un pievērsu tiem uzmanību. Lēnām viņa pacēla galvu un ieraudzīja… saniknoto rektoru.
"Tas ir viss, es esmu beidzis," manā galvā pazibēja zem viņa vīstošā skatiena. Viņš noteikti izlems, ka notikušajā esmu vainīgs es. Protams, ne nepamatoti, bet nepierādīti. Vismaz līdz brīdim, kad man palūgs parādīt somas saturu. Eh, nākamreiz man tūlīt būs jāatbrīvojas no pierādījumu maisiem.
Es nometos ceļos, grasījos piecelties kājās un ar augstu paceltu galvu pieņemt rektora dusmas, bet tad ieraudzīju viņa jostas sprādzi. Nevar būt!
Neticējusi savām acīm, viņa norādīja uz viņu ar pirkstu un ar godbijību jautāja:
– Vai tas ir tas, ko es domāju?
Rektoram nez kāpēc kļuva lielas acis. Es droši vien negaidīju, ka kāds šeit novērtēs šādu skaistumu! Ha!
Es atkal skatījos uz sprādzi, apbrīnojot detaļas. Tā bija karaliska tumši zaļa devītā gadsimta pūķu karaļa sprādze ar nefrītu apdari! Es nevarētu vairāk kļūdīties! Es to redzēju kolekcionāra nefrītu retumu katalogā, kuru pētīju gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Antikvāri nefrīta izstrādājumi ir mana aizraušanās, kopš vectēvs desmit gadu garumā man dāvināja retu nefrīta kaklarotu un stāstīja par šo akmeni, tā īpašībām, nozīmi un burvestībām, kas lieliski sader ar tā struktūru. Un katrai tik senai lietai ir sava interesanta vēsture un īpašības, kuras pašreizējie artefakti nevar atkārtot.
Un šeit ir viens no šiem brīnumiem tieši manu acu priekšā!
–Vai drīkstu pieskarties? – jautāju ar gremdošu sirdi, aizmirstot par visu pasaulē.
Vectēvs vienmēr teica, ka esmu atkarīgs.
Pūķis iztīrīja rīkli, pārcēlās no kājas uz pēdu un atkal iztīrīja rīkli. Vai tiešām žēl ļaut viņam skatīties! Kurā lapā es lasīju par šo sprādzi?.. Šķiet, divpadsmitajā. Es pateikšu savam vectēvam – viņš neticēs! Viņa kolekcijā ir trīs priekšmeti no šī kataloga, un pat viņš man tos dod ar piesardzību. Jums būs jāpasaka viņam, no kā varat mēģināt iegādāties citu.
Beidzot rektors kaut kā vilcinoties teica:
– Varbūt labāk nav šeit?
Es pacēlu acis pret viņu un ieraudzīju tajās pazīstamu spīdumu… Atkal paskatījos uz sprādzi, uz rektoru un sapratu, ka patiesībā turpinu mesties ceļos viņa priekšā un skatīties uz…
Krāsa pārpludināja manu seju tik ātri, ka sajutos karsti.
Jā, es skatos uz sprādzi! Piesprādzēties! ko viņš domāja?!
Es pielecu kājās un, nikni atplešot nāsis, noteicu:
– Bastards!
Viņa lepni pacēla zodu, palīdzēja Nellei, kura turpināja sēdēt uz grīdas un ar pavērtu muti skatījās uz mums, piecelties un apņēmīgi devās uz durvju pusi.
– Ragana! – Es metos pēc manis, bet kaut kā ne ļauni, drīzāk… entuziastiski?
Es metos pa gaiteņiem uz ielu, sašutumā pūšot un atkārtojot notikušo savā galvā. Likās, ka tikai Nella kļuva par mana kauna liecinieci – pārējie bija pārāk aizņemti ar kautiņu. Es viņai visu paskaidrošu un esmu pārliecināts, ka viņa mani sapratīs pareizi. Viena laba lieta ir tā, ka man tagad ir iespēja atbrīvoties no pierādījumiem, un tagad neviens nepierādīs, ka kašķa pulveris bija mans. Tātad, lai kas bļautu vai aizdomās, man ar to nebūs nekāda sakara.
Un Duglass… Ceru, ka nākamreiz viņš simtreiz padomās, pirms iesaistīsies raganās.
Kad izgājām uz ielas, es netērēju laiku, iemetu pulvera maisu atkritumu tvertnē un brīvāk elpoju. Man viņu, protams, žēl. Es pati vasarā vācu šai kolekcijai garšaugus, bet nekas, sajaucu, kad vajadzēs. Jebkurā gadījumā sevis atkārtošana nav mūsu metode.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
