Vējš pacēla uz augšu gaišu tievu baltu matu šķipsnu.
Zēns pacēla seju ar āķa degunu, ar lielām caurspīdīgām acīm. Skatiens nepavisam nebija bērnišķīgs.
– Gudrs! – Maryaša mīļi teica. "Ja jūs nesēdētu uz mitras zemes, jūs nosaltu!"
– Ko tu dari? – Vasilijs pieklājības pēc jautāja un paskatījās uzmanīgāk: kaut kādas skaidas, nūjas. Vilks arī pienāca klāt un nošņāca.
"Korabeliks," zēns klusi atbildēja un noglāstīja Vilka galvu. – Mans vecais izjuka. Es sēdēšu uz tā un kuģos tālu prom.
Viņa acis, ja paskatās cieši, bija dažādās krāsās: labās bija zilas, bet kreisās, šķiet, bija zaļas, un viņa skatiens devās uz sāniem, it kā viņu nepārtraukti vilktu pa kreisi. Vasilijs pat pagriezās un paskatījās, vai tur kaut kas nav. Nekad nevar zināt, varbūt Griška ielīda, vai varbūt no kapsētas iznāca Kostomahas, par kurām vakar runāja Marjaša. Bet nē, tur nekā nebija.
–Kur tu grasies burāt pa šo ezeru? – viņš uzsmaidīja puisim.
"Tālu," viņš atkārtoja. Viņš runāja nedaudz nazāli, caur degunu.
"Nāc mums līdzi, Mudrik," ieteica Marjaša. "Mēs aizvedīsim Vasju uz ceļa."
Puika uzmanīgi apskatīja tīklu uz viņas pleca – šis tīkls kaut ko nozīmēja, vietējie visu saprata, bet nesteidzās dalīties! – pamāj un lēnām piecēlās, atstājot laivu zālē.
"Ejam," viņš piekrita.
Tad Vasilijs saprata, ka ir kļūdījies, sajaucot viņu ar zēnu. Mudriks bija kuprītis, viņa platais ķermenis bija noliecies uz sāniem, viens plecs augstāks par otru, bet tomēr, pieceļoties kājās, viņš izrādījās garāks par Marjašu.
Mudriks arī kliboja, tāpēc viņam bija jāiet lēnām, pielāgojoties savam solim. Viņi gāja klusēdami, un, jo tuvāk tuvojās ceļam, jo biežāk Vasilijs sajuta viņu acis, tāpēc viņš beidzot nevarēja to izturēt.
– Kāds ir loms? viņš aizdomīgi jautāja. -Kas vainas šim tavam ceļam?
"Ar viņu viss ir kārtībā," atbildēja Marjaša.
– Kāpēc tad tīkls?
"Jā, varbūt nav vajadzības," viņa paraustīja plecus un pasmaidīja. Atbilde izklausījās kā attaisnojums.
Vasilijs sadusmojās.
"Nu, tad tev nevajag mani pavadīt, labi?" Es neesmu akls, es redzu ceļu, es nepazudīšu.
"Jā, mēs tur tiksim," Marjaša atkal aizdomīgi sacīja, skaidri piešķirot vārdiem kādu nozīmi un veltot laiku paskaidrojumiem.
"Labi," Vasilijs pie sevis nodomāja un arī domāja, ka tas viss ir muļķības, bet viņš aizmirst un uztver to nopietni. Tāpēc viņš lepni klusēja līdz ceļam.
Desmit soļus pietrūka līdz riteņu radītajai rievai, viņa pavadoņi apstājās, neteikdami ne vārda. Tikai Vilks skrēja tālāk, luncinot asti.
"Nu, ardievu," Vasilijs nejauši sacīja, pat nepajautādams, kurp ceļš ved un kur viņam jāiet, pa kreisi vai pa labi. Vai tiešām ir svarīgi, kur jūs dodaties šajā vietā?
Abi neatbildēja. Viņš sekoja Vilkam, domādams, cik ilgi viņam būs jāmaldās, un pēkšņi sajuta vājumu ceļos. Šķita, ka viņa kājas padevās, un Vasilijs iegrima zālē burtiski soļa attālumā no ceļa.
"Pagriezieties," Marjaša sauca. – Tu neizturēsi.
– Ko tu ar to domā, ka es neizturēšu? – Vasilijs nesaprata.
Sasprindzinājis visus spēkus, viņš piecēlās – kājas trīcēja – paspēra vēl vienu soli un nokrita ar seju uz ceļa. Likās, ka viņš ir paralizēts. Viņš joprojām varēja mirkšķināt, viņš varēja elpot, bet viņš pat nevarēja pakustināt ne pirkstu.
Vilks pienāca klāt, pabāza viņam slapjo degunu, laizīja pa vaigu, bet viņš pat nespēja novērsties.
"Ak, tikai pietiekami," Maryaša nopūtās viņai aiz muguras. – Mums tas būs jāvelk.
Vasilijam uzkrita tīkls.
Trešajā reizē viņš bija kārtīgi aizķerts un ievilkts. Tas bija pazemojoši. Par laimi, viņš drīz atkal sajuta savu ķermeni un varēja piecelties.
– Kas pie velna ir šis? – Vasilijs sašutis, nokratīdams tīklu. – Jūs zinājāt, ka jums ir tādas blēņas ar ceļu šeit, un nolēmāt izklaidēties uz mana rēķina? Ļoti smieklīgi, vai ne?
Bet viņi nesmējās.
"Nedusmojies, Vasenka," Marjaša jautāja, uzliekot roku viņam uz pleca. "Man bija grēcīgi domāt, ka tas ir Kazimirs, melnā čūska, kas tevi sūtīja, lai jūs uzzinātu viņa vietā, kā mēs šeit dzīvojam, un radīt nepatikšanas." Par ko vēl bija jādomā, ja atnāci, visu apskati un tad steidzies prom? Pat svešās drēbēs tu brīnišķīgi runā… Bet izrādās, ka esi trimdinieks, tāpat kā mēs visi. Tagad pastāstīsi, kāpēc tu šeit nonāci?
– Kāpēc, pie velna, tev radās doma, ka esmu trimdinieks? Mani šeit neviens nav sūtījis. Tas nozīmē, ka es izgāju no mājas, noslīdēju lejā no kalna, mākonis aizsedza mēnesi, vārna ierāvās, un tava Griška mani izspļāva. Tas ir viss. Visi!
– Vasenka, neuztraucies…
"Nu nē," viņš apņēmīgi noteica. – ES uztraucos. Kāpēc tu neizej uz ceļa?
– Tas ir Kazimira šarms. Viņš novilka robežas, un, ja tu esi trimdinieks, tu kļūsti vājš un nevari aiziet. Bet brīvi cilvēki staigā brīvi, tikai maz cilvēku uzdrošinās šeit ierasties.
Vasilijs atcerējās, ka priekšnieks bija runājis par kaut ko līdzīgu.
Mudriks visu šo laiku klusēja un līdzjūtīgi paskatījās kaut kur pa kreisi.
"Labi," sacīja Vasilijs. – Šī robeža nevar būt plata, vai ne? Tagad pārbaudīsim.
Paskatīdamies apkārt, viņš lauza garo sauso epopeju un uzmanīgi, soli pa solim devās uz ceļa pusi. Vietā, kur es jutu vājumu savos ceļos, es iespiedu eposu zemē. Vilks pienāca klāt un nošņāca.
– Vasja, ko tu domāji? – Marjaša satraukta jautāja.
Viņš pagriezās un aizgāja. Viens, divi, trīs… Pietiek ar desmit soļiem.
"Vasja, nē," jautāja Marjaša. – Vasenka…
Viņš skrēja. Un tad viņš uzlēca. Tas bija viņa labākais tāllēciens mūžā, skolas fizikas skolotājs būtu lējis asaras.
– Ak, pārāk daudz! – aiz muguras atskanēja kliedziens.
Kad elpošana atgriezās, Vasilijs saprata, ka guļ uz ceļa. Viņa priekšā bija tikai debesis, zilas, zilas un zelta saule. Tas man spīdēja
