slīdēja uz sāniem un slīdēja zem kājām. Mākoņi turpināja ložņāt uz Mēness, bet vēl priekšā, kalnā, uz gaišāku debesu fona bija skaidri saskatāmas zemu māju aprises. Tur nedega neviena uguns.
Vilks vai nu skrēja uz priekšu un kaut ko nošņāca, tad atgriezās un paskatījās uz saimnieku, it kā jautādams: "Vai nav pienācis laiks atpūsties?"
– Kāpēc mežā vajag pannu? – Vasilijs palūdza uzturēt pieklājīgu sarunu.
– Cepšanas panna? Tāpēc es atvedu olas uz Grišku, ”sacīja Marjaša. "Es aizmirsu to atstāt no rīta uz jumta, un viņš sadusmojās." Sākumā domāju, ka būs labi, bet, kamēr govis dzen no ganībām, viena pietrūka, un mežmalā, saka, ieraudzījuši Grišku. Tā nu es devos.
"Ak, ola," Vasilijs pamāja. – Kā man tas uzreiz neienāca prātā?
"Nestāstiet nevienam par viņu," Marjaša jautāja, piespiežot krūtis pret viņa roku un palūkojoties uz augšu ar savām zaļajām acīm. – Neteiks? Vins ir jauks. Es domāju, ka tā, viņš pat nav nozadzis govi – viņa noteikti bija iemaldījusies kapsētā pēc leknas zāles, un tur viņa bija… Bet jūs nevarat viņiem jautāt, jo tieši tāpat tā ir Griška vainīga! Vienkārši klusē, viņš spēlējās ar tevi, un viņi jau asina viņam dakšas.
–Kas tev ir kapsētā? – jautāja Vasilijs.
– Uzreiz redzams, ka viņš nav mūsējais! Skaidrs, ka apkārt klīst kosmosaki, un kāds tur jau kopš ziemas gaudo. Vai varbūt kāds cits ir iedzīvojies, bet mēs tur neejam, ja vien nav nepieciešams.
– Es redzu, es redzu. Kāpēc tavas acis spīd?
Marjaša pat apstājās un pārsteigta skatījās viņā.
– No kurienes tu esi? – viņa piesardzīgi jautāja. – Tu to nezini!
– Nāc, es neesmu tik tumšs. Lēcas?
– Kas tie par limiem? Nāras asinis!
"Labi," sacīja Vasilijs, kuram kopumā bija vienalga.
Viņš pagrieza skatienu uz ceļu un, tā kā Marjaša joprojām skatījās uz viņu, viņš pirmais pamanīja tumšu figūru ar garām rokām, kas sniedzās līdz zemei, tievām kājām un apaļām acīm, kas kvēloja kā laternas.
– Vai jums visiem šeit ir nāras asinis? – viņš jautāja, norādot ar roku.
Marjaša viņu satvēra un nomurmināja:
– Ak, tikai mazliet! Es par viņu aizmirsu, domāju, ka mēs ar Grišku atgriezīsimies…
Vilks, kas bija atpalicis, tagad viņus panāca un ņurdēja. Nolaidis galvu zemē, ar dusmīgu rūcienu viņš sāka tuvoties tam, kurš stāvēja ceļā. Viņš, saliecies un bez apmatojuma, neveiklā kustībā pacēla nagaino roku.
Mākoņi pašķīrās un mēness izgaismoja pelēku seju ar īsām plānām lūpām un iekritušu degunu. Yrka bija miris – uzpūsts vēders, iegrimusi krūtis, roku un kāju kauli klāti ar plānu krunkainu ādu un dzeltens smīns.
Viņš asi nolieca galvu pie pleca – likās, ka pat skriemeļi ieplaisāja – un atkal sastinga.
– Kas tas par zombiju? – jautāja Vasilijs.
Zombiji jau skaidrāki. Varbūt atlidos kosmosa kuģis… Vai varbūt viņam ir lielvaras?
– Hya! – Vasilijs iesaucās, pametot roku uz priekšu. Viņš izdarīja vēl dažas kustības, bet tīmeklis joprojām nelidoja. Tad viņš sažņaudza dūres.
– Ušs!
Bet nagi neparādījās. Ar gribas piepūli viņš mēģināja izsaukt lāzerus no acīm, taču arī tas neizdevās.
Marjaša smagi elpoja viņam aiz pleca. Viņa baidījās, bet, kā laime, viņam nebija nūjas vai nekā. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks galā ar…
– Ak, jūs netīrie ļaunie gari! – Marjaša kliedza, metoties uz priekšu, un iesita viņai pa galvu ar pannu, un skaņa sāka zvanīt. Yrka sastinga, paspēra soli atpakaļ un atskanēja vai nu rēciens, vai vaidi.
– Skriesim, kāpēc tu tur stāvi! – Marjaša iekliedzās un pirmā, negaidot, skrēja pa taku. Vasilijs bez vilcināšanās skrēja viņai pakaļ.
– Vilks! – viņš skrienot kliedza. – Man!
Marjaša, neskatoties uz to, ka viņas kleita sniedzās līdz zemei, skrēja tā, it kā skrietu simts metrus. Viņas panna svilpoja pa gaisu. Vilks panāca saimnieku un apsteidza viņu, un Vasīlijs nokļuva astē.
Viņš juta sāpes sānos. Viņš bija bez elpas, lamājās par sēdošo darbu un nožēloja, ka pirmdien no rītiem nav sācis skriet. Ātri apgriezies, ar acs kaktiņu Vasilijs ieraudzīja tumšu ēnu pār plecu un degošas acis: Yyrka nebija tālu aiz muguras.
– Pagaidi! – viņš kliedza no visa spēka. – Pagaidi mani!
Bet pat Vilks viņu nesagaidīja.
Kāds skrēja man pretī no kalna: cilvēks ar uguni. Vai arī ne cilvēks. Pirms Vasilijs paguva izlemt, vai iegriezties laukos, Marjaša kliedza:
– Tante! Tante!
Vasilijs, jutās atvieglots, izdarīja pēdējo grūdienu, paklupa tumsā neredzamā grāvī un nolidoja zemē.
Kāds zābakos steidzās garām. Viņam aiz muguras atskanēja kliedziens un tad šņākšana. Vilks iebļāvās – tomēr Vilks palika šajā grāvja pusē un nesteidzās iesaistīties kaujā.
– Kas tu par kamolu! – Marjaša īgni iesaucās un pievilka Vasīliju augšā. "Es jums teicu, mums šeit ir fontanels!" Nu celies, kāpēc tu guļ!
Viņš piecēlās un uzreiz paskatījās apkārt. Vīrietis, kurš skrēja palīgā, aizdzina zivis laukā, piedraudot ar lāpu. Yrka nošņācās, noklikšķināja un izvilka ķepās, taču bija skaidrs, ka viņš šausmīgi baidās no uguns.
– Nu kāpēc tu skaties? – vīrietis kliedza. – Pūci pāri žogam, ātri!
Viņam nebija divreiz jāsaka. Vasīlijs, no visa spēka steidzies, kliboja augšā kalnā pret krastu. Viņš bija trešais, kurš tika garām vārtiem, viņam sekoja vīrietis, kurš ieskrēja, aizvēra vārtus un aizslēdza tos ar pārliktni.
Kamēr Vasīlijs mēģināja atvilkt elpu, vīrietis sāka kliegt, vicinot rokas – gan savu brīvo, gan ar lāpu. Viņa seja bija sarkana, bez uzacīm, ūsas bija gaiši brūnas, bārda bija pilnīgi sirma, un mati līdz pleciem, sasieti ar siksnu, pa vidu bija gaiši brūni ar sirmiem matiem. Vesels, stiprs, ģērbies neizšūtā, piesprādzētā kreklā, viņš kā kalns slējās pāri Marjašai.
Un tagad kļuva skaidrs, ka viņas mati bija sarkani.
Vīrietis kliedza, ka ikviena meitas ir kā meitas, bet viņam ir ņirdzīga aste, un viņa joprojām niez vienuviet, viņai nav jostas – viņai jādodas prom ar saviem sikspārņiem. Un, lai kā viņa
