man, ka tikai pūķi ir jūsu cienīgi," brūnmatainā meitene iesmējās.
"Tas ir tas, kuru es neuzskatu par ideālu," es paraustīju plecus.
Šī trijotne nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt apmulsumu. Turklāt puiši uzmanīgi vēro mūsu strīdu.
Pirmā diena jaunā vietā sākas jautri. Tu neko nevari pateikt.
– Un kuru jaunais lietpratējs uzskata par ideālu? – dzirdēju sev aiz muguras pazīstamu ironisku balsi un garīgi izkritu cauri zemei un uzkaisīju sev uz galvas smiltis.
Vai vēl labāk, māls.
Es pagriezos un ieraudzīju rektoru kompānijā ar jaunu, platiem pleciem vīrieti ar tumšiem matiem. Sasmalcinātie, bet patīkamie sejas vaibsti atklāja viņu kā vilkaci, un tas bija ļoti pārsteidzoši – vilkači ir ārkārtīgi reti viesi cilvēku zemēs.
"Nāc, lietpratējs, dalieties ar mums savās gaumes izvēlē," brunete atkārtoja jautājumu, neslēpjot savu izsmieklu.
Es samiedzu acis. Atskanēja klusi meitenīgi smiekli. Kāds zvīņains nelietis! Bet tagad viņš ir rektors, nevis vienkāršs nekaunīgs vīrs no kroga, un tāpēc es savedu kopā.
Viņa nolaida acis, izlikdamies apmulsums, un uzmeta vēl vienu pētošu skatienu uz vilkaci – interesanti! Es tos redzēju tikai pāris reizes, un tad no tālienes. Skaists vīrietis, lai neteiktu vairāk. Interesanti, kas viņš ir un ko viņš šeit dara? Un kāpēc rektora acis tik ļoti sašaurinājās?
Es atjēdzos un sāku murgot:
– Lūdzu, atvainojiet, šķiet, ka esmu nokavējis stundas sākumu. "Un es jau gribēju ielīst pie rakstāmgalda blakus Alai un viņa draugiem, kuri aicinoši vicināja man rokas, bet tomēr nevarēju pretoties un ar nevainīgu skatienu teicu: "Nepievērsiet uzmanību vēlmēm: viņi vispār nav nekāda sakara ar tevi vai pūķiem.” un metās uz vietu, kas viņai patika.
Vilkacis dīvaini nomurmināja, bet es neatskatījos. Viņa apsēdās ar taisnu muguru un skatījās uz priekšu. Kurš teica, ka man jābūt neredzamai?
Es gribēju uzsist ar pieri pret rakstāmgaldu.
Tikmēr rektors un vilkacis piegāja pie kanceles. Visa mazā sieviešu daļa no grupas aizturēja elpu, uzskatot skaistos vīriešus tikai par skolotājiem. Eh, kāpēc es šodien pirmo reizi neredzēju rektoru? Es tagad sēdētu svētlaimīgā neziņā par viņa personību un, iespējams, arī sapņaini nopūšos. Un tagad mums ir jāatdarina vide un jādomā, kā viņam iedot izslēdzošu dziru.
Rektors ar sarauktu skatienu paskatījās apkārt klātesošajiem, turēdams to pie manis vēl sekundi:
"Esmu priecīgs vēlreiz sveikt visus burvju akadēmijā." Es vēlētos jūs iepazīstināt ar meistaru Sebastianu er Rīteru. Viņš aizvietos meistaru van Šušu.
– Meistars er Riters pie mums mācīs ārstniecības augus? – brūnmatainā sieviete, kas ar mani runāja, pirmā pārsteigta jautāja.
– Tieši tā. Tici man, meistars ļoti labi pārzina priekšmetu un varēs daudz ko iemācīt. ES tevi netraucēšu. Esi aizņemts,” un ātri pameta auditoriju, pirms viņam tika uzdoti vēl kādi jautājumi.
Piekritēji apklusa, nezinādami, ko sagaidīt no dīvainā zālaugu pētnieka. Es varētu viņu viegli iedomāties kā kaujas apmācības vai ārkārtējos gadījumos runoloģijas skolotāju, bet herbalism…
Viņa pakratīja galvu, izdzenot apsēstību, kurā meistars Riters kā bezrūpīga ganīte cepurītē, gatavībā auļo ar grozu pa laukiem un pļavām un maigi ieliek tajā zāli.
Es, protams, sapratu, ka zālītes nav tā vāktas, pareizāk sakot, neviens ar debīlu sejas izteiksmi nelēkā, bet iztēle ir tāda iztēle. Pēc tā, kā piekritēji skatījās viens uz otru, sapratu, ka neesmu vienīgā, kas iedomājusies ko līdzīgu.
Meistars paskatījās uz mums līdzjūtīgi, un viņa acu dziļumos pazibēja kaut kas, kas lika man uzmanīties.
– Es priecājos sveikt jūs šī semestra pirmajā nodarbībā. “Viņš nolika mapi uz lejas un nostājās mums priekšā, rokas aiz muguras. – Es neprasīšu no jums neiespējamo, bet es jums jautāšu stingri par kursa programmu, tāpēc es lūdzu jūs uztvert šo tēmu nopietni. Garšaugu pārzināšana var glābt jūsu dzīvību vai padarīt to vieglāku nākotnē. Tici man, es zinu, par ko runāju. Es domāju, ka meistars van Šušs jums jau ir norādījis, ka šo tēmu nevajadzētu novērtēt par zemu. – Viņš jēgpilni apstājās, skaidri domādams, ka, ja nē, tad viņš šo patiesību stingri iesitīs mums galvās. Un es viņam ticēju. – Tagad iepazīsimies. – Viņš stāvēja pie kanceles un izņēma no mapes piekritēju sarakstu: – Andželija van Dinga. – Tā pati brūnmatainā sieviete piecēlās kājās un mīļi uzsmaidīja skolotājai. Viņš paskatījās uz viņu un pamāja: "Iesēdies." Jums nav jāceļas, vienkārši paceliet roku.
"Kā jūs sakāt, meistar," viņa pamirkšķināja acis. – Saki, vai tu esi vilkacis?
"Jā, es esmu vilkacis," vīrietis mierīgi atbildēja, atrauts no saraksta. "Man šķita, ka visi to jau ir sapratuši."
– Kā jūs nonācāt akadēmijā? – meitene uzdeva vēl vienu jautājumu. – Atvainojos par ziņkārību, bet jūsu rases pārstāvju šeit iepriekš nebija. Man pat likās, ka ir kaut kāds likums… – Un viņa daiļrunīgi apklusa.
– Es nezinu par tādiem noteikumiem. Vai arī jums ir kaut kas pret mani kā skolotāju? – Viņš jautājoši izlocīja uzaci.
– Nē, nē, par ko tu runā?! – viņa uzreiz sāka kliegt. – Man vienkārši interesē. Meistars van Šušs tik pēkšņi nolēma pamest akadēmiju…
– Attiecībā uz meistaru van Šušu varat sazināties ar rektora sekretāri, es domāju, ka viņa apmierinās jūsu ziņkāri. Vai jums joprojām ir jautājumi? ..
Meitene kļuva nedaudz sārta, samulsusi un neskaidri paraustīja plecus.
–…Nu, turpināsim. Kristofers van Gošs. – lielais vīrs, kuram blakus sēdēja Alai, pacēla roku. – Bernards van…
"Nu, beidzot ir kāds, kurš neuztraucas par Van Dingsu," Alai tikko dzirdami teica man ausī, novēršot manu uzmanību no klasesbiedru iepazīšanas.
Meitenes uzvārds patiešām bija slavens. Nezinu, ar ko viņa ir saistīta ar vienu no karaļa padomniekiem Ludvigu van Dingu, taču mans tēvs ne reizi vien apbrīnoja viņu kā politiķi, kurš nepieņem “visu šo negantību vilkaču, raganu, tumšo burvju un citiem viņi patīk." Un kāds viņam bija šoks, kad izpaudās mana raganas dāvana! Turklāt viņš pamodās diezgan vēlu. Kādu laiku manam tēvam pat bija fiksēta doma atbrīvot mani no dāvanas, taču viņam teica, ka šāds rituāls tiek uzskatīts par aizliegtu un tā laikā es ļoti labi varu nomirt. Maz ticams, ka rituāls viņu atbaidīja, bet mans tēvs neriskēja ar manu dzīvību. Un paldies dieviem! Un pēc tam viņš beidzot nomierinājās un pats atkāpās. Gandrīz…
Protams, man neviens par to nestāstīja, bet es vienmēr biju nemierīgs bērns un bieži dzirdēju lietas, kas nebija domātas manām ausīm.
– Un
