uzsmaidīju apmulsušajai sievietei. Ārsts stāvēja viņai aiz muguras un arī nenovērsa savu ziņkārīgo skatienu no manis.
– Sveiki. Jā, tev,» es pamāju. – Īpašumam nepieciešams pavārs. Es apsolu astoņdesmit rubļu algu.
Sieviete pagriezās pret savu vīru, gaidot atbildi. Viņš paraustīja plecus un atbildēja:
– Izlemiet paši. Ja tu vari tikt galā, tad ķeries pie tā. Es neiebilstu. Turklāt mums šobrīd nav vajadzīga nauda. Jūsu Ekselence, pirms mēneša piedzima mūsu mazmeita,» viņš lepojās.
– Apsveicu! Es atceros tavu meitu. Šķiet, ka esam viena vecuma.
«Tieši tā, tikai tu esi pāris mēnešus vecāks,» viņš pamāja man un pagriezās pret sievu. – Nu, Ļubuška, vai tu iesi strādāt par pavāru?
«Es iešu,» viņa viegli atbildēja.
– Tas ir lieliski! Tad jau šodien vari sākt pildīt savus pienākumus,» es izdvesu un, atvadoties, izgāju uz ielas. Vismaz es to sapratu. Atliek tikai nopelnīt naudu.
Kad es domāju par naudu, es uzreiz atcerējos nākamo reidu uz Riftu, tāpēc es piezvanīju Vladam.
– Sveiks, Kostja. Viss ir derīgs. Mēs ejam otrdien. «Es jau nopirku biļetes,» viņš apliecināja.
– Un «Sīriuss» vēl nav bijis Riftā? – Es biju piesardzīgs. Tas nemaz nebija kā viņiem.
«Viņi man apliecināja, ka mēs esam pirmie.» Starp citu, departamentā ir jauns darbinieks. Varbūt tāpēc es saņēmu šo datumu. Riftam vajadzētu būt atvērtam otrdienas pusdienlaikā.
«Mums ir jābūt klāt, lai atvērtu,» es pārliecinoši teicu.
– Piekrītu. Tāpēc es nopirku agrākās biļetes. Labāk ir pagaidīt stundu vai divas pie Rifta, nekā savākt drupatas.
Mēs atvadījāmies, un es paātrināju, jo atkal sāka līt viegls lietus. Tikai viņš negāja mājās, bet gan pie priekšnieka. Antons Pavlovičs bija jauns, enerģisks vīrietis, kuru pieņēmām darbā pavisam nesen, taču viņš jau bija paguvis parādīt savu labāko pusi.
Pirmkārt, viņš piespieda strādniekus salabot visu aprīkojumu, kas stāvēja pamests garāžās un nojumēs. Turklāt viņš pats aktīvi piedalījās remontdarbos. Viņš paturēja to, kas varēja noderēt saimniecībā, bet pārējo pārdeva un iegādājās merino aitas. Tagad, kad mums ir ļoti maz zemes dārzeņu audzēšanai, mēs ar vectēvu nolēmām pārdot vilnu un gaļu.
Otrkārt, priekšnieks lika sagatavot zemi pavasara stādīšanai. Tagad vairs nebija nevienas brīvas vietas, uz kuras augtu nezāles vai krūmi. Tiesa, vienu mazu pļaviņu atstājām vasaras aitu aplokam. Bet siens būs jāvāc uz no valsts nomātiem laukiem.
Antons Pavlovičs rosījās pagalmā, tāpēc pirmais mani ieraudzīja un nāca man pretī.
– Konstantīns Sergejevič, labrīt! Kad tu atbrauci? – Viņš pastiepa man pretī savu lielo, kaļķaino plaukstu.
– Labi, Anton Palič! «Es ierados vakar, bet pēcpusdienā es atgriežos Maskavā,» es atbildēju un stingri paspiedu viņa roku.
– Tu laikam atnāci pajautāt par biznesu? Tātad mums viss ir kārtībā. Aitas aug un pēc pāris mēnešiem tās varēs cirpt. Tiesa, es arī pirktu artefaktus ātrai kažokādas augšanai, bet tas pagaidīs. Tie ir dārgi, apmēram divi tūkstoši.
– No pirmās vilnas pārdošanas pērc visu nepieciešamo. Starp citu, jūs gribējāt salabot sava tēva veco automašīnu. Vai notika?
Īpašuma garāžā daudzus gadus stāvēja automašīna, ar kuru mans tēvs bija ilgu laiku izmantojis. Virsbūve vietām bija sarūsējusi, un plostīšanas iekārta darbojās tikai reizi pa reizei, tāpēc gribēju to nodot metāllūžņos, taču priekšnieks mani atrunāja un apliecināja, ka var salabot. Es piekritu un iedevu viņam naudu aparāta nomaiņai.
– Mašīna ir zvērs! Mēs ar puišiem jau esam to izmēģinājuši. Tagad to vairs nevar pārdot kā metāllūžņus. Viņi to nopirks par sešsimt rubļiem.
– Nē, mēs nepārdosim. Es domāju, ka tas jums joprojām noderēs ap māju. Mums vēl nav naudas jaunai mašīnai, tāpēc brauksim ar šo. Nosūtiet kādu uz mūsu māju šodien pusdienlaikā, lai viņš mani aizvedīs uz staciju.
– Tas tiks darīts, Konstantīns Sergejevič! – priekšnieks ziņoja.
Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka man ātri jāatgriežas. Galu galā es nekad nerunāju ar savu vectēvu par Gorinu. Atvadījies no priekšnieka, steidzos mājās.
Iepriecinājis ģimeni ar jauno pavāru, apsēdos pie vectēva gultas un jautāju:
– Pastāstiet man par to, kas notika pēc jūsu tēva nāves, pretējā gadījumā es labi neatceros.
– Jā, es pats to gadu miglaini atceros… Bērēs bija tikai paši tuvākie. Zināju, ka viņš ir zaudējis draugus, jo aizņēmās naudu un neatmaksāja. Taču neviens no viņiem nenāca pēc naudas. Par ko mēs viņiem ļoti pateicamies. Pēc bērēm pagāja divas vai trīs dienas, kad piezvanīja naudas aizdevēja. Pēc viņa sauca vēl divi. It kā viņiem būtu bijusi vienošanās.
– Tātad viņi zvanīja un vienkārši prasīja naudu? Kā būtu, ja viņi melo un tēvs viņiem neko neatņemtu?
«Es arī sākumā neticēju, kad dzirdēju, ka esmu parādā vienam cilvēkam trīsdesmit tūkstošus, otrajam piecdesmit piecus tūkstošus un trešajam visus divus simtus,» vectēvs pakratīja galvu. Man pat balss pazuda no tādiem cipariem.
Es arī domāju, ka tā ir tikai liela nauda. Cik ilgi jāspēlē, lai zaudētu šādas summas? Vai arī likmes bija tūkstošos?
Tikmēr vectēvs turpināja:
– Viņi man atsūtīja kurjeru ar čeku kopijām. Tajos viss bija pareizi: es atpazinu gan parakstu, gan rokrakstu.
– Vai varbūt tie bija viltojumi? Vai arī tēvs jau ir nomaksājis visus parādus un palikušas tikai kopijas? Galu galā mans tēvs pārdeva visu, ko varēja izņemt: gleznas, paklājus, mātes rotaslietas un pat sudraba priekšmetus – es nepadevos.
– Viņi man atdeva čeku oriģinālos pēc tam, kad es viņiem pārskaitīju naudu. Tātad šeit viss ir pareizi.
– Vai esat saglabājis čekus?
– Jā, visi ir šeit. Apakšējā plauktā kartona kastē,» viņš pamāja uz savu grāmatu skapi.
Izņēmu kastīti, ātri apskatīju visu, kas tur bija, un atradu čekus. Es tās uzmanīgi salocīju un ieliku kabatā. Paņēmu arī piezīmju grāmatiņu ar izdevumu uzskaiti, ko glabāja mans tēvs. Man ienāca prātā pašam pārliecināties, ka rokraksts patiešām ir mana tēva rokraksts. Tomēr man šobrīd nebija laika.
– Kas notika tālāk? – izvilku vectēvu no atmiņām.
«Tad Gorins parādījās un
