš sabruka. Trešā kursa students acumirklī pielēca atpakaļ un saniknots pacēla roku, kurā jau bija uzliesmojusi uguns. Es tikai pasmaidīju un nicīgi paskatījos uz viņu. Tomēr katram gadījumam es gatavojos izveidot spokainu zobenu, kas varētu viegli atvairīt jebkuru burvju, atšķirībā no parastā zobena.
Tomēr Gorina tēvs bija viens no imperatora padomniekiem, tāpēc viņa dēls varēja tikt vaļā no uzbrukuma akadēmijā, kas bija stingri aizliegts, draudot izraidīšanai.
– Beidz! Ko tu sev atļauj? – atskanēja skolotājas pērkons bass.
Pietvīkusī Gorins pasmaidīja, pagriezās pret viņu un paslēpa roku aiz muguras.
– Viss kārtībā, Eduard Valentinovič. Mēs tikai runājām.
«Es iesaku jums sakārtot lietas ārpus akadēmijas,» skolotājs teica mierīgā balsī, atpazinot studentu.
Gorins pamāja ar galvu un, uzmetis manī dusmīgu skatienu, pameta publiku. Es zināju, ka viņš ir bīstams pretinieks, taču tas mani nebiedēja, bet, gluži pretēji, iedrošināja. Es tikai gribēju notriekt viņa augstprātību!
Es apsēdos pie aizmugurējā galda un sāku zīmēt zem Eduarda Valentinoviča vienmuļās balss. Veidojot spoku ieroci, bija nepieciešams to vizualizēt ļoti detalizēti, tāpēc es izvēlējos vispirms domāt un zīmēt, bet pēc tam to izveidot. Šodien man ir praktiska nodarbība par vairoga veidošanu. Tā es sāku zīmēt.
Šīs interesantās aktivitātes laikā es pat nepamanīju, kā bija pagājušas divas stundas. Kad noskanēja zvans, manā piezīmju grāmatiņā bija vairogs ar manas dzimtas ģerboni. Es pat nevarēju noticēt, ka Rodionovu ģimene kādreiz bija bagāta un cienījama. Tagad bijām tik nabagi, ka taupījām uz visu.
Ieliku piezīmju grāmatiņu jakas kabatā un izgāju koridorā. Man uzreiz tuvojās divi cilvēki. Viens no viņiem bija Gorins.
– Ei, Rodionov, vai tu esi galīgi zaudējis
