galda zem balta galdauta, vienas lādes un augstas plīts. Un gultu vietā aiz auduma aizkariem ir šīs gultas, kā vilciena augšējās gultas, tikai platākas un garākas, nosedzot visu sienu. Nav jauka vieta, kur nokrist.
Vasilijs paberzēja muguras lejasdaļu.
Pa atvērtajiem logiem un durvīm ielidoja vējiņš. Kaut kur tālumā blēja kaza, ķiķināja zosis, bet visādi citādi viss bija neparasti klusi. Ne mašīnas, kas pabrauc zem jūsu loga, ne skaņas signāli, ne kaimiņš ar urbi. Nekādas veļasmašīnas grabēšanas aiz sienas, ne skaņas, ka televizors strādā, ne mūzika no skaļruņiem, ne sarunas, ne kliedzieni – nekā, it kā pasaule būtu gandrīz tukša.
– Kas tad tu esi? – jautāja Tihomirs, kad Vasilijs apsēdās pie galda. – Kā jūs nonācāt mūsu novadā? Mēs jau kasījām galvu, domādami, vai jūs nemedījāt ļaunos garus. Jarčuks atkal dzied tādas dziesmas…
"Es esmu reklāmdevējs," Vasilijs saskrāpēja uzacis, domādams, kā to izskaidrot. – Piemēram, ir sociālais tīkls…
– Kas tas ir? – priekšnieks samiedza acis. – Sēna? Dragnet?
– Tā, teiksim, ir vieta, kur ir daudz cilvēku. Un tā viņi tur sazinās, apmainās ar ziņām…
– A! Tātad visa mūsu volosta ir sociālais tīkls, it īpaši, ja ir gadatirgus. Viņi tur savos dienvidu reģionos kaut ko izdomās, tas būtu acīmredzami… Ko tad dara reklāmdevēji?
"Piemēram, ir izstrādātājs," sacīja Vasilijs un izlaboja, atkal redzot Tihomirova acīs pārpratumu: "Viņš ceļ mājas."
"Galdnieks," vecākais teica ar zināmu pārmetumu.
– Ļaujiet galdniekam. Un tas nozīmē, ka es nāku klajā ar cre… – Vasilijs nopūtās. "Es izdomāju šos vārdus, lai slavētu viņa darbu." Cilvēki viņu atpazīst un vēršas pie viņa.
– Vai tu kliedz gadatirgos?
– Kas? Nē.
– Vai jūs stāvat pie veikaliem un aicināt cilvēkus?
– Nē, es rakstu un atlasu bildes…
– A! Jūs gleznojat zīmes. Ak, un kā jūs runājat dienvidu reģionos, jūs neko nevarat saprast. Nu kaut kā mēs viens otru sapratām, un labi. Kāpēc jūs tikāt izsūtīts? Vienkāršie cilvēki, tiešām, nekad nenāk pie mums…
Tihomirs saskrāpēja pakausi un domīgi turpināja, skaitīdams:
– Jā, varbūt… Mēs ar Marjašu, un vecmāmiņa… Tu esi ceturtais, citu nav.
– Kā ar pārējiem, muižnieki? – Vasilijs mēģināja uzminēt.
Pa būdiņu jau gāja pankūku gars, garšīgi, mute jau slīdēja. Marjaša ielēja krūzē pienu, koka kausā iekustināja koka šķīvi ar pankūku un medus zelta apļiem. Vasilijs pateicībā pamāja, kaut kā saritināja karsto pūkaino pankūku, iemērc to medū un uzreiz nokoda pusi.
– Cilnie! "Jūs teiksiet to pašu," vadītājs smējās. – Tie ir necilvēki, visādi ļaunie gari. Vodyanitsa, skābardi, vīnogulāji… Dienvidu reģionos jums nekā tāda nav, vai arī jūs tīrāt zemi?
Tihomirs ar kaut kādu nicinājumu izrunāja pēdējo vārdu.
Vasilijs pat nedaudz aizrijās ar savu pankūku.
– Kas? – viņš vēlreiz jautāja. – Vai tas ir kā ļaunie gari? Piemēram, šis ir tavs, no pēdējās mājas…
– Tēvocis Dobrjaks, – Marjaša pamudināja, arī apsēdusies pie galda. Viņa uzmeta sarkano bizi pār muguru un ar plaukstām atbalstīja vaigus.
– Nu. Vai tas nozīmē, ka viņš ir arī ļaunais gars?
– Mēs zinām darījumu! – priekšnieks pamāja. – Viņš ir Berendejs.
– Un kas tā par profesiju?.. Nu, kas tas par amatu?
– Vai tas tiešām ir amatniecība? – Tihomirs bija pārsteigts. – Viņš pārvēršas par lāci. Tāpēc viņš dzīvo netālu no nomalēm, un, ja kaut kas notiek, viņš dodas mežā.
– LABI. Un viņš iet pa ielu, tik garš, ar dzeltenām acīm?
– Labi?.. Es nezinu taco… Ah! Mryak, tā vajadzētu. Tiklīdz līst lietus vai savelkas migla, viņš staigā apkārt, lejot ūdeni. Paskaties, ceļi neizžūst. Vai varbūt jūs atdūrās pret stabu.
– Labi, kā ar pirti? – Vasilijs nolēma. – Tāds vecis ar zaļu bārdu…
Marjaša noelsās, aizsedzdama muti ar roku:
– Banniks! Tēt, vai tu viņam neteici, lai neaiztiek ciemiņu? Es šajā stundā sildīju pirti un par to nedomāju!
"Jā, es, tas ir… kaut kā," vadītājs vilcinājās. – ES aizmirsu. It kā viesi piestātu bieži! Es pati būtu ar viņu runājusi. Citādi neprasām tētim, kā pa naktīm klīst, kā saukt ciemiņus, tēta atļauja bezjēdzīga, bet kā glaimot bannikam, tā uzreiz "tēti, tēti"! Oho!
Viņi strīdējās.
Vasīlijs atcerējās pankūkas, atjēdzās un redzēja, kā mazie velniņi nes prom priekšpēdējo: sarullēja, uzlika uz pleciem kā baļķi un vilka kopā. Pamanot viņa skatienu, viņi noelsās un spraucās, uzlēkdami uz soliņa. Vilks uzreiz uzlēca viņiem virsū. Mazie velniņi čīkstēja, metās zem sola, un pankūka, ko viņi iemeta, pazuda suņa mutē. Vilks apmierināti pamāja ar asti un paskatījās uz saimnieku, laizīdams viņa lūpas: vai viņam dos vairāk?
"Tu tiksi galā," Vasilijs viņam teica un pats pabeidza pēdējo pankūku.
Tobrīd strīds sasniedza tik tālu, ka Marjaša atsita ar plaukstu pret galdu, piens izlija no krūzes un uzlēca no sēdekļa.
– Labāk būtu uz ūdens, ja nav kur spēku likt! – priekšnieks viņai uzbruka.
– Un es gāju bez tavām norādēm, vai tev tas ir skaidrs? Šeit!
Un Marjaša, griežoties apkārt, satvēra spaiņus no sienas un izlidoja no mājas, pirms Vasilijs paspēja piedāvāt palīdzību. Viņš vienkārši piecēlās, saprata, ka nevar tikt līdzi, un apsēdās. Un Vilks atzīmējās kopā ar meiteni un labprāt devās pastaigā. Viņš auļoja ar asti gaisā.
Vasilijs nolēma, ka suns nepazudīs un nezvanīja.
– Kas tas par ciemu vispār? – viņš jautāja saimniekam. Labā nozīmē to vajadzēja zināt jau sen, ja vien Vasilijs ticētu, ka viss notiek pa īstam.
– Vai jūs neesat dzirdējuši par Perlovku? – viņš bija pārsteigts. "Ko, viņi par to nezina jūsu dienvidu zemēs?"
– Jā, es to dzirdu pirmo reizi.
– Tā nevar būt taisnība! Pastāstiet man vēlreiz, jūs nepazīstat caru Borisu.
"Es
