ne vārda, tāpēc atviegloti uzelpojām, iegājām dziļāk ēkā un apsēdāmies pie sienas. No šīs vietas bija skaidri redzama visa zāle, kas jau bija sākusi pildīties. Mums abiem bija maz naudas, tāpēc izdzērām glāzi alus un ēdām sālītus riekstus.
– Paskaties, vai tas nav Gorins? – Ņikita pamāja kompānijai, meklēdama, kur apsēsties.
Paskatījos tuvāk un pamāju.
– Viņš. Izskatās, ka šodien kautiņš vairs nebūs.
Viņi arī mūs ieraudzīja, bet tā vietā, lai ierastos un mēģinātu mūs sāpināt, viņi vienkārši apsēdās pie liela galda un izlikās, ka nekas nav noticis.
– Nesapratu. Vai man pašam tas būs jāizdomā? – Ņikita bija sašutis.
Es neatbildēju. Gorins nepārprotami kaut ko izdomāja, bet es vēl nesapratu, ko tieši.
Kad paēdām un izdzērām visu, ko pasūtījām, atkal izsaucām taksi un devāmies ārā. Kad pagājām garām galdiņam, pie kura sēdēja Gorins un viņa rokaspuiši, es pamanīju, cik viņi ir saspringti.
Nogurušais Ņikita nespēja savaldīties un sveicināja visu krogu:
– Sveiki, idioti!
Viņi pielēca no savām vietām, bet Gorins ar plaukstu atsitās pret galdu, un jaunieši atkāpās savās vietās. Tas, ka viņi nekrita uz provokāciju, liecināja, ka šeit nepārprotami ir kaut kas neticams.
Atgriezāmies hostelī un, atvadījušies, devāmies uz savām istabām.
Īpašumu varēja sasniegt tikai ar automašīnu. Taču izbraukšana ar taksometru ārpus pilsētas bija ļoti dārga, vismaz man, tāpēc nākamajā rītā man bija jābrauc ar vilcienu uz staciju Dubkino ciematā un no turienes jāiet trīs kilometrus līdz muižai.
Laika apstākļi pasliktinājās vēl vairāk. Pacēlās vējš un lija smalks, vēss lietus. Koki stāvēja kaili, zāle nokalta un nokrita zemē. Bija sajūta, ka tuvojas ziema. Ar nožēlu atzīmēju, ka zābaki ir tik vāji, ka laiž cauri ūdeni, tāpēc, tiklīdz no asfaltētā ceļa izkāpu uz lauku ceļa, kājas uzreiz kļuva slapjas.
Kad es sasniedzu muižas vārtus, es biju slapjš līdz apakšbiksēm. Iebāzusi roku starp greznajiem vārtu rakstiem, es atrāvu aizbīdni un iegāju pagalmā. Pirms mātes nāves mans tēvs bieži medīja, tāpēc muižā bija medību suņi, kas visus pagalmā ienākušos sagaidīja ar skaļām rejām. Tagad mani sagaidīja sāpīgs klusums. Kā lietas ir mainījušās.
Piegāju uz lieveņa un pieklauvēju pie durvīm. Man nebija ilgi jāgaida, bet durvis atvēra nepazīstama un diezgan pievilcīga meitene.
– Ko tu redzi? – viņa bargi jautāja un skatījās uz mani augšā un lejā.
Varu iedomāties, ko viņa redzēja: es no aukstuma visu laiku drebēju, mani slapjie mati karājās lāstekās no manas pieres, manas kurpes bija noklātas ar biezu dubļu kārtu.
– Vai Daša ir mājās? – Es nez kāpēc samulsu.
Lai gan bija skaidrs, kāpēc. Meitene ir ne tikai skaista, bet arī ļoti ēstgribu: sulīgas krūtis, tievs viduklis un noapaļoti gurni, pārklāti ar pelēku kleitu.
– Kāpēc tev vajag Dašu? Manuprāt, tu neesi viņai īstais vecums,» viņa mēģināja aizcirst durvis, bet man izdevās pielikt kāju.
Aiz sašutuma viņa sāka klusībā vērt vaļā muti un iepleta acis, nebeidzot mēģināt aizvērt durvis manā sejā.
– Tu pārprati. «Es esmu viņas brālis,» es centos pasmaidīt, bet aukstuma dēļ manas lūpas bija grūti paklausīt.
«Brālis?» Konstantīns?
– Jā, tas esmu es.
Šajā laikā uz parketa atskanēja papēžu klikšķis un parādījās Daša. Sākumā viņa bija pārsteigta, bet pēc tam iekliedzās tik skaļi, ka logu stikls brīnumainā kārtā izdzīvoja.
– Kostja! Bija ieradies!
Daša pieskrēja, cieši apskāva mani, bet uzreiz atvilka.
– Tu esi slapjš. «Nāc ātri, pretējā gadījumā jūs saaukstēsit,» viņa steidzīgi teica, satvēra manu roku un vilka mani sev līdzi. – Starp citu, satiec mani. Šī ir mana jaunā guvernante Marija Iļjiņična.
Šoreiz bija meitenes kārta būt apmulsušai un bailīgai. Viņa nosarka un, viegli paklanīdamās, tikko dzirdamā balsī teica:
– Es lūdzu piedošanu, jūsu ekselence. Es nezināju, ka tu nāksi.
– Nevajag atvainoties. Man vajadzēja sevi iepazīstināt uzreiz. «Mēs vēl neesam tikušies,» es samiernieciski atbildēju.
Guvernante atkal nedaudz paklanījās, pagriezās un ātri devās uz tēva kabinetu, kur tagad mācījās Daša.
– Nedusmojies uz viņu. «Viņa ir laba,» Daša teica, palīdzot man novilkt slapjo mēteli.
– ES neesmu dusmīgs. Kur ir vectēvs? – jautāju un ieskatījos ēdamistabā, bet tā bija tukša.
– Esmu slims. Tagad viņš apguļas un dzer zāles.
Pirmkārt, es uzgāju otrajā stāvā uz savu istabu un pārģērbos, un tad pieklauvēju pie vectēva durvīm.
«Nāc iekšā,» atskanēja pazīstama balss.
Es iegāju un ieraudzīju savu vectēvu ietītu adītā vilnas segā. Viņš bija zaudējis diezgan daudz svara un kļuva noguris.
– Kostja? Kaut kas notika? «viņš aizsmacis jautāja un mēģināja piecelties, bet es ātri piegāju viņam klāt un uzliku roku uz viņa pleca.
– Sveiks, vectēv. Apgulies, necelies. Es tikko nolēmu tevi apciemot. Nenācu vairāk par mēnesi.
– Tas ir labi. Tā kā es saslimis ar kādu infekciju, tāpēc nevaru pieskatīt Dašu.
– Kāpēc mani pieskata? «Es pati par tevi parūpēšos,» meitene ielidoja istabā un iegāzās gultā blakus vectēvam.
Es iegrimu krēslā pie izdegušā kamīna un jautāju:
– Vectēv, kas tev sāp?
«Klepus ir mokošs, un temperatūra nekrītas,» viņš atbildēja, smagi nopūšoties.
– Vai tu zvanīji ārstam?
– Noteikti. Gandrīz katru dienu viņš brauc pie mums no kaimiņu ciema, bet līdz šim neviena no viņa tabletēm nav palīdzējusi. «Es drīz atveseļošos pats, bez viņa zālēm,» vectēvs pamāja ar roku.
«Tev vajadzēja man piezvanīt un visu izstāstīt.» Es kaut ko pirktu pilsētas aptiekās.
– Neuztraucies par mani. Pastāsti labāk, kā tev iet ar mācībām? Kā iet ar medībām? – Viņš nedaudz piecēlās,
