Gorin! – es pasmaidīju. – Turpināsim jautrību, vai arī tu esi zvērējis ar mani sazināties?
«Klausieties šeit, necilvēks,» viņš draudīgi nočukstēja. Tomēr man tas nešķita, un viņš zaudēja vairākus zobus. – Jūs vairs neesat iedzīvotājs. Drīz, pavisam drīz tu sekosi savam tēvam.
– Ko tu teici? Ko tu zini par manu tēvu? – es pietvīku.
Tas notika katru reizi, kad kāds par viņu neglaimojoši runāja. Jā, viņš mūs pazudināja, bet kādreiz bija pavisam cits cilvēks.
«Ko tu dzirdēji, spridzinātājs pašnāvnieks,» Gorins savilka lūpas, atklājot nesaskaņotu apakšējo zobu rindu.
Es jau biju savilkusi dūrē, lai turpat viņam pasniegtu stundu, bet tad man blakus parādījās Efims Prohorovičs.
«Izklīstieties un turieties tālāk viens no otra,» viņš teica un bargi paskatījās uz Gorinu.
Viņš paraustīja plecus un devās uz akadēmijas ēku. Skolotājs smagi nopūtās un, ātri uzmetot man skatienu, piesauca skolēnu, ar kuru viņam bija nākamā stunda.
Nākamās divas dienas es cītīgi mācījos un uzņēmos papildu uzdevumus, lai kompensētu kavējumus. Šajā laikā es Gorinu redzēju tikai divas reizes, un abas reizes viņš izlikās mani nemanām. Varbūt viņi runāja ar viņu un brīdināja, ka nākamreiz viņš tiks izmests no akadēmijas. Vai varbūt viņš pats saprata, ka esmu viņam par grūtu. Viņam vairs nebija vismaz divu zobu. Lai gan es nedomāju, ka viņš ilgi paliks bez zobiem. Visticamāk, viņi jau viņam tos taisa.
Piektdienas vakarā es ar Lizu gāju no treniņu laukumiem uz universitātes pilsētiņu.
«Šodien es pirmo reizi dabūju dunci, vai varat iedomāties!» – viņa entuziastiski paziņoja.
– Labi padarīts! Es arī biju priecīgs, kad veidoju zobenu. Tiesa, tas vairāk līdzinājās zobenam un pazuda uzreiz, tiklīdz gribēju tam trāpīt, bet tad ar katru reizi tas kļuva lielāks un stiprāks.
«Jūs esat visizplatītākais maģijā mūsu kursā.» Kāds ir tavs noslēpums?
– Man nav noslēpumu. Es vienkārši esmu ļoti talantīgs,» es lepni pacēlu galvu.
– Jā. Un arī ļoti pieticīgs.
Mēs smējāmies.
Kad mēs pagriezāmies ap stūri, viņas māja parādījās redzeslokā. Gar vārtiem gāja apsargs un neizpratnē skatījās uz garāmejošajiem studentiem.
– Viņš sargā māju vai tu? – es pasmaidīju.
«Man vajadzētu, bet es izraisīju tādu skandālu, ka viņam bija jāatsakās no domas man sekot visur.»
«Vai tas nav tas, par ko viņam maksā?»
– Par to, bet es nevēlos, lai viņš man seko. Tas vienkārši atbaida visus. Labāk stāvēt uz vārtiem. Un mēs sakām manam tēvam, ka mēs vienmēr esam kopā, kad izeju no mājas.
– Tas ir skaidrs. Starp citu, vai Gorins ir atpalicis? – jautāju, kad apstājāmies pie viņas mājas.
Liza paskatījās apkārt un nodrebēja.
– Jā, bet es joprojām nevaru nomierināties, un man šķiet, ka viņš ir kaut kur tuvumā.
– Tad ej ar miesassargu. Tādā veidā būs drošāk. No tādiem maziem ļauniem cilvēkiem kā Gorins var sagaidīt visu, ko vien vēlies. Es nebrīnītos, ja viņš rīkosies viltīgi.
– Esi uzmanīgs arī.
Mēs atvadījāmies un es devos uz kopmītnes pusi. Rīt no rīta plānoju doties uz muižu un pārbaudīt, kā dzīvo mana māsa un vectēvs. Patiesībā īpašums ienesa nelielus ienākumus, bet visa nauda tika Dašai. Mēs ar vectēvu nevēlējāmies, lai viņu uzskatītu par pūru, tāpēc daļu naudas atlikām viņas turpmākajai dzīvei, bet pārējo – guvernantei un skolotājiem. Viņa bija gudra un nopietna meitene pēc saviem gadiem, tāpēc viņa bija ļoti kāra pēc zināšanām. Nesen viņa sāka interesēties par glezniecību un daudz laika pavadīja pie molberta kopā ar savu mākslas skolotāju. Turklāt viņa studēja visas fundamentālās zinātnes un sapņoja kļūt par ārstu un izgudrot nemirstības eliksīru.
Piegāju pie savas istabas durvīm un jau biju ielikusi atslēgu, kad Ņikita izskrēja no blakus istabas.
– Kostja! – viņš iesaucās.
Bija skaidrs, ka viņš par kaut ko ir sajūsmā.
– Kas?
– Apciemo mani. «Es gribu jums kaut ko parādīt,» viņš pamāja un atstāja durvis plaši atvērtas.
Es iegāju viņa istabā un atspiedos pret durvju rāmi.
«Labāk apsēdieties,» viņš brīdināja.
– Viss kārtībā, es pagaidīšu. Parādi man, kas tev tur ir.
Ņikita nozīmīgi paskatījās uz mani un izvilka no krekla apakšas savu amuletu. Tas spīdēja oranžā krāsā.
– Vai esi paaugstinājis savu rangu? Apsveicam!
Patiesībā tajā nebija nekā dīvaina, jo Ņikita jau mācījās ceturtajā kursā. Vienkārši visu šo laiku viņš nevarēja pacelties augstāk par dzelteno pakāpi un jau sāka uztraukties, ka arī viņa maģija ir apstājusies, kā tas bija ar Vladu un Naitingeilu. Neviens nezināja nepārvaramā sliekšņa iemeslu, bet tas notika reizēm.
«Pats tikai pirms pāris minūtēm pamanīju, ka amulets ir mainījis krāsu. Šodien praksē atdevu visu un radīju ledainu viesuli. Tas man atnesa nākamo pakāpi,» Ņikita vienkārši staroja no laimes un skatījās uz savu amuletu ar pielūgsmi.
«Es vēlos, lai es varētu pacelties augstāk un pievienoties labākai ģildei.» Citādi zemākajos Riftos dzīvo tikai sīkumi.
– Nu tā jau ir nekaunība! «Otrā kursa beigās es paaugstinājos līdz dzeltenajam līmenim, un jūs tikko sākāt mācīties, un jūs jau mirdzat dzeltenā krāsā,» viņš nomurmināja, bet nekavējoties mīkstināja un paslēpa amuletu zem krekla. – Svinēsim labāk.
– Iesim. Kur mēs iesim?
– Kā uz kurieni? Uz manu mīļāko vietu,» viņš uzmeta jaku pār pleciem.
«Es šaubos, ka viņi mūs tur ielaidīs pēc pēdējās cīņas,» es pasmaidīju, atceroties, kā pirms divām nedēļām mēs cīnījāmies ar Gorina sešniekiem. Viņi bija pieci un mēs divi, bet viņi aizbēga piekauti. Starp citu, es noķēru vienu no viņiem un piespiedu viņam samaksāt par saplīsušajiem traukiem.
«Viņi mani ielaidīs, viņi nekur nebrauks.» Mēs nebijām pirmie, kas sāka.
Mēs izgājām uz ielas un, pacēluši apkakles, lai glābtos no lietus, devāmies uz ceļa pusi.
Akadēmija
