un it kā ar cieņu mazliet vēlāk. – Jarčuk, citādi nav!
Arī Marjaša paskatījās uzmanīgāk.
"Nē, kaut kāds takšu krustojums," sacīja Vasilijs. – Es pat nezinu ar ko. Tas šausmīgi līst.
Tagad vīrietis jau skatījās uz viņu un pārbaudīja visu, sākot no viņa kedas un beidzot ar matiem. Vasilija rokas pat neviļus izstiepās, lai tās nogludinātu. Ak, tas ir bezjēdzīgi, pēc tāda skrējiena viņi izlīst uz visām pusēm!
– Vai tu esi otkel, cilvēk? – jautāja vīrietis, samiedzot gaišās acis. – Kāda cilts, kā viņu sauc?
– Es esmu no dienvidiem, tādas pilsētas. Vai tu dzirdēji?
"Viņš ir no dienvidu reģioniem, tēt," Marjaša paskaidroja. – Viņi tur ir pilnīgi mežonīgi.
"Vasīlijs," Vasilijs iepazīstināja ar sevi un pastiepa vīrietim plaukstu, taču viņš to nepakratīja un nesauca savu vārdu. Viņš arī skatījās tā, it kā viņam priekšā būtu novilktas bikses.
"Tieši tā, mežonīgais," viņš beidzot teica. – Es esmu šeit, priekšnieks, viņi mani sauc par Tihomiru. Un kāpēc jūs tikāt izsūtīts?
– Mani neviens neizraidīja. Es noslīdēju lejā no kalna, un… tavā mežā un nokļuvu… kaut kā,” Vasilijs paskaidroja, izplešot rokas.
Meita un tēvs strīdējās, nepievēršot viņam uzmanību.
– No kalna? Vai viņš ir tas, kurš nāca no Zivju kalna?
– Jā, no kuras Rybiye? Tur ir kalns, un šī nabaga Griška… Es viņu atradu meža malā, netālu.
– Kur ir kalns?
– Klausies viņā vairāk! Jūs paši redzat, kāds viņš ir – nokrīt no zila gaisa, tas nelaimīgais. Viņi laikam nokrita no ratiem…
Tuvākās mājas durvis atvērās ar skaļu un nepatīkamu čīkstēšanu, un kāds, tumsā grūti saskatāms, iznāca verandā.
– Kāpēc jūs esat tik trokšņaini, nolādētie? – viņš kalsnā balsī, aizsmacis no miega, uzbruka strīdniekiem. – Es tevi neglābšu no neviena, es gribētu izvilkt tavas kājas un nolikt atpakaļ priekšā…
"Nedusmojies, tēvocis Dobrjaks," Marjaša viņam atbildēja. Viņa gribēja vēl ko teikt, bet kur tas ir! Viņai pat neļāva runāt.
– Jā, tā tas ir, dzīvot nomalē! Viņi klīst apkārt, viņi ir stulbi, viņi čīkst dienu un nakti, ne guļ, ne atpūtas! Ak, jūs nelieši, sliņķi, sliņķi!..
Priekšnieks sakošļāja lūpas un domīgi un klusi sacīja:
– Ejam, vai ne? Ja tas viņam ir pienācis, viņš turpinās svētlaimi līdz dienas gaismai! Mēs vienosimies mājās.
Viņš pamāja ar roku un devās prom.
Vasilijs bez vilcināšanās nosvilpa Vilkam un sekoja. Suns negribīgi pacēlās no zemes. Viņam patika pastaigas, bet šī bija pārāk gara.
Ceļš nebija labs: visas bedres un bedres, un tik daudz netīrumu… Šeit jums ir ķirbju mizas, riekstu čaumalas, ābolu serdes, rāceņu astes un žāvētas galotnes – nevis ceļš, bet poligons. Šur tur dzirkstī peļķes. Ir arī govju glāsti un kazu bumbiņas – un, protams, nagu nospiedumi. Dažas ir ļoti mazas, piemēram, kazas kājas nav resnākas par pirkstu.
Varbūt, tā ir taisnība, likās, ka nebija citas gaismas, izņemot lāpu, un priekšnieks nestāvēja uz vietas. Viņš staigā klibodams. Centieties neklibot pa šīm bedrēm.
Vasilijs skatījās tikai uz ceļu, lai nejauši kaut ko neiekāptu un nepaklutu, un tāpēc neko citu apkārt nepamanīja. Jā, viņu neinteresēja, viņa galva bija aizņemta ar kaut ko citu.
Viņš visu laiku atcerējās, kā noslīdēja lejā no kalna un atradās pūķa mutē – un visu mūžu nespēja notvert brīdi, kad viss nogāja greizi. Kas ar viņu notika? Tā viņš uzrāpās kalnā… Nu nē, neviena nebija tuvumā, un Vilks to būtu sajutis. Tas nozīmē, ka versija, ka viņam sasists pa galvu, vairs nav spēkā.
Ko tad, vai tava sirds ir slikta? Ar šādu režīmu viss ir iespējams, bet kāds kauns… Un pirms tam viņš atcerējās senu pilsētas leģendu, ko bērnībā dzirdējis no Paškas, un tagad viņš iztēlojas citu pasauli.
Vai tā ir iztēle? Paņemiet yrku – jā, Vasīlijs nekad agrāk nav dzirdējis tādu vārdu!
Šī doma viņu pārsteidza tik ļoti, ka viņš pat apstājās, pakratīja galvu un sacīja:
– Nu nē, sasodīts!
– Kas viņam kaiš? – priekšnieks pusbalsī jautāja meitai.
"Es tev to teicu, svētītā," viņa tikpat klusi atbildēja. – Un izsalcis, laikam. Redziet, viņš turpina iztēloties pankūkas. Rīt vajadzētu izcept, es jau devu vārdu.
Bet Vasilijs viņos neklausījās. Viņš jau domāja, ka smadzenes, iespējams, spēj atcerēties jebko un pēc tam to atgūt. Varbūt viņš zina par tirgu no bērnu pasakām. Vai nu es reiz izlasīju rakstu internetā, vai arī patiesībā izdomāju pats. Caurums-caurums! Bet tomēr attīstās interesants stāsts, pat ja tam nav loģikas. Agrāk viņš centās rakstīt tikai radošas lietas, bet varbūt viņa grāmatas būtu izdevušās.
Pa to laiku viņi sasniedza priekšnieka pagalmu. Kā teica Maryaša, trešā māja, tur nav ko iet. Dabiska būda, tumša ar vecumu. Tikai muzeja izstāde “Slāvu dzīve”.
"Nu, nāciet iekšā, jūs būsiet viesis," Tihomirs aicināja.
Iekšpusē izrādījās vēl tumšāks. Priekšnieks aizdedzināja tievu zariņu, kas bija iesprausts sienas plaisā, un nodzēsa lāpu. Sākumā Vasīlijs klepoja – būdā bija dūmi —, viņš noslaucīja asarainās acis un ieraudzīja garos plauktus ar katliem un pēc tam plīts tumšo daļu stūrī un soliņus, kas klāti ar svītrainām celiņiem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.
– Kas dzīvnieku ielaida mājā? – priekšnieks pieķēra sevi. – Viņam nav vietas mājā! Nu es iegāju pagalmā…
"Viņš ir mājdzīvnieks," Vasilijs piecēlās par suni. – Jā, tava vieta jau ir netīra, skaties, visa grīda ir noklāta kaut kādiem putekļiem. Jūs taču neslaukāt, vai ne?
Marjašas acis iemirdzējās. Acīmredzot viņa bija aizvainota. Tad Vasilijam ienāca prātā, ka viņa ir atbildīga par šīs mājas uzkopšanu. Un viņam arī likās, ka, ejot ciemos pie kāda, laikam labāk tādas lietas nerunāt – bet kad viņš pēdējo reizi kādu tur ciemojās? Jā, iespējams, tas bija tad, kad es vasarā iesaistījos Pashka-Sprot. Paškam varēja strupi pateikt: “Nu, tev ir cūkkūts!”, Un viņš atbildēja tikai: “Gī-dī” un paķēra no krēsla nejauši izmestās lietas, lai atbrīvotu vietu viesim. Paška neapvainotos.
Un Tihomirs jau bija atvēris durvis un kliedza Vilkam:
– Nu ej prom no šejienes!
Vilks
