style="font-size:15px;"> Varbūt vainīgs bija pulkstenis (tur parkā to vairākas reizes atiestatīja), vai varbūt tas bija mākonis, kas nekad neaizsedza mēnesi. Vai arī vārna neizdevās ķengāt. Kopumā viņi pārcēlās un nekur netika.
Īpaši viņi to nožēloja, kad, atgriežoties mājās, saskrējās ar vecākiem. Viņi tos meklēja, bet Makars no tiem atteicās. Makars neiebilda, bet Vasja un Paška tika ievainoti, taču viņi vismaz zināja, ka viņi nekaunējas.
Tagad Vasīlijs iepļaukāja pīpes nolobīto krāsu un juta nostalģiju pēc bērnības. Joprojām ir labs laiks: jūs varat ticēt visādām muļķībām, un pasaule šķiet daudz plašāka, interesantāka un labāka.
Vilks atskrēja, nošņauca kalnu, apsēdās un īsi pakasīja aiz auss. Zaros ierāvās vārna. Vilks tūdaļ pielēca un iebļāvās viņai virsū.
Šajā laikā zvanīja telefons. Kāds, izmisīgi gaidīdams atbildi ziņnesē, piezvanīja. Vasilijs pat zināja, kas tas bija. Normāli cilvēki četros no rīta nevienam nezvana.
Laterna mirgoja un pilnībā nodzisa, un gandrīz uzreiz pār Mēnesi rāpoja garš mākonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kāpēc tā dara, uzkāpa kalnā. Viņš pēkšņi jutās laimīgs. Vilks lejā iebļāvās, ķepas atspiedis uz pakāpiena. Vasilijs nolēca, pārtvēra suni un uzkāpa vēlreiz, šoreiz lēnāk.
– Oho! Tagad, kad mēs aizbraucam, mēs nonāksim citā pasaulē! – viņš smejoties teica. – Skrūvējami termiņi un labojumi, vai ne, Vilk?
Suns čīkstēja, cīnījās.
Vasilijs, noliecies, kaut kā iekāpa caurulē, apskaudams suni. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms atgrūšanās un nobraukšanas, bija vārnas skaļā, aizsmakušā ķeka.
Protams, viņš neticēja nevienai citai pasaulei – vai viņš bija muļķis? Viņš ticēja, ka pārcelsies uz leju, atgriezīsies mājās un uzrakstīs, ka pamet. Tā tas vienmēr notiek.
Caurule izrādījās gara.
Ilgāk, nekā izskatījās no malas.
Brīdī, kad Vasīlijs bija pārsteigts un pat nedaudz satraukts, gludās metāla sienas pārklājās ar gļotām un kļuva mīkstas, lipīgas no visām pusēm. Degunā trāpīja sapuvušas gaļas smaka.
– Fu, sasodīts! – Vasilijs iesaucās.
Viņš sarāvās, cenšoties apvaldīt nelabumu, kas uznāca, pamāja ar rokām un nokrita no caurules uz zemes, ko vāji apgaismoja mēness. Un šī zeme, nomīdīta un kaila tikai pirms minūtes, tagad ir biezi klāta ar priežu skujām. Vārna atkal ierāvās, un virs galvas atskanēja kāds varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdēja klusu meitenīgu balsi, kurā skanēja izmisums:
– Griška! Atkal tu tāds muļķis! Vai man tevi pērt ar zaru vai ko citu?
Vasilijs piecēlās, joprojām cenšoties noturēt vēderu vietā, noslaucīja rokas džinsos, pagriezās un ieraudzīja pūķi.
Pūķis stāvēja virs viņa, pelēkzaļš, liels kā kravas automašīna. Stulbā mazā acs kvēloja dzeltenā krāsā un zvīņas mirdzēja mēness gaismā.
"Eh," sacīja Vasilijs un paspēra soli atpakaļ.
Kaulu purns pavirzījās viņam tuvāk. Pūķis elpoja kā lokomotīve.
– Nebaidies, viņš ir laipns! – sāka pļāpāt kāda no šejienes neredzama meitene. – Jūs droši vien esat no Pestruškiem, vai varbūt devies uz Zaboloti, dārgais? Un tevi nesa cauri Perlovkai! Griška tikai spēlējas, no kā tur baidīties, nav nekā… Tā ir: nāc man līdzi, izmazgāšu tev drēbes, pabarošu, iedošu padzerties un nolikšu gulēt – viss tas pats, nav vajadzības jaukties mežā naktī. No rīta mans tēvs tevi sagaidīs ratos…
"Eh," Vasilijs atkal teica.
Kopumā viņš neuzskatīja sevi par stulbu. Nāc klajā ar radošām idejām un raksti pārdošanas tekstus? Tikai kūkas gabals. Atrodi vārdus meitenei, kura naktī staigā ar pūķi mežā? Viņš nevarēja.
Godīgi sakot, kurš gan varētu?
Izskatās arī, ka šis pūķis viņu vienkārši sakošļāja un izspļāva…
– Ak, vai tu esi cilvēks vai ļaunais gars no meža? – meitene pieķēra sevi. "Kāpēc es jūs saucu uz māju, ja jums varbūt nepatīk uguns un dzelzs!" Ja tā, es jums rīt atnesīšu dāvanas. Pat šodien. Tikai uz mājām un atpakaļ…
Tad Vasilijs kaut ko atcerējās.
– Vilks! – viņš iesaucās.
– Ak, tas arī viss! Kur ir vilks?
– Jā, tavam pūķim tas joprojām ir mutē!
Un Vasilijs, noraidīdams bailes, mēģināja atraisīt savus milzīgos žokļus.
– Uhh! – viņš kliedza. – Nāc, tu nevari!
Tas bija kā mēģinājums ar kailām rokām pacelt kravas automašīnu, taču Vasilijs nepadevās. Pūķis mēģināja novērsties.
– Griška! – meitene bargi iesaucās, kuras seju Vasilijs vēl nebija redzējis. – Nospļauties! Nospļauties, kam teici!
Pūķis atkal noklepojās, un Vilks izkrita uz zāles, klāts siekalām. Viņš nekavējoties spēcīgi satricināja sevi un sāka riet, krītot uz priekšējām ķepām.
"Ak, tas ir tavs suns," meitene atviegloti sacīja.
Tagad viņa ir iznākusi no pūķa ēnas. Viņas mati bija sulīgi un izspūruši – naktī nevarēja redzēt krāsu, bet droši vien tumši – un viņas acis kvēloja zaļi. Ne gluži spilgts, bet izteikts.
"Es esmu vadītāja meita, cilvēki sauc Marjašu," viņa iepazīstināja ar sevi un pacēla skatienu. – Tātad jūs esat no Ņižņije Pestruškiem vai no Zabolotjes? Vai varbūt viņi tevi norīkoja uz pašu Perlovku? Vai tu esi trimdinieks?
"Es esmu reklāmdevējs," atbildēja Vasilijs un kliedza: "Uh, Vilks!" – jo tādā troksnī runāt bija absolūti neiespējami.
Vilks beidza riet, bet klusi un dusmīgi norūca.
– Reklāmdevējs? – Marjaša domīgi atkārtoja. – Reklāmdevējs… Es pat nevienu tādu nepazīstu. Varbūt jūs esat no mežiem aiz upes vai pat no svešām zemēm? Drēbes nav mūsu…
Un viņa šaubīgi paskatījās uz Vasīliju.
– Kas tā par vietu? – viņš jautāja un diskrēti knibināja sevi. Varbūt viņš nokāpa pa slidkalniņu un sasita galvu? Vai arī kafija un miega trūkums viņu piebeidza un viņš aizmiga? Tieši tāpat es ieņēmu horizontālu stāvokli, un mans ķermenis mani pievīla.
"Tie ir pērļu mieži," atbildēja Marjaša, samiedzot zaļās acis. – Kurš nezina par Perlovku? Viņas slava skan ne tikai visā apgabalā, bet arī visā mūsu valstībā!
"Jā,"
